“I’ll be 89 then… If I make it, of course.” – ir pēdējie vārdi, ko atrodu Donalda Hola rakstītajā e-pasta vēstulē pagājušā gada martā. “Ja es būšu, protams” – Dons, kā viņš pats parakstās, runā par to, vai sasniegs 89 gadu vecumu, kad iznāks viņa jaunākā (un nu jau pēdējā) eseju grāmata “Zaudējumu karnevāls”, kuru viņš tomēr nesagaidīja. Grāmata iznāks 10. jūlijā, uz tās vāka ir Hola fotogrāfija, kuru uzņēmu, kad ar Arni intervējām dzejnieku viņa mājās Ņūhempšīras laukos. Fotogrāfija Donaldam patika (un viņš to ieteica izdevniecībai): “Patiesībā es neesmu resns, taču mans augums uz bildes atgādina lielo burtu C un vēders izspiežas uz āru.” Uz bildes viņš skatās ārā pa logu, pa to pašu, par kuru viņš rakstīja: “Es sēžu savā zilajā atzveltnes krēslā un skatos laukā pa logu. Man ir astoņdesmit trīs gadi, ejot es mazliet streipuļoju, ar mašīnu vairs nebraucu, es skatos laukā pa logu.” Viņa eseja “Pa logu” man tik ļoti patika, ka Ieva Lešinska iztulkoja to Rīgas Laikam, pati sēdēdama pie lauku mājas loga, pa kuru savā ziņā var redzēt to pašu, ko pa Donalda Hola logu, – putnus pie barotavas. “Visu ziemu tur lido baroties zvirbuļi un zīlītes. Putni šaujas lejup no kokiem, kur tupējuši, ieknābā un tad uzlaižas atpakaļ kailajos zaros. Viņi visu dara tik glīti: piezemējas, iecērt knābīti sēklās un metas prom – dzilnīši, dižknābji, dadzīši, zvirbuļi… No žēlošanās par manu sašaurināto dzīvi nav nekāda labuma. Labāk visu dienu sēdēt pie loga un vērot putnus, ēkas un puķes.”

Kad braucām pie Donalda Hola, es ļoti gribēju ieraudzīt savām acīm to, ko viņš redz pa logu, un tie patiešām bija “putni, ēkas, puķes”, koki, ceļš, dīķis. Lai gan varu atsaukt atmiņā šo ainavu – vēl jo vairāk tādēļ, ka man ir vairākas fotogrāfijas ar to –, tajā nav nekā sevišķa, līdz nesāku domāt par to kā par Dona dzīves sašaurināšanos, apmēram tā, kā par to raksta viņš pats: “Mani apļi kļūst arvien šaurāki. Ar katru jaunu gadalaiku man kļūst sliktāk ar līdzsvaru, un reizēm es nokrītu.” Hols atsaucas uz vienu no savas nelaiķes sievas Džeinas pēdējiem dzejoļiem “Veco ļaužu mītne”, kurā, rakstot par Hola māti mūža beigu posmā, izmantots zirga tēls – “zirgs riņķo pa platu apli, kurš pamazām kļūst aizvien šaurāks, līdz izzūd pavisam”. Šādā ziņā arī visas šīs ainavas pa logu ir vienādas: tās iezīmē aplis, kurš tiecas izzust pavisam.

Šis pats aplis apvieno arī nupat izzudušos Donaldu Holu un Stenliju Kavelu, bet viņu spēja tā sašaurināšanos saskatīt jau savas dzīves laikā sarunas ar viņiem padara tās par manām mīļākajām Rīgas Laika intervijām. Jau minētajā e-vēstulītē Hols piemin arī Stenliju Kavelu, kura interviju viņš tieši pošas lasīt (pirmajā Rīgas Laika angļu izdevumā intervijas ar Holu un Kavelu novietotas tieši līdzās): “Neesmu redzējis Stenliju Kavelu kopš kāda 1956. gada, mēs kopā mācījāmies Hārvardā.” Stenliju Kavelu šeit gribēju pieminēt ne tikai tādēļ, ka blakus Holam un citiem viņš iezīmē vienu un to pašu apli “aiz loga”, un arī ne tādēļ, ka filozofs mani satrieca ar savu līdzību Merabam Mamardašvili, bet arī tādēļ, ka viņa teiktais RL intervijā man nepieciešams, lai pabeigtu šo sleju. Intervijā ir vieta, kurā Arnis jautā Kavelam, kas notiek laikā, kad nedomājam. Atbildot Kavels atsaucas uz Emersonu, kurš esot teicis, ka “starp šiem domāšanas brīžiem un citiem domāšanas mirkļiem ir dzīve”, bet “es jums pilnīgi godīgi saku, ka es nezinu, kas notiek starp domāšanas brīžiem”. Taču, ja šajā pārtraukumā starp domu un domu arī pastāv “lietu pasaule, citi cilvēki, Dievs”, vienīgais, kas būtu jāzina filozofam, “ir – kā pārtraukt par to domāt”. Tā ir gudrā nezināšanas māksla, kuru vecums ļāva ieraudzīt arī dārgajam Donam: “Pa logu es vēroju balto ainavu, kas kļūst gaiši zaļa, tad tumši zaļa, dzelteni sarkana, kailzaru brūna, līdz atkal uzsnieg sniegs.”