Par to, kā sieviete pazaudēja sevi

Kur atrodas Hanna Apa, nebija zināms divas nedēļas, bet tad viņa tika pamanīta Manhatanas Apple veikalā. Viņas draugi – pārsvarā bijušie skolasbiedri no Brinmauras – par viņas pazušanu uz ielu stabiem un metro stacijās bija izlīmējuši tūkstošiem sludinājumu. Tas notika 2008. gada septembrī, un Hanna, kas strādāja par skolotāju Tērguda Māršala Akadēmijas valsts vidusskolā Hārlemā, nebija ieradusies uz jaunā mācību gada pirmo dienu. Dzīvokļa biedrs viņas guļamistabā uz grīdas bija atradis rokassomu ar maku, pasi, metro kartīti un tālruni. Ņujorkas Daily News ziņoja: “23 gadus veca skolotāja pazūd bez pēdām.”

Izmeklētājs uzaicināja Hannas māti Bārbaru Belusu ierasties Hārlemas 30. iecirknī un noskatīties Apple Store novērošanas kameru ierakstus. Bārbara nolūkojās, kā sporta krūšturī un šortos ģērbta sieviete ar zirgastē saņemtiem matiem kāpj augšup pa veikala kāpnēm. Viņu uzrunāja kāds vīrietis un vaicāja, vai viņa gadījumā nav ziņās rādītā pazudusī skolotāja.

– Varēja redzēt, ka viņa mēģina atkratīties, un tajā pašā mirklī es viņu pazinu, – Bārbara stāstīja. – Tas ir viņai tik raksturīgi, viņa tikai pamāj: “Nē, nē, neuztraucieties, ar mani viss ir kārtībā.”

Citas kameras ierakstā bija redzams, kā Hanna vienā no veikala piezīmjdatoriem pierakstās savā Gmail kontā. Brīdi skatījusies ekrānā, viņa aiziet.

Hannas draugus ieraksti iepriecināja. Uz ielas pie viņas dzīvokļa tie bija ierīkojuši meklētāju nometni. Viņi zīmēja pa kvadrantiem sadalītu pilsētas parku kartes un izsūtīja meklētāju grupas uz apstādījumiem, meklēja populārākajās skriešanas vietās un pat zem soliņiem.

Pēc Maiersas–Brigsas personības testa, uz kuru Hanna bieži mēdza atsaukties, viņa bija klasificējama kā ENFP (Extraverted, iNtuitive, Feeling, Perceiving jeb ekstraverta, intuitīva, sajūtoša, perceptīva): tas ir tips, kuram raksturīgs ideālisms, kurš it visā meklē dziļāku jēgu un kopsakarības. Pieci viņas draugi, par viņu runājot, lietoja vienu un to pašu frāzi:

– Viņa burtiski staro.

Kāds draugs News reportierim pastāstīja:

– Ikviens, kuram jūs pavaicāsiet, nosauks viņu par savu vistuvāko draugu. Aizspriedumi viņai ir sveši. Viņa ir audzināta uzticēties un rūpēties par citiem, un to viņa arī dara.

Divas dienas pēc tam, kad Hanna tika redzēta Apple Store, viņu pamanīja Starbucks kafejnīcā Soho. Kad atbrauca policija, viņa jau bija aizgājusi pa sētas durvīm. Policijā tika reģistrēta viņas parādīšanās piecos Ņujorkas sporta klubos – tie visi atradās Manhatanas centrā, un viņas lietas izmeklētājs sprieda, ka viņa turp devusies uz dušu. Publikācijā par viņas pazušanu The New York Times rakstīja: “Itin kā pilsēta būtu vienkārši atvērusies un viņu vienā rāvienā aprijusi.”

16. septembrī, kas jau bija 20. diena kopš viņas pazušanas, Steitenailendas prāmja kapteinis netālu no Robinsa klints un bākas uz dienvidiem no Brīvības statujas ūdenī pamanīja šūpojamies sievietes ķermeni. Divi matroži glābšanas laivā pietuvojās ķermenim, kas peldēja ar seju uz leju.

– Taisnību sakot, es domāju, ka viņa ir mirusi, – viens no vīriem stāstīja.

Matrozis satvēris viņu aiz potītēm, otrs ķēries pie pleciem. Kad viņa ievilkusi plaušās gaisu, viņa izplūdusi asarās.

Sieviete tika nogādāta Ričmondas Universitātes Medicīniskajā centrā Steitenailendā. Trīs nedēļas viņa bija nodzīvojusi bez mazākās nojēgas, kas viņa ir, taču, kad mediķi sāka viņu iztaujāt, viņa piepeši spēja pastāstīt, ka viņu sauc Hanna, un nosauca savas mātes tālruņa numuru. Bārbara ieradās stundas laikā. (Hannas tēvs tajā laikā dzīvoja Indijā, kur strādāja seminārā; viņas brālis bija jūras spēku virsnieks un dienēja Japānā.) Bārbara stāsta, ka viņa izskatījusies vienlaikus “gan saules apdedzināta, gan bāla, it kā trīs nedēļas būtu vilkta aiz laivas”. Viņas pirmie vārdi esot bijuši: “Kāpēc es esmu slapja?”

Viņai tika konstatēta hipotermija, atūdeņošanās, ķermeņa kreisā puse bija saules apdedzināta, taču viņas stāvoklis strauji uzlabojās. Tās pašas dienas pēcpusdienā viņu apmeklēja četri draugi. Viņas dzīvokļa biedrs Manuels Ramiress atceras:

– Viņa mani ieraudzīja, pasmaidīja un teica: “Ceru, ka mani drīz izlaidīs, jo man jāgatavojas stundām.”

Viņai pilnīgi noteikti nebija ne jausmas, ka pagājušas trīs nedēļas.

Vēlāk tajā pašā dienā Hannu iztaujāja policija. Bārbara gaidīja ārpusē.

– Es dzirdēju, ka viņa pūlas atbildēt uz viņu jautājumiem, viņa patiesi centās, cik spēja, taču viņai nebija nekāda izskaidrojuma.

Viņas pēdējās atmiņas bija skrējiens pa Upmalas parku netālu no viņas dzīvokļa tajā dienā, kad viņa pazuda.

Bārbara ir Apvienotās metodistu baznīcas mācītāja. Nakti viņa pavadīja pie Hannas gultas. Pusnaktī Hanna piepeši uztrūkās no miega.

– Es biju bākā, – viņa sacīja un tūdaļ pat atkal aizmiga.

No rīta, kad Bārbara vaicāja par bāku, Hanna neko neatcerējās.

Hannu pārveda uz Kolumbijas Universitātes Medicīnas centra psihiatrijas nodaļu. Viņai veica virkni magnētiskās rezonanses izmeklējumu, taču ārsti neatrada nekādus neiroloģiskus traucējumus, kas varētu būt par cēloni identitātes aizmiršanai. Viņi nosprieda, ka epizodei ir psiholoģisks izskaidrojums. Kolīdz viņa tika izmakšķerēta no upes, viņa atcerējās visus dzīves notikumus, kas risinājušies pirms pazušanas.

Viņai uzstādīja diagnozi – disociatīvā fūga. Tas ir reti sastopams psiholoģisks stāvoklis, kurā cilvēks zaudē piekļuvi savām autobiogrāfiskajām atmiņām un savai identitātei, reizēm pieņemot kādu citu, un var pēkšņi doties prom uz ilgāku laiku. Šādu stāvokli parasti izraisa kāda trauma – seksuāla vai fiziska pārestība, kaujas pieredze, nonākšana dabas stihijas varā vai neizturams iekšējs konflikts. Filips Tisjē, viens no pirmajiem šī stāvokļa pētniekiem, to raksturoja kā sava veida iekšēju trimdu. 1901. gadā viņš rakstīja: “Leģenda par mūžīgo žīdu kļuvusi par realitāti, un to apliecina novērojumi: daudzi garīgi nelīdzsvaroti pacienti cieš no nepārvaramas vajadzības iet arvien tik uz priekšu.”

Ārsti pakļāva Hannu hipnozei, mēģinot panākt, lai traumatiskais notikums, kas izraisījis viņas stāvokli, uzpeldētu atmiņā, taču viņa nespēja atcerēties neko ārkārtēju. Gan Hanna pati, gan viņas māte, tēvs un brālis apgalvoja, ka bērnībā viņa nav pārcietusi neko tādu, ko varētu dēvēt par traumu. Hannas istabas biedrs Ramiress, apciemojis viņu psihiatrijas nodaļā, stāstīja:

– Viņa atkal bija normālā Hanna, optimistiska un jautra. Atceros, viņa čaloja par visādiem iespējamiem scenārijiem: “Vai es varētu būt negadījuma upuris? Vai mani apzaga? Vai man kāds uzbruka?”

Mācību gada sākums allaž bija stresains: viņas skolēniem problēmu netrūka, tie cieta no nepietiekama uztura vai nestabiliem apstākļiem mājās, un tās bija lietas, ko klases sienās itin nekādi nevarēja atrisināt, taču viņas kolēģi saskārās tieši ar to pašu.

Slimnīcā Hanna lasīja rakstus par savu pazušanu un lasītāju komentārus pie tiem; daži viņu apsūdzēja savas pazušanas inscenēšanā. Tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņa pat apsvēra vārda maiņu. Taču, kā teica viņas draudzene Pijali Bhatačarja:

– Viņa nosprieda un lika skaidri saprast, ka nevēlas aizbēgt no tās sevis, kas ir Hanna Apa.

Viens no Kolumbijas psihiatrijas nodaļas psihiatriem Ārons Krasners, kas tagad ir klīniskās psihiatrijas profesors Jeila Universitātē, ziņās sastopamos lasītāju komentārus raksturoja kā “ārkārtīgi nosodošus un diskreditējošus. Es domāju, tas ataino naidu, kādu noteiktos cilvēkos spēj izraisīt disociatīvi stāvokļi. Šādiem gadījumiem piemīt kaut kas vārdos neaprakstāms. Tie met izaicinājumu tam, kā mēs esam raduši uztvert realitāti”. Viņš man stāstīja, ka viņu satraucot šādiem stāvokļiem veltītās literatūras šaurā pieeja, turklāt problēmu nevar atrisināt ar medikamentiem.

– Tas, ko dēvē par disociatīvo fūgu, ir ārkārtīgi rets disociatīvo stāvokļu gadījums, lai gan pati disociācija ir ļoti izplatīta, – viņš stāstīja. – Es uzskatu, ka mēs šajā jomā neesam darījuši pietiekami daudz galvenokārt tāpēc, ka šis fenomens ir tik biedējošs. Ir taču šausmīgi iedomāties, ka mēs visi varam zaudēt savas patības apziņu.

Disociatīviem stāvokļiem savos agrīnajos rakstos pievērsās Freids, taču šī parādība īsti neiederējās viņa visaptverošajā cilvēka uzvedības teorijā. Vairums disociatīvo pacientu, kurus viņš sastapa, stāstīja, ka bērnībā tikuši seksuāli izmantoti, taču viņš beigu beigās secināja, ka šīs viņu atmiņas ir fantāzijas. Viņš izteica minējumu, ka nepieņemamas vēlmes tiek nospiestas zemapziņā un vēlāk to pēdas mēdz iznirt fantāzijās. Disociācijas teorētiķi tam gan nepiekrīt un iebilst, ka atsevišķi notikumi var būt tik traumatiski, ka to iespaidā prāts vairs nespēj attīstīties kā nedalāms veselums. Franču filozofs un psihologs Pjērs Žanē, kas pirmais radīja formālu disociācijas teoriju, 1889. gadā rakstīja: “Personas vienotība, identitāte un iniciatīva nav primitīvi psiholoģiskās dzīves raksturlielumi. Tie ir allaž nepabeigts smaga un grūta darba rezultāts, un kā tādi tie ir ārkārtīgi trausli.” Pēc Freida panākumiem Žanē darbs iegrima aizmirstībā.

Disociācijas gadījumiem piemīt kaut kas mistisks, un ārsti no tiem cenšas turēties pa gabalu. 20. gadsimta sākumā The New York Times atrodami dučiem rakstu par brīnumainām un neizskaidrojamām transformācijām: kāds Minesotas mācītājs, kas bijis pazudis veselu mēnesi, pēcāk atskārtis, ka ir šķērsojis vai visu valsti un beigās pieteicies dienestam jūras spēkos, “lai gan nekad savā dzīvē nebija redzējis okeānu”; kāds profesors, kuru jau turēja par noslīkušu, atradies trīs gadus vēlāk, bet jau ar citu vārdu un strādājam par trauku mazgātāju; kāds Ņūdžersijas diakons no rīta pamodies un “atklājis, ka istaba, kurā viņš dzīvo jau vairāk nekā gadu, ir viņam pilnīgi sveša”, un viņa Bībelē bijis ierakstīts kādas citas personas vārds. Vēlāk izrādījies, ka viņš bijis pazudis četrus gadus.

Amerikā visslavenākais šāda stāvokļa pacients bija Ansels Borns – Rodailendas sludinātājs, kurš ceļā devās 1887. gadā, jo tam bija uzmākusies neskaidra nojausma, ka viņš ir “novirzījies no kursa”. Viņš aizceļoja uz 380 km attālo Noristaunu Pensilvānijas pavalstī un atvēra tur veikaliņu, kurā tirgoja kancelejas preces un saldumus. Tobrīd viņu jau sauca Alberts Brauns. Kaimiņi apgalvoja, ka viņa uzvedība bijusi pilnīgi normāla. Divus mēnešus pēc aiziešanas no mājām viņš pieklauvējis pie sava namīpašnieka durvīm un uzdevis jautājumu:

– Kur es esmu?

Filozofs un psihologs Viljamss Džeimss piedāvāja viņam ārstēšanu ar hipnozi, kas ļautu “abas personības vērst par vienu un atmiņu pavedienu atkal sasietu vienā veselā”. Taču abas identitātes nebija apvienojamas. Borns atgriezās pie savas sievas Rodailendā, un viņam nebija gandrīz nekādu atmiņu par savu dzīvi kā Albertam. Esejā, kuru Džeimss pabeidza neilgi pēc tam, kad bija ārstējis Bornu, viņš rakstīja, ka zinātnes attīstība notiktu krietni vien straujāk, ja vairāk uzmanības tiktu pievērsts neklasificējamiem gadījumiem – “neticamiem faktiem”, kas apdraud “noslēgto un pabeigto patiesības sistēmu”. Šādu apziņas šķelšanās gadījumu izpratne, kā viņš rakstīja, ir “ārkārtīgi nozīmīga cilvēka dabas izprašanai”.

Tomēr nākamajos gadu desmitos pēc Borna pazušanas disociāciju pētījumi lielā mērā apsīka. Valdošās psiholoģijas un psihiatrijas skolas – biheiviorisms un psihoanalīze – pieņēma tādus apziņas modeļus, kas ar šo fenomenu nebija savienojami. 20. gadsimta 80. gados jau tūkstošiem cilvēku apgalvoja, ka pēc bērnībā pārciestiem pāridarījumiem viņiem ir izveidojušās vairākas patības. Sabiedrības reakcija uz šiem stāstiem bija aptuveni tāda pati kā gadsimta sākumā: šāda veida pieredze tika uztverta kā pārāk dīvaina un nejēdzīga, lai būtu ticama. Pat ja šajos stāstos bija kāda daļa patiesības, mediju pārspīlētajā atreferējumā tā tika pazaudēta: tika runāts par savā starpā nesamierināmām patībām un komplicētiem seksuālās vardarbības gadījumiem vai, piemēram, sātanistu kultu piekoptām spīdzināšanām. Kā mantojums no šī laika ir palikusi attieksme: ļaudis ar izteiktām savas patības apzināšanās nobīdēm tiek uzlūkoti ar aizdomām.

Ričards Lovenstains ir Traumatisko traucējumu programmas direktors Šeparda un Prata slimnīcā Tausonā Mērilendas pavalstī, un viņam darbā ar disociatīvā stāvokļa pacientiem, iespējams, ir vislielākā pieredze valstī. Viņš pastāstīja:

– Mūsdienu psihiatrija un psiholoģija vēl aizvien pievērš pārāk maz uzmanības patībai un subjektivitātes sarežģītajai iedabai.

Tiekoties ar šādiem pacientiem, un bieži vien tas notiek neatliekamās palīdzības nodaļā, viņš ir atskārtis, ka viņus šādā stāvoklī ir gandrīz neiespējami ārstēt. Viņš sacīja:

– Sarunā viņi cenšas aizbēgt no pilnīgi visa, ko viņiem jautā. Kolīdz mēģina viņus saķert un noturēt vienā vietā, viņi metas bēgt – viņi jau ir gabalā.