Vita Nova

“Pāvests Benedikts XVI ceturtajā savas vizītes dienā Apvienotajā Karalistē noturēja beatifikācijas dievkalpojumu 19. gadsimta teologam kardinālam Ņūmenam Koftona parkā Birmingemā. Premjerministrs Deivids Kamerons pateicās pāvestam par to, ka viņš valsti “pamodinājis un licis tai sākt domāt”, un solīja attīstīt sadarbību starp Apvienoto Karalisti un Vatikānu nabadzības apkarošanas un klimata izmaiņu jomās.”

BBC, 2010. gada 19. septembrī

Romas pāvestu ar sajūsmu sagaidīja valsīt, kur vēl pirms dažiem gadsimtiem vārds “pāvestīts” (papist) bija izplatīts lamuvārds – un nopietns politisks apvainojums. Runas par to, ka nedrīkst tērēt nodokļu maksātāju naudu, pārlieku krāšņi sagaidot pundurvalsts vadītāju (kurš gan vienlaikus ir arī lielākās kristiešu baznīcas galva pasaulē), beidzās bez rezultātiem.

Pāvestu sagaidīja Edinburgā, parādīja karalienei, aizveda uz Londonu, pie viņa aizstiepa pašreizējo premjeru, bet bijušais, kurš pievērsies katoļticībai (acīmredzot grēku nastas spiests), pats aizgāja uz mesu. Pontifiks ierasti atvainojās par garīdzniekiem pedofiliem; taču viņš bija atbraucis uz kādreiz naidīgo salu nepavisam ne aizstāvēties un nožēlot grēkus. Viņš – uzbruka. Tieši šeit pāvests pieteica karu totālajam ateismam, kuru viņš salīdzināja ar nacismu, politkorektajiem liberāļiem piedēvējot ļaunus nodomus. Cilvēkam, kam pagātnē atrodama divdomīga dalība hitleriskās Vācijas jaunatnes organizācijās tīņa gados, tas ir visai drosmīgs paziņojums.

Tikmēr senais ienaids starp Londonu un Romu, kā liekas, ir izzudis – vismaz tāds, kādu mēs to pazinām. Sen, sen, pirms kādiem 800 gadiem, starp tām valdīja ja ne arī miers un saskaņa, tad vismaz sapratne. 12. gadsimtā Henrijs II ar karaspēku izcēlās Īrijā, un viņam bija līdzi īpaša pāvesta bulla, kas prasīja darīt galu nepieļaujamajām īru baznīcas novirzēm no Romas kanona. Ričards I pat devās Krusta karā – cīnīties par ticību un Kunga kapu pret mācīto Saladīnu (tā vismaz vēsta leģenda). Bija, protams, arī skandāli, ekskomunikācijas, bija viss kaut kas – taču tā toreiz bija vispārpieņemts. Vēl vairāk, kad jaunais karalis Henrijs VIII (tobrīd vēl bez sešām sievām) sacerēja traktātu “Assertio Septem Sacramentorum”, neviens cits kā tieši pāvests Leons X viņam 1521. gadā dāvāja titulu Fidei Defensor (Ticības aizstāvis). Henrija grāmata bija Mārtiņa Lutera uzskatu kritika; to nosauca par pašu veiksmīgāko pamfletu, ko sacerējis kāds antikatoļu polemistu pirmās paaudzes pārstāvis; tā piedzīvoja 22 izdevumus un tika pārtulkota vāciski. Runā, ka tās sacerēšanā piedalījis Henrija VIII kanclers Tomass Mors. Skaidri zināms, ka Luters uz šo pamfletu atbildēja, bet Mors pēc tam atbildēja Luteram. Tāda, lūk, intelektuāla dzīve plauka Eiropas galmos 16. gadsimta pirmajā trešdaļā. Lai gan jāsaka, ka šis stāsts ir traģikomisks: jau nākošajā desmitgadē mūsu ticības aizstāvis un protestantu kritiķis, kuru bija saniknojis pāvesta atteikums piedienīgā veidā noformēt viņa kārtējās laulības, savā valstī sarīkoja Reformāciju, atņēma baznīcas īpašumus, slēdza klosterus, padarīja baznīcu par valsts iestādi (ideāls piemērs tādiem politiskajiem sekotājiem kā Pēteris Pirmais). Bet karaļa darbu līdzautoram Tomasam Moram vienkārši nocirta galvu.

Ar to brīdi arī viss sākās. Pēc neveiksmīgā Marijas Tjudoras mēģinājuma pagriezt lietas atpakaļ, Anglija kļuva par pāvesta ļaunāko ienaidnieku, bet katoliskā baznīca – par galveno britu monarhu nedraugu. Tam ir daudz piemēru – no Neuzvaramās Armādas līdz katoļu vajāšanai britu salās –, un tos var atrast jebkurā vēstures grāmatā. Mūs interesē mazliet kas cits – nevis ienaids, bet klusās simpātijas, kuras jau šodien mūsu acu priekšā pārvēršas par jaunas dīvainas draudzības sākumu. 1832. gadā Lielbritānijā tika pieņemts “Akts par katoļu līdztiesību”, vēl pēc apmēram desmit gadiem savu darbību uzsāka katoļu Oksfordas kustība, un viens no tās līderiem, Džons Ņūmens pat kļuva par kardinālu. Benedikts XVI vizītes laikā Lielbritānijā oficiāli paziņoja par Ņūmena pieskaitīšanu svētlaimīgo rangam. Ar Džonu Ņūmenu, oriģinālu teologu un izcilu literātu, kura stilu nebeidza vien apbrīnot Džoiss, sākas to klāsts, ko sauca par “angļu katoļiem”. Runa nav par parastiem cilvēkiem, kuri pakļāvās anglikāņu baznīcas galvam un Lielbritānijas karalistei un kuriem pietika drosmes piederēt Romas katoļu baznīcai, bet par rakstniekiem, māksliniekiem, sabiedriskiem un politiskiem darbiniekiem. Paši pazīstamākie no tiem – Čestertons, Tolkīns, Īvlins Vo, Greiams Grīns, Mjuriela Spārka, Pīters Akroids, komponists Elgārs, režisors Hičkoks. Tagad šai spīdošajai kompānijai pievienojies Tonijs Blērs, līdz šim gan nekā īpaši literāri neizceļoties, taču pirms mēneša debitējot ar grāmatu, kurai dots filozofisks nosaukums “Ceļojums”.

Tieši angļu autors sacerējis pašu labāko, gudrāko, emocionāli piepildītāko kristietības apoloģiju mūsdienās; viņš arī sarakstījis brīnišķīgus viduslaiku katoļu svēto tēvu Asīzes Franciska un Akvīnas Toma dzīvesstāstus. Gilberts Kīts Čestertons kļuva par vienu no garīgajiem tēviem inklingu pulciņam, un tā dalībnieks Džons R. Tolkīns pēckara Rietumu pasaulei uzