Jāt ar zirgu, šaut ar loku, teikt patiesību

Grieķu filosofu biogrāfs Diogens Lāertietis raksta, ka Ksenofonts bijis “kautrīgs un vārdos neizsakāmi daiļš” (vēlāk redzēsim, ka šim kautrīgumam viņa darbu interpretācijā būs zināma nozīme). Kādu dienu šaurā Atēnu ieliņā Sokrats ar spieķi viņam aizšķērsojis ceļu un jautājis, kur var nopirkt dažādas pārtikas preces. Ksenofonts paskaidrojis, kur tās nopērkamas (lūk, viņa praktiskā gudrība). Tad Sokrats jautājis: “Bet kur cilvēki kļūst par krietniem vīriem?” Ksenofonts samulsis un nezinājis, ko atbildēt, un Sokrats teicis: “Nāc man līdzi un tu uzzināsi.”

Parasti uzskata, ka Ksenofonts kļuva par Sokrata mācekli apmēram 20 gadu vecumā kaut kad 404. vai 405. gadā pirms mūsu ēras, taču, iespējams, tas notika agrāk, kad viņš bija vēl jaunāks. Arī jautājumam par to, cik ilgi Ksenofonts bija Sokrata māceklis un cik viņš tad bija vecs (vai pietiekami vecs, lai Sokrata mācību saprastu?) viņa darba novērtējumā būs zināma nozīme. Skaidrs ir tikai tas, ka 401. gadā Ksenofonts no Atēnām aizbrauca un, visticamāk, nekad tur neatgriezās, tātad arī nebija klāt Sokrata nāves brīdī 399. gadā. Kopā ar 10 000 grieķu karavīriem kā kara algotnis un vēlāk pulka virsnieks viņš piedalījās Kīra Jaunākā ekspedīcijā pret Persijas valdnieku Artakserksu. Armijas piedzīvojumus un pārdzīvojumus, garo ceļu no grieķu zemēm līdz Babilonijai un nogurdinošo maldīšanos, lai tiktu atpakaļ pie jūras, viņš dzīvi aprakstījis biogrāfiskā darbā “Kīra karaspēka atgriešanās (Anabasis)”. Pēc atgriešanās grieķu armijas pārpalikumu viņš nodeva Spartas karaļa Agēsilaja rīcībā un pats kļuva par spartiešu sabiedroto.

Kaut kad tajā laikā Atēnu dēmokrātiskā valsts Ksenofontam kā politiski nevēlamai personai piesprieda izsūtījumu un aizliedza atgriezties dzimtenē. Izsūtījuma iemesli varētu būt vismaz trīs: biedrošanās ar notiesāto Sokratu un simpatizēšana oligarhiskajai valsts iekārtai; biedrošanās ar grieķu ienaidniekiem persiešiem; biedrošanās ar vēl lielākiem ienaidniekiem spartiešiem. Katrā ziņā, pirms runāt par Ksenofontu kā rakstnieku (vai filosofu, vai rētoru, vai vēsturnieku - jau antīkajiem biogrāfiem bija grūti viņu ievietot vienā kategorijā), jāzina, ka viņš bija nevis vienkāršs karavīrs ar daudzpusīgām interesēm, bet diezgan prominenta figūra, kas personīgi pazina un pat konsultēja vairākus sava laika politiskos līderus. Pateicībā par pakalpojumiem spartieši viņam piešķīra kaut ko līdzīgu goda pilsonībai, kā arī zemi un lauku māju skaistā vietā Elidā netālu no Olimpijas svētvietas, kur viņš nodzīvoja vismaz divdesmit gadus (līdz karadarbība piespieda viņu īpašumu pamest) un nodarbojās ar medībām, draugu uzņemšanu, dēlu audzināšanu un grāmatu rakstīšanu.

