Jēgas beigas

“…mēs uzskatām, ka mums ir jāīsteno šī rezolūcija: jāaizsargā civiliedzīvotāji, jāpiespiež režīms, lai lībiešiem būtu iespēja izšķirties par savu nākotni.”

Baraks Obama

BBC, 25. maijā

Nenogurdināmajam berberu ļaundarim, šķiet, patiešām pienācis gals; un runa nav par to, ka amerikāņu prezidents (britu premjers, ES ārpolitikas priekšnieks, franču parlamentārietis, vienalga, kurš pasaulē, ko pieņemts saukt par “Rietumiem”) runā tik bargi; Kadāfi jau ir apmainīts pret dažāda veida pakalpojumiem Krievijai (un vēl dažām citām valstīm, kuras nemēdz saukt par “Rietumu” valstīm). Nezinu, vai šis cilvēks skatās televizoru vai datora ekrānu, bet, ja jā, tad godkārībai, pat veselajam saprātam (ja tāds viņam piemīt) jau sen vajadzētu būt aizvainotam: viņu apmainīja pret nožēlojamo draudīgā terorista Basajeva pēcnācēju. Kas gan ir Doku Umarovs salīdzinājumā ar to, kurš spridzināja amerikāņu lainerus, piedāvāja Tuvo Austrumu labiekārtošanas projektus, slēja teltis Elizejas laukos? Lai gan pašlaik Kadāfi droši vien nenodarbina šekspīriskas pārdomas. Tomēr es negribu runāt par aktuālo politiku; parunāsim par ko citu. Par vārdiem, kuri jau sen vairs neapzīmē nekādas lietas – un jau vairs nav “lietas”, kā vēl nesen, totālo ideoloģiju laikmetā. Atkārtosim amerikāņu prezidenta teikto: “…atdot varu, atstājot Lībiju lībiešiem.” Ko tas nozīmē? Pie kā vēršas prezidents? Obamas replika izskanēja laikā, kad pilsoņu karš Lībijā kļuvis par ikdienu. Sacelšanās dalībnieki – ar Rietumu palīdzību – pārvalda dažas pilsētas. Kadāfi piekritēji saimnieko pārējā teritorijā. Abās neeksistējošās frontes pusēs atrodas lībieši, kas pieder dažādām sociālām grupām un ciltīm. Tas patiešām ir pilsoņu karš, tas ir, konflikts, kurā cits citu nogalina vienas valsts pilsoņi. Protams, kā gandrīz jebkurā līdzīgā notikumā, Lībijā ir klāt ārējs elements; Kadāfi gadījumā kaut kas tāds pagaidām pierādīts vāji, bet, lūk, ārvalstu spēku iejaukšanās viņa pretinieku pusē ir vispārzināma (un viena no tās izpausmēm ir citētā Obamas runa). Ko tad šādā kontekstā nozīmē “atstāt Lībiju lībiešiem”? Tā taču tiem tāpat pieder. Vai arī ar to domāts, ka Kadāfi režīms ir ārējs, nejaušs un pat naidīgs attiecībā uz kādu īstu “lībiskumu”? Diez vai. Četrdesmit gadi, ko pulkvedis pavadījis šīs valsts priekšgalā, mums nedod pamatu šaubīties par viņa režīma nacionālo raksturu – ja šāds raksturs vispār pastāv, bet nav romantisma laikmeta konstrukcija. Vai arī replikā Londonas preses konferencē būtu jāsadzird kaut kas pavisam cits: “Atdot varu, atstājot Lībiju tiem lībiešiem, kurus par tādiem uzskatām mēs?” Citiem vārdiem, “patiesie lībieši”, no Rietumu viedokļa, – tie ir tie, kuri ir pret Kadāfi? Taču tādā gadījumā vajadzētu tomēr veikt kaut vai minimālu analītisku nošķiršanas procedūru, iezīmējot dažas, pašas vispārīgākās “īstena lībieša” iezīmes. Vai tāds ir cilvēks no cilts X, kurš nogalina cilvēku no cilts Y tikai tādēļ, ka Kadāfi režīms balstījās uz cilti Y, nevis X? Vai mēs varam kādam piešķirt “īstenuma” (“lībiskuma”) statusu, balstoties tikai uz naidīgumu pret Kadāfi? Vai mēs varam iekļaut šīs situācijas aprakstā jēdzienus “progresīvs”, “demokrātisks”, “brīvību mīlošs” vai kaut vai “tolerants”? Diez vai. Un runa nebūt nav par to, ka Lībijā, tā teikt, nav progresīvu, demokrātisku, brīvību mīlošu cilvēku (nerunājot nemaz par tolerantiem). Visdrīzāk tādi ir. Tikai mums (kompānijā ar amerikāņu prezidentu, britu premjeru un Eiropas parlamentu) nav itin nekādas informācijas par to, vai šie lībieši cīnās par vai pret Kadāfi. Ir divas loģiskas lamatas:

Nehomogēnas sabiedrības iekšējais konflikts tiek aprakstīts kā konflikts starp kādu (jau sākotnēji pozitīvu) homogēnu sabiedrību un no ārpuses uzspiestu (negatīvu) spēku. Situācija tiek iekļauta tai vēsturiski svešā romantiskās filozofijas kontekstā ar antropomorfiskiem priekšstatiem par “nāciju” kā vienotu kolektīvu ķermeni, kam piemīt vienota griba un kopējas pazīmes. Vēl vairāk, šīs pazīmes jau sākotnēji tiek atzītas par pozitīvām, un tās ir tieši atkarīgas no nācijas vienotības pakāpes.

Iznāk, ka īstenībā nekāda pilsoņu kara Lībijā nav, bet ir konflikts starp “īsteniem lībiešiem” (kas tiecas pēc visa labā) un “ārējo Kadāfi”, kurš dīvainā kārtā valda (pie tam, jāatzīmē, ar iedzīvotāju atbalstu) pār valsti jau 40 gadus. Un tagad pulkvedim piedāvā atstāt “Lībiju lībiešiem”, lai tie izpaustu savas labākās īpašības un izvēlētos vienīgo patieso ceļu.

Šis – no pirmā acu uzmetiena, bēdīgais – loģikas trūkums mums ļauj vēlreiz izbaudīt pasaules ainu, kurā mēs dzīvojam. Nē, ne tās “skatus” un “tēlus”, ne Kannu festivāla bildītes, cunami Japānā, gandrīz visu pasaules pilsētu nožēlojamās nomales vai miljonāru apartamentu bezgaumīgo dizainu. Es runāju par to, kā izskatās mūsdienu pasaules apziņa, tās Rietumu (ne tikai Rietumu) daļas apziņa, kas vēl nespēj apzināties, ka ir iesācies pavisam cits laikmets, un atrodas citā, ļoti dīvainā un pagaidām nesaprotamā stadijā.

Ķeroties pie šīs apziņas kultūrvēsturiskās analīzes, var nojukt. Šeit ir gan pats vientiesīgākais Ruso stila priekšstats (par kādu “sākotnēju”, “dabisku” cilvēku, kuru bojā sliktie uzslāņojumi – “totalitārisms”, “ideoloģija” utt.) un primitīvs romantisms (kurš bez visa iepriekš nosauktā atdzīvinājis vēl arī mīklainās “nācijas tiesības uz pašnoteikšanos”) un Apgaismības laikmeta universālo vērtību pielūgsme (“demokrātija un cilvēka tiesības”). Es pat nerunāju par kādu pilnīgi naivu hēgelismu, kas iemiesojas izplatītajā koncepcijā par failed states (“nenotikušas” vai pat “neīstas” valstis) – “notikt” taču var tikai attiecībā pret kādu absolūtu valsts ideju, precīzāk, pret valsti kā Absolūtās Idejas realizāciju, vai ne tā?

Protams, koncepciju sajaukums mēdz būt produktīvs; vēl vairāk, tikai no svešu elementu sadursmes, no savstarpējas nesaprašanās (precīzāk, ne līdz galam saprašanas) visbiežāk arī dzimst jaunais kultūrā. Taču tam vajadzīgs viens ļoti svarīgs apstāklis: lai tādi elementi būtu vēl dzīvi, lai tiem būtu jel kāda jēga un nozīme tiem, kuri tos pielieto. Bet kad aiz jēdzieniem nav vērtību, tad, lai kā tos virzītu citu pret citu, nekā cita bez tukšas čaukstēšanas nebūs. Šodienas brīnišķīgajā jaunajā pasaulē ap mums ir šausmīgas atkritumu kaudzes – gan īstu, gan leksisku. Tikai nevajag teikt, ka “postideoloģiskajā laikmetā”, tā teikt, “valoda”, “vārdi” ir sevi diskreditējuši. Nē, mēs paši esam diskreditējuši vārdus, atsakoties no pieraduma (patiesību sakot, pienākuma) par tiem domāt. Un pašlaik tie nenozīmē itin neko, atskaitot komunikāciju, viedokļu izpausmi, un paši šie viedokļi tiek primitivizēti līdz beidzamajam. Mēs sākam dzīvot Beketa pasaulē, kur norisinās monotona murkšķēšana, kas neko nenozīmē, tikai vienu: nekam nav jēgas.