Kauliņi ir mesti

Plašsaziņas līdzekļi atklāj arvien vairāk šausminošu detaļu par bijušā Lībijas līdera Muammara Kadafi dzīves pēdējām minūtēm, kas pārvērtās par viņa pazemojošu spīdzināšanu.

“Par Kadafi pirms nogalināšanas ņirgājās arī seksuāli”, Diena.lv, 26. oktobris

Žurnāla The Economist ikgadējā pielikumā, kurā tiek izteiktas prognozes par pasaules ekonomiskajiem, politiskajiem un sociālajiem procesiem nākamajā gadā, 2010. gada nogalē bija rakstīts: “Muammars Kadāfi pie varas ir noturējies 40 gadu un noteikti noturēsies arī 41.” Kā mēs tagad zinām, The Economist eksperti kļūdījās.

Par to, ka Kadāfi ir notverts un nogalināts, uzzināju no BBC radio. Kopumā atmosfēra BBC studijā bija eksaltēta – raidījuma vadītāji sazinājās ar politologiem, bijušo britu vēstnieku Lībijā, daudziem lībiešiem, kuriem atkal un atkal tika uzdoti vieni un tie paši jautājumi: kā jūs tagad jūtaties, kāda ir jūsu reakcija? “Es nevaru jūs dzirdēt, te visapkārt ir milzu troksnis, visi līksmo,” atbildēja lībieši, vai: “Es tikko pārnācu mājās, sazvanīšu savus draugus un tad atkal iešu ārā kopā ar citiem svinēt.” Tikpat bieži tika uzdoti vēl divi jautājumi, kas man personīgi šķita interesantāki, – kas, jūsuprāt, notiks tālāk un vai nebūtu bijis labāk, ja Kadāfi tiktu tiesāts, nevis nogalināts.

Praktiski visi politiskie komentētāji, kas pievēršas Lībijas tēmai, izsaka bažas par to, ka notikumi šajā valstī var attīstīties saskaņā ar vairāk vai mazāk pesimistiskiem scenārijiem – pilsoņu karš, islāma radikāļu ietekmes palielināšanās, nespēja vienoties par valsts pārvaldes principiem. Tas ir saprotami, tāds ir politisko komentētāju darbs. Bet interesanti, ka arī personiskās sarunās šeit, Latvijā, cik man nācies tās dzirdēt, dominē drīzāk skepse nekā prieks, sak, malači lībieši – atbrīvojās no diktatora. Pirmkārt, skepse par to, vai režīma sabrukums Lībijai un citām valstīm nāks par labu, otrkārt, aizdomas vai pārliecība par to, ka patiesībā notikumu Lībijā cēlonis ir rietumnieku vēlme tikt pie Lībijas naftas. Visādi jau varētu būt, bet manu uzmanību piesaistīja analoģijas ar laiku, kad Latvija atdalījās no PSRS.

Pirmkārt, ja mazliet painteresējas par dzīvi Lībijā pēdējos četrdesmit gados, daudz kas mums tur būtu pazīstams. Protams, informācija, kas pie mums nonāk, ir atlasīta, un nevar jau arī teikt, ka dzīve Padomju Savienībā bija tāda, kādu to attēloja amerikāņu filmās. Tomēr, manuprāt, cilvēkam, kas kaut cik iepazinies ar autoritatīva režīma loģiku un realitāti, jāspēj pazīt gan stāstus par vadoņa vienkāršo un askētisko dzīvesveidu, gan apgalvojumus par to, ka pie daudzām režīma likstām vainojami ārvalstu imperiālisti, gan idejas par to, ka valsti pārvaldīs vienkāršo cilvēku komitejas (padomes), kā to apraksta Kadāfi “Zaļajā grāmatā”, gan pats “Zaļās grāmatas” žanrs, gan Lībijas iedzīvotāju stāsti par drošības orgānu darbību utt. Autoritārā režīmā pat tradicionāli slavētas lietas (vienkāršība, patiesums, brīvība, vienlīdzība) iegūst visnotaļ jaunu un greizu nozīmi, tāpēc, piemēram, salīdzināt Kadāfi ar Gandiju, manuprāt, ir apbrīnojami naivi (http://ej.uz/kucinskis). Vienīgais skaidrojums tam, ka padomju laikā dzīvojis cilvēks to visu varētu nesaprast, ir kaut kāds Stokholmas sindroma paveids.