Neskaitot sokratiskos darbus - proti, tos, kas rakstīti par Sokratu vai kuros Sokrats ir sarunu dalībnieks (‘Atmiņas par Sokratu”, “Dzīres”, “Mājsaimniecība”, “Sokrata aizstāvība”), nozīmīgākie ir milzīgais pseidovēsturiskais izklāsts par persiešu valdnieku Kīru Vecāko un viņa impērijas organizāciju “Kīra audzināšana”; “Grieķu vēsture” - galvenais vēsturisku ziņu avots par periodu no Peloponēsas kara beigām līdz Maķedonijas uzplaukuma sākumam, kas loģiski noslēdzās ar Aleksandra Lielā nākšanu pie varas; un “Lakedaimoniešu valsts iekārta” par spartiešu paražām. Ksenofonts rakstīja arī nelielus traktātus vai dialogus, piemēram, “Hierons jeb par tirāniju”, kur kāds tirāns apspriežas ar filosofu, kādiem līdzekļiem pavalstnieku ienīsts varas uzurpētājs varētu savu dzīvi padarīt baudāmāku, un “Medības ar suņiem”, kas savulaik izmanīja manu priekšstatu par to, kā senie grieķi izturējās pret “dzīvo dabu” un “dabas skaistumu”. Ksenofonts mums sīki un rūpīgi paskaidro, kādi suņi nepieciešami medībām, kā tie jāaudzina un jābaro, kā jāizliek tīkli, kā jādzen pēdas, bet, kad esam nonākuši līdz medību galamērķim - truša noķeršanai un nogalināšanai, viņš izsaucas - citēju grieķu stilā pēc atmiņas - “neko burvīgāku par šo dzīvnieciņu jūs savu mūžu nebūsiet redzējuši!” un apraksta, cik skaistas trusim ir actiņas, cik mīkstas spalviņas, un pašu zvēra nogalināšanu it kā taktiski nepiemin. Traktāta beigās ir piekabināts sašutuma izvirdums pret sofistiem, kuru piedāvātā jaunatnes audzināšana sastāvot no tukšas muldēšanas un visa apšaubīšanas, kaut ir zināms, ka krietnu vīru audzināšanā daudz lielāka nozīme ir medību prasmei. Līdzīgi ksenofontiski motīvi atkārtojas arī, piemēram, “Kīra audzināšanā” - grāmatā, kuras slavenākais citāts droši vien ir, ka persieši māca saviem bērniem “jāt ar zirgu, šaut ar loku, teikt patiesību” tieši šādā kārtībā.

Lielākoties viņa grāmatu saturs un vēstījums nesakrīt ar uzdevumu, ko viņš pats sev ir uzstādījis ievadā. Atmiņas, haotiska rakstīšana (iespējams, rakstīšana ilgākā laika posmā ar pārtraukumiem), vispusība un virspusība Ksenofontu it kā velk dažādos virzienos un aizved viņu atkāpēs un iestarpinājumos. K. Taplins krājuma “Ksenofonts un viņa pasaule” (524 lappuses, 25 raksti četrās valodās) vispārīgajā ievadā (13. lpp.) raksta, ka, darbodamies visos žanros pēc kārtas (izņemot dzeju un dramaturģiju), Ksenofonts vienmēr cietis no pārmetumiem amatierismā. Visur viņš palicis otrajā vietā un būtu palicis arī trešajā, ceturtajā vai pēdējā, ja no grieķu klasiskā laikmeta līdz mūsdienām būtu nonākuši vairāk autoru darbu.

Ar Ksenofontu ir līdzīgi kā ilgu laiku bija ar romiešu filosofiem, kas lielākoties tikai pielāgoja grieķu mantojumu savām vajadzībām, nekautrējoties no oriģinalitātes trūkuma. Vai līdzīgi kā latviešiem ir ar pašmāju kultūras produktiem, kurus diktējušas lielas ambīcijas un maz prasmes. Proti, visiem redzams, ka būtībā ir sanācis pavāji, bet “nebūsim taču visu laiku tik negatīvi”, saspringsim un izdomāsim, ko labu par to varētu pateikt. Apliecināt savu interesi par Ksenofontu gandrīz vai nozīmē savu sakāmo sākt ar taisnošanos. Taču svarīgi ir censties saprast, kādu kultūru (tradīciju, vērtību, šablonu) ietekme mūsos ir radījusi šo nicinājumu pret eklektiskajiem žanriem, “vieglu rakstīšanu”, atdarināšanu un amatierismu (no franču vārda amateur - “mīļotājs”) un kāpēc literatūras vēsture ir tikai ģeniālu rakstnieku vēsture, filosofijas vēsture - tikai ģeniālu filosofu vēsture un vēsture kā tāda - stāsti par izcilām personībām un izciliem likteņiem. Kāda kultūras bāze un izglītības ievirze ir izveidojusi mūsu gaumi, kas - citējot kādu klasiķi - mums liek apgalvot, ka Fjodors Dostojevskis ir labāks rakstnieks par Džeinu Ostinu? Katrā ziņā, runājot par 2500 gadus senu, fragmentāri zināmu kultūru, ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām spējām “caurredzēt” to laiku un tā atskaites punktus, lai ar pārliecību izkārtotu hierarhijā rakstības žanrus un nopeltu rakstītājus par nepietiekamu atbilstību šiem žanriem.

Kā vēsturnieku Ksenofontu salīdzināja ar Tūkididu, kura nepabeigto “Peloponēsas kara vēsturi” viņš apņēmās turpināt (grāmatu sakot ar vārdiem: “Pēc tam...”), un secināja, ka viņš ir daudz vājāks. Tūkidids cenšas saprast notikumus, par kuriem raksta, to dziļākos cēloņus, un argumentēti pasniegt savu sapratni nākamām paaudzēm, dokumentējot tikai to, kas šai sapratnei nepieciešams. Savukārt Ksenofonts raksta savā laikā un savam laikam, no notikumu iekšpuses, šo to vienkāršojot, šo to nepamatoti izvēršot, raksta, kā nu spēj, saprašanas darbu atstājot savu lasītāju ziņā. Ksenofonta vēsturiskajiem darbiem tomēr vismaz manās acīs netrūkst šarma, it sevišķi, ja iemīl viņa personu un veidu, kā šī persona ar savu vienkāršo, bet paša izdomāto dzīvesziņu iespraucas katrā annāļu lappusē. Piemēram, ja kaut kur nākas pieminēt kādu sievieti, Ksenofonts noteikti pastāstīs, kāda viņai bija reputācija. Savukārt Tūkidids pēc personiskām detaļām kāro lasītāju atstāj sausumā kā zivi krastā - kā tajā gadījumā ar Platajas pilsētas aplenkšanu un ieņemšanu: tēbiešiem izdevās caursist nocietinājumus, jo “viena sieviete no iekšpuses padeva cirvi”. Kāda sieviete? Kāpēc padeva? Nodevēja? Uzpirkta? Kāda tēbieša mīļākā?

Kā filosofu Ksenofontu salīdzināja ar Platonu, jo viņi abi bija bijuši Sokrata skolnieki un viņu rakstītais faktiski ir vienīgais, kas kaut ko ļauj uzzināt par skolotāju, taču Ksenofonts ir tik daudzkārt “vājāks”, ka burtiski izkrīt ārpus salīdzinājuma. Pareizāk - es atkal teiktu, ka Ksenofonta sokratiskajiem dialogiem netrūkst dīvaina šarma un tieši salīdzinājums ar Platonu, tas ir, Platona filosofijas perspektīva tos padara seklus un nebaudāmus.

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē Ksenofonta darbs “Atmiņas par Sokratu (Memorabilia)” bija viena no visvairāk nicinātajām un noķengātajām antīkajām grāmatām. Diplomētie Sokrata jautājuma pētnieki burtiski sacentās savā starpā, kurš par nabaga Ksenofontu uzrakstīs cietsirdīgāk un riebīgāk, pārkāpjot visas aukstasinības un akadēmiska atturīguma robežas: “Ksenofonta Sokratu nevarētu ņemt nopietni, pat ja izdotos atrast kaut vienu iemeslu, kāpēc to darīt”; “Ksenofonta šaurais redzesloks un neticami vājā filosofiskā mentalitāte patiesībā attaisnotu atēniešu lēmumu tikt vaļā no tik uzmācīga skolmeistara un moralizējoša vāvuļotāja”; Volfs 1985. gadā rakstīja, ka “katram ir tāds Sokrats, uz kādu viņš spējīgs”, to, protams, attiecinot uz mūsu varoni. Ksenofontam pat pārmeta, ka viņš vispār atļāvies par Sokratu runāt, ņemot vērā, ka viņš acīmredzami pilnīgi neko nejēdz. Vēl joprojām ir grūti saprast, kāpēc Platona un Ksenofonta “Sokrati” tik radikāli atšķiras; Ksenofonta “Sokrats” nevarēja būt “īstais”, jo tad patiesi nevarētu izskaidrot, kāpēc atēnieši sodīja ar nāvi tik mīlīgu tradicionālo vērtību aizstāvi (lai gan arī no Platona to nevar saprast, taču citu iemeslu dēļ).

Lai izskaidrotu šo nesakritību, Ksenofontam pārmeta dažādas lietas - lielākoties nepamatoti, nepierādāmi un nesekojot labai zinātniskai praksei (varētu teikt, ka lielākā daļa antīkās pasaules vēsturnieku ir profesionāli līdz tam brīdim, kad ķeras pie Ksenofonta, kurš viņus pilnīgi “noved”): Ksenofonts esot bijis Sokrata māceklis tikai īsu brīdi (patiesībā nav zināms, cik ilgi); Ksenofonts neesot bijis tuvs Sokrata māceklis (arī nav zināms; visdrīzāk, bija gan); Ksenofonts nebija “objektīvs vēsturnieks” (kurš ir?); pretstatā tam, ko viņš pats apgalvo un kas lasāms arī viņa biogrāfijā, Ksenofonts nepierakstīja sarunas ar Sokratu (mazticami un katrā ziņā nepierādāmi); Ksenofonts vienkārši ir stulbenis (nu labi), un tā tālāk.

Ksenofonta diskreditēšana pa visām līnijām un visos aspektos sākās tieši 19. gadsimtā, jo līdz tam, gadsimtiem ilgi viņu lasīja un studēja kā nopietnu un nozīmīgu politisko filosofu (viņa “Kīra audzināšana” būtiski ietekmējusi, piemēram, Makjavelli “Princi”) un uzskatīja par ticamu īstā Sokrata atspoguļotāju. Naivo uzticēšanos Ksenofontam lielā mērā iznīcināja Šleiermahera konference 1815. gadā, kurā viņš jautāja - kas vēl cits varēja būt Sokrats, neskaitot to pliekano tēlu, ko mums pasniedz Ksenofonts, proti, neskaitot tās dažas lietas, ko viņš stāsta un kas pilnībā vai daļēji sakrīt ar to, par ko liecina Platona dialogi? Kritiski “īstā” Sokrata meklējumi, kas turpinājās vēl ilgi arī 20. gadsimtā, meta tumšu ēnu ne tikai uz Ksenofonta sokratiskajiem darbiem, bet uz visu viņa rakstu korpusu. Zināšanas, izpratne un akadēmisko pētījumu kvalitāte jūtami kritās. Tāpēc, ja vēlas kaut ko saprātīgu par viņu izlasīt, 20. gadsimta produkciju var mierīgi apiet un meklēt arhīvu putekļos simt un vairāk gadus vecas grāmatas.

Vai arī - var pievērsties jaunajai, nesen dzimušajai Ksenofonta pētniecības tradīcijai, ar kuru var iepazīties (un aizrauties), lasot šos ļoti kvalitatīvos Liverpūles konferences materiālus. Un brīnīties, cik daudz dažādu jaunu lietu var atklāt un pateikt par kādu antīku autoru, ko vēsture jau gandrīz bija izmetusi atkritumos. Pēdējos gados interese par Ksenofontu ir atdzimusi (interesanti, ka iedvesma nāk no anglosakšu akadēmiskās tradīcijas, kas vēsturiski “amatierismam” un “nekonsekvencei” ir bijusi visnaidīgākā) un ir pārveidojusies gan saturiski, gan pēc formas.

Ksenofonta izpētes atdzimšanai ir trīs galvenie cēloņi. Pirmkārt, nedaudz novēlotais atzinums, ka 2500 gadus ilgie īstā, vēsturiskā Sokrata meklējumi ir beigušies ar sakāvi: avotu ir pārāk maz, tie ir pārāk pretrunīgi un tīši kropļojoši; proti, jāsamierinās ar to, ka īsto Sokratu neizdosies atrast, tāpēc varam mierīgi lasīt Platonu kā Platonu un Ksenofontu kā Ksenofontu - lasīt viņus pašus, tādus, kādi viņi ir. Otrkārt, dažādu jaunu tehniku un konceptu ietekmē aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta antīko reāliju jomām, ko senāk uzskatīja par marginālām -, piemēram, militārajai, sociāli ekonomiskajai vai institūciju vēsturei, “dzimtes studijām” (gender studies) vai starpkultūru attiecībām (Āzija - Eiropa, persieši - grieķi). Ksenofonts ar savu pragmatisko, nesamāksloto pieeju šajās jomās ir daudz drošticamāks ceļvedis par citiem filosofiem un vēsturniekiem.

Un, visbeidzot, attieksmi pret Ksenofontu ārkārtīgi izmainīja un turpina mainīt ebreju izcelsmes vācu filosofa Leo Strausa (1899-1973) komentāri un it sevišķi viņa nelielais programmatiskais tekstiņš (izlasāms pusstundas laikā) “Vajāšanas un māksla rakstīt” (Persecution and the Art of Writing 1952). Strausa pamattēze ir šāda: visos laikos (arī šodien) filosofija ir konfliktējusi ar sabiedrībā pieņemtiem vai ideoloģiski akceptējamiem viedokļiem. Tādējādi, lai filosofi vispār varētu rakstīt un izvairītos no vajāšanas, viņi ir spiesti rakstīt tādā veidā, lai viņu patiesā doma nesaprotošajam pūlim un politiskajai cenzūrai paliktu apslēpta. Proti, rakstīt ezotēriski, lai patieso vēstījumu spētu izlasīt tikai neliela citu filosofu daļa, kas māk lasīt starp rindām.

Ksenofonts bija viens no Strausa mīļākajiem autoriem. Katrā ziņā, ja ir tiesa, ka Sokratu notiesāja par nepareizu viedokļu paušanu, viņa tēzi par vajāšanu un slēpšanos uz Ksenofontu un viņa laikabiedriem noteikti varētu attiecināt. Burtiski ar lupu pētot Ksenofonta tekstus, Strauss uzbūvēja ārkārtīgi sarežģītu un vēl līdz galam nesaprastu (nesaprotamu?) interpretācijas teoriju, paradoksālā kārtā pierādot, ka Ksenofonts patiesībā vēstīja tieši pretējo tam, kas izlasāms noapaļotajos un iemidzinoši pašsaprotamajos teikumiņos par krietno atēnieti Sokratu. Atklājot virkni pretrunu Ksenofonta rakstītajā, Strauss centās pierādīt, ka šīs pretrunas ir tīšas, nevis paviršības un “vieglās rakstīšanas” radītas, un ka Ksenofonts tādā veidā darbā ir iešifrējis atslēgu pareizai vēstījuma saprašanai. Būtībā - viņš saka - līdz tādam sofistikācijas, maskēšanās un nozīmju slāņu līmenim, kādu sasniedza “kautrīgais” Ksenofonts, mēs, lasīt nemākošie, vēl nemaz neesam izauguši. Pat nerunājot par to, ka Ksenofonts bija nevis filosofs vai vēsturnieks, ar kuriem viņu pilnīgi nepamatoti salīdzina, bet gan rētors, un ka kopš 18. gadsimta rētorikas žanrs Eiropā ir praktiski izzudis, tāpēc neviens vairs tāda veida tekstus nemāk izlasīt.

Strausa ezotērisma meklējumus neatšķaidītā formā ir pieņēmuši tikai daži viņa kādreizējie mācekļi Čikāgas universitātē, taču Taplina sastādītais krājums, kas pret “Strausa skolu” izturas atturīgi, nevar noslēpt, ka amerikāņu virziens ir atstājis pēdas. Pret Ksenofontu tagad izturas daudz rūpīgāk un piesardzīgāk, it kā no pavisam vienkārša un saprotama autora kaut kādas maģijas ietekmē viņš pēkšņi būtu pārvērties par mīklainu un ļoti sarežģītu... Toties atkal ir interesanti un gribas lasīt.