Par enerģiju
Kāds draugs man nesen stāstīja par savu ceļojumu uz Indiju, tostarp par sajūtu, kas viņu bija pārņēmusi katrā jaunā ceļojuma punktā – sajūtu, ka viss ir apskatīts un nav, ko darīt, spiežot palikt viesnīcas numurā un bezdarbībā tukšojot pa kādai Kingfisher alus pudelei. Šī melanholiskā sajūta liek domāt par kādu īpašību, ko šķiet piemēroti aprakstīt ar vārdiem “enerģijas trūkums”. “Vispār skumjas, melanholija ir cits vārds nogurumam. Jūs to zinājāt, ja?” jautā Pjatigorskis kādā intervijā, kurā runā par kino, savu iespaidu no filmas raksturojot šādi: “Esmu skumjš tad, kad neesmu saņēmis pietiekamu enerģētisko impulsu. Bet laimīgs – pat ja tas kino ir šausmīgs satura ziņā –, kad šī enerģija ir bijusi.” Runa šeit ir ne tik daudz par to, vai cilvēks ir, vai nav enerģisks (lai gan tādam raksturojumam visdrīzāk ir jēga), bet drīzāk par pašu situāciju vai notikumu, kuram var piemist vai nepiemist enerģija, kas šajā gadījumā atsaucas skatītājā kā nogurums vai, pretēji, kā pacilātība, aizgrābtība. Savā ziņā par to runā diriģents Andris Nelsons šajā žurnāla numurā, kad saka, ka izciliem diriģentiem piemīt enerģija (viņš runā arī par “fluīdiem”) un ka to var novērtēt vienīgi klausītājs, vai kad saka, ka “no Berlīnes filharmoniķiem nāk tāda enerģija, ka elpa aizraujas”. Acīmredzot aprakstot diriģēšanas, kā arī orķestra fenomenu, viņam nepietiek ar “tehniku”, “meistarību”, “mākslu”, “saskanību”, bet nepieciešams izteikt kādu citu procesu vai īpašību, kam neatrodas cits vārds kā “enerģija”. Cenšoties iztēloties, kas tad tā īsti ir, prātā uzpeld priekšstats par kādu fizisku daļiņu plūsmu, no kā ir tikai viens solis līdz “smalkajām enerģijām”, tādam nepatīkami materiālistiskam pasaules uzskatam. No otras puses, ar enerģiju var vienkārši apzīmēt spēkus, kas darbojas un ietekmē katru atsevišķu situāciju, līdz ar to tuvojoties grieķu vārda nozīmei (no energeo – darbojos). Tā sasaucas ar domu par enerģiju kā par īstenotību, par to, ka kaut kas ir izdarīts vai noticis – piešķirot šim “noticis” izdošanās, īstenošanās nozīmi atšķirībā no neizdošanās, neveiksmes. Izdevušos notikumu (kā iepriekš, piemēram, filmu) tad varētu raksturot kā tādu, kurš īstenojies, pateicoties enerģijai. Taču par izdevušos vai neizdevušos notikumu var saukt arī cilvēku, šajā nozīmē – enerģijas trūkumu vai klātbūtni viņā; cilvēks, kuru pārņēmusi enerģija, var, cilvēks, kurā nav enerģijas – nevar. Georgijs Gurdžijevs (sk. Valda Ābola rakstu šajā žurnālā) cilvēka situāciju apraksta kā miegu, no kura pamosties, lai dzīvotu un nomirtu, var tikai tad, ja viņš nolemj izmainīt savu esamību, bet šim “iekšējam darbam” vajadzīga enerģija, kuru var “dabūt”, izmantojot noteiktus garīgus vingrinājumus. Taču nekas nevar sākties bez viena – bez vēlēšanās pamosties, bet baidos, ka arī tam ir vajadzīga enerģija.