Otra analoģija, kurai vēlējos pievērst uzmanību. Kad BBC žurnālisti jautāja lībiešiem, vai viņi nebaidās no tā, kā valsts attīstīsies tālāk, viņi visi atbildēja, ka zina, ka būs grūti, bet ir pārliecināti, ka šīs grūtības pārvarēs, un tieši tagad, kad viņi ir ieguvuši brīvību, viņiem ir pavērušās jaunas iespējas. Un atkal, no vienas puses, jebkurš politologs spētu aprakstīt tālāko noskaņojumu maiņu no sākotnējā optimisma uz vilšanos, ko izraisa reālas grūtības un neapmierinātība ar notikumu gaitu, politisko vadību un personisko situāciju, bet, no otras puses, déjà vu sajūta ir ļoti spēcīga – mēs arī tur esam bijuši. Un tieši tāpēc ir interesanti redzēt, cik viegli latvieši ir iejutušies tajā pasaules daļā, kas ar aizdomām skatās uz visādām revolūcijām, dumpjiem, režīmu maiņām. Arī šīs aizdomas ir pazīstamas – vai tomēr nebūtu labāk, ja pie varas paliktu iepriekšējais režīms, būtu vismaz kārtība; diez vai viņi spēs pārvaldīt savu valsti, demokrātijas pieredze ir tik niecīga; daļa no viņiem ir pret režīma maiņu, daļa grib palikt pie vecās iekārtas – varbūt dumpinieki ir tikai radikāļi, kas nepārstāv vairākuma uzskatus? Jebkurai analoģijai, protams, ir savas robežas, un pastāv liela iespēja, ka daudzās atšķirības starp Lībiju un Latviju ir tieši tās, kas noteiks arī atšķirību tālākajos notikumos, bet vieglums, ar kādu daudzi izsaka verdiktu par Lībiju, man šķiet nepamatots, it sevišķi tāpēc, ka notiekošā reducēšana uz dažiem stereotipiem par arābiem vai musulmaņiem nav nemaz tik viegli savietojama ar visnotaļ sarežģītajiem un daudzveidīgajiem sabiedrības pārvaldes formu un attīstības scenāriju meklējumiem šajā reģionā pēdējo simt gadu laikā. Kadāfi režīma vēsture ir neveiksmīgu eksperimentu sērija (būtībā visas viņa lielās idejas izgāzās – gan par arābu valstu savienību, gan sociālistiskas ievirzes sabiedrību Lībijā, gan vēlme kļūt par afrikāņu vienotības un nacionālisma vadoni), bet tas nenozīmē, ka visi arābu valstu politiskie eksperimenti būs neveiksmīgi.

Un visbeidzot – vēl viena analoģija, kas vienlaikus arī uzrāda atšķirību. Pirms divdesmit gadiem 23. augustā pēc tā saucamā Augusta puča izgāšanās tika arestēts Alfrēds Rubiks. No attēliem, kuros redzams aresta brīdis, var nojaust spriedzi, kas tobrīd valdīja Rubika kabinetā. Uztraucies bija ne tikai Rubiks, bet arī arestētāji. Pastāvēja iespēja, ka pūlis varētu mēģināt izrēķināties ar Rubiku vai OMON – censties vietējo komunistu līderi atbrīvot (http://vip.latnet.lv/lpra/rubix.htm). Bet nenotika ne viens, ne otrs. Kā zināms, notika tiesa, kuras taisnīgumu biedrs Rubiks vēl joprojām neatzīst.

Vai Latvijā nevarēja notikt tas, kas notika Lībijā ar Kadāfi? Protams, šobrīd var tikai minēt, kas būtu, ja būtu. Reiz Ungārijas vēstures muzejā Budapeštā skatījos dokumentālos kadrus no 1956. gada ungāru revolūcijas. Atkal analoģija ar notikumiem Latvijā bija diezgan stindzinoša – 1956. gadā ungāri rīkoja mītiņus, cēla barikādes, dziedāja patriotiskas dziesmas, bet padomju režīms netaisījās piekāpties, drīz vien protesti pārauga bruņotā konfliktā, rezultātā vairāki tūkstoši cilvēku gāja bojā, 341 cilvēkam vēlāk tika izpildīts nāvessods, 200 tūkstoši – emigrēja. Vai 1991. gada notikumi nevarēja izvērsties līdzīgi? 1989. gada decembrī Rumānijas līderis Nikolaje Čaušesku nolēma sūtīt armiju pret protestētājiem, apmēram tūkstotis cilvēku gāja bojā, bet dumpi neizdevās apspiest – Čaušesku un viņa sieva tika arestēti, viņiem tika sarīkota ātra tiesa, abi kliedza, ka šai tiesai nav tiesību par viņiem lemt, bet tam nebija nozīmes, viņiem tika piespriests un turpat arī izpildīts nāvessods, un abu līķi tūlīt arī televīzijā parādīti visai rumāņu tautai. Vai tāda nevarēja būt Augusta puča gaita? Nav arī pamata iedomāties, ka šāda veida izrēķināšanās raksturīga tikai eksotiskām zemēm. Protams, šādas lietas gadās reti, jo šīs pasaules varenie cenšas izvairīties no situācijām, kurās ar viņiem var publiski izrēķināties. Viens piemērs, kas nāk prātā, ir Musolīni, kuru nogalināja itāļu partizāni un kura līķi milānieši pakāra pie benzīntanka jumta un apmētāja ar akmeņiem.

Tas, vai Kadāfi nogalināšana tiks nopietni izmeklēta, nav zināms. Piemēram, Lībijas iedzīvotāji jau pieminētajā BBC radio translācijā lielākoties apgalvoja, ka ir labi, ka Kadāfi ir nogalināts, jo, tāpat kā Čaušesku, bin Ladena un citos līdzīgos gadījumos, pastāv bažas, ka līdera atbalstītāji varētu mēģināt viņu atbrīvot vai vismaz atrast viņa personā motivāciju pretestībai. Vienīgais lībietis, kas tobrīd nosodīja Kadāfi slepkavību, skaidroja savu attieksmi ar to, ka šīs slepkavības dēļ daudz kas paliks nenoskaidrots par Kadāfi režīma laikā notikušo.

Spriežot pēc tās informācijas, kas pieejama publiskajā telpā, Kadāfi nogalināšana nebija racionāla apsvēruma rezultāts. Cilvēki drīzāk ļāvās kaut kādiem instinktiem. Cita lieta, vai dažādu valstu amatpersonu oficiālais sašutums par notikušo nāk no sirds. Ja Kadāfi būtu palicis dzīvs, nāktos risināt veselu virkni juridisku un politisku problēmu. Vēsture ir pārbagāta ar piemēriem, kur pie varas esoši ļaundari nesaņem sodu – vieni nomirst dabiskā nāvē (piemēram, Staļins, Fransuā Divaljē no Haiti, Pols Pots no Kambodžas), citi paglābjas pie draudzīgiem režīmiem (Mobutu no Kongo, Idi Amins no Ugandas), un šādās reizēs daudziem rodas fundamentālas netaisnības sajūta. Tomēr ko nozīmē sodīt valsts vadītāju, it sevišķi pēc tam, kad valstī notiek radikāla režīma maiņa? Kā nodrošināt, lai sods nebūtu vienkārši izrēķināšanās un tiesas lēmums nebūtu politisks? Lai kādi bija, piemēram, Čaušesku vai Sadama Huseina nodarījumi, diez vai šo cilvēku tiesnešiem ir izdevies pārliecināt lokālo un pasaules sabiedrisko domu, ka nāvessods nebija pirmām kārtām atriebība. Tikpat aizdomīga šķiet uzvarētāju tiesa – piemēram, apcietināt Panamas diktatoru Manuelu Norjegu viņa valstī ieradās ASV armija un vēlāk ASV viņš tika arī notiesāts. Kā neitrāla institūcija ir izveidota Hāgas Starptautiskā krimināltiesa, kurā šobrīd, piemēram, tiek tiesāts Libērijas diktators Teilors. Hāgas tiesa būtībā nodrošina arī to, ka valstiska līmeņa noziegumi tiek dokumentēti un izskan starptautiski, tomēr pagaidām ne visas valstis steidz savas problēmas risināt citā zemē, turklāt Eiropā, kas postkoloniālajās valstīs droši vien netiek uzskatīts par šīs tiesas trumpi.

Muammars Kadāfi nebija Hāgas Starptautiskās krimināltiesas atbalstītājs, tāpēc viņa dēla Saifa izteiktā vēlme nodot sevi šīs tiesas rīcībā liek domāt par zināmu likteņa ironiju. Ironiski ir arī tas, ka viņam tiesāšana Hāgā varētu būt līdzeklis, kā izvairīties no (taisnīgas?) tiesas Lībijā. Tomēr īpašai jautrībai nav pamata. Tiesas uzdevums ir ne tikai sodīt, bet arī samierināt. Lībieši šo iespēju neizmantoja. Laiks rādīs, bet cerēsim, ka tā nebūs viena no izvēlēm, kas vēlāk izrādās liktenīga.