Māksla mākslai

“Ir dažas lietas, ko Anglija dara labāk par jebkuru valsti pasaulē, un vienu no tām mēs redzējām šodien.”

Spectator, 29. aprīlī

Uzmanība, ar kādu pasaule (bet jo īpaši Apvienotās Karalistes iemītnieki) sekoja britu troņmantnieka dēla kāzām, sajūsma, kādu izsauca visniecīgākās laulību ceremonijas detaļas, bet, no otras puses, sašutuma pilno repliku vētra attiecībā uz Vindzoru dinastiju, aristokrātiju un britu monarhijas institūtu kopumā, rada ilūziju, ka tam visam ir kāda nozīme. Teiksim, ka mēs esam liecinieki ja ne rojālisma atdzimšanai – mazliet vairāk nekā 360 gadus pēc tam, kad Čārlza I galva noripoja no ešafota –, tad pavisam noteikti stipri pieaugošai interesei par cilvēku grupu, kuru viena mana britu paziņa sauc (manuprāt, itin taisnīgi) par “atnācējiem”, aliens. Protams, ka atnācēji, kas gan cits? Dzīvo mūsu pasaulē, taču ieradušies nez no kurienes, no kādām nekad nebijušām pasaulēm, kaut kur pa vidu starp viktoriānisma romāniem, tabloīdiem un sliktas gaumes mācību grāmatām. Šīs dāmas, ģērbtas rozā, salātzaļos un debeszilos toņos, džentlmeņi ar sejām, ko izvagojušas dižciltīgas alkoholisma grumbas, viņu mantinieki, nelaimīgie zēni, kuri nedrīkst pat SS formā palēkāt ballītē – visu izošņās nolādētie paparaci, visu noknipsēs. Kā glamroka varoņi, novecojuši Ziggy Stardust, viņi parādās oficiālos pasākumos, apmeklē bērnu patversmes, pieņem sūtņus no Burkinafaso, pēc tam fotopārskats par kārtējo Vindzoras NLO atlidošanu parādās Bakingemas pils mājaslapā.

Un nav jābrīnās, ka viņu galvenie draugi ir vecas popzvaigznes un Vidusāzijas diktatori; ar pirmajiem viņus sarado kaislība uz papagaiļu panckām, ar otrajiem – tieksme uz strauju bagātības saraušanu, nepieliekot nekādas pūles – vienīgi jāparādās pareizajā vietā un jāuzrāda savas regālijas.

Visbēdīgākais, ka daži no viņiem, patiesību sakot, nepavisam nav atnācēji, bet parasti ļautiņi. Mēģinājums atbilstoši uzvesties noved līdz drāmām, bet dažreiz pat līdz traģēdijām. Nabaga princese Diāna, kuru bija sagrāvušas Bakingemas tenku vāceles un kura cieta no nervu bulīmijas, gāja bojā nevis kaut kur, bet braucot kopā ar mīļāko pa Parīzi, kā sliktā Holivudas filmā. Viņas atraitnis, kurš vairāk par visu pasaulē sapņo, lai viņu liek mierā, lai viņš varētu mīlēt senu arhitektūru, klausīties senu mūziku un kopt dārzu. Viņa māte, par kuru neviens neko nezina, vecenīte ar neko neizsakošu nopietnu skatienu, kuru jau gan kino ir nospēlējuši, gan grāmatā aprakstījuši.

Un, lūk, šeit mēs nonākam pie galvenā jautājuma, kas saistīts ar britu monarhiju (un ar jebkuru citu monarhiju mūsdienu Rietumu pasaulē). Nav iespējams saprast, kādēļ tā (tās) vispār šodien pastāv. Kas tas ir: lieliskās pagātnes palieka? Diez vai, ņemot vērā gan to, ka tie paši Vindzori ideāli iekļāvušies mūsdienu dzeltenās preses dzīvē, gan to, ka šī pagātne nemaz nav bijusi lieliska. Pēc kādiem tādiem laikiem šodien vajadzētu just nostalģiju? Viktorijas laikmeta – ar uzblīdušo impēriju, 12 stundu darba dienu proletāriešiem, sacelšanās apspiešanu un šausmīgo badu Īrijā? Pēc asinskārā Henrija VIII vai neveiksminieka Čārlza I Stjuarta? Taču problēma pat nav dažādu vēsturisko laikmetu raksturojumā; galu galā vienmēr atradīsies profesionāls strīdnieks, kurš apgalvos, ka patiesībā viss bija citādi. Kāda daļa Manchester United līdzjutējiem, hipsteriem no Londonas Haknijas, pakistāniešu bodniekiem, banku klerkiem no Sitijas gar Tomasu Moru, Bendžaminu Dizraeli vai pat Oliveru Kromvelu? Nekādas. Valsti, kurā viņi dzīvo, radījis pēckara laikmets, leiboristiskā sociālisma celtniecība, Tečeres kapitālisma tvaika gludeklis, migrācija, popkultūra, finanšu spekulācijas, sporta industrija. Viss pārējais interesē tikai universitāšu profesorus, novadpētniekus amatierus, trīs, četru “nopietno” avīžu žurnālistus un tūristus.

“Simbols,” jūs teiksit, “valsts simbols.” Taču arī – diez vai. Britu valsts galvenie simboli ir bezmaksas medicīna, konstitūcijas neesamība, iespaidīgā sociālās aprūpes sistēma un visu pasauli iekarojusī popmūzika, no bītliem līdz Radiohead. Galvenais Lielbritānijas nopelns nav karaliskā ģimene, bet tas, ka cilvēki šeit var mierīgi dzīvot savu privāto dzīvi un neviens nekad tajā nejauksies (ja neskaita galējas situācijas). Un tas arī nav monarhu, bet vietējo kopienu nopelns, uz kurām balstās visa Apvienotās Karalistes celtne. Faktiski uz tā paša principa balstās neatkarību izcīnījušās britu aizokeāna kolonijas – bet tur lieliski iztika bez karaļiem.

Liktos, ka pašai monarhijai vajadzētu atbildētu uz visiem šiem jautājumiem, paskaidrot pavalstniekiem, kāpēc tā ir nepieciešama – Vindzoru uzturēšanai taču tiek tērēta pietiekami liela nauda. Bet atbildes nav. Bakingemas pils klusē; runā tikai tās bijušie kalpotāji, kuri, mainījuši darbu vai devušies pensijā, izpļāpājoties, kā Elizabete mocījusi nabaga Diānu vai kā kalpi sūtīti uz tuvējo veikalu pēc Martini pudelītes. Pati monarhija klusē – un, lai cik tas būtu dīvaini, tas arī ir mesidžs. Pamēģināsim to formulēt. Nav saprotams, kāda iemesla dēļ pastāv britu monarhija – bet tā arī ir galvenā pazīme, kas raksturīga atnācējiem. Tādēļ viņi arī, patiesību sakot, ir brīnišķīgi. Vistīrākā māksla mākslai. Art for Art’s Sake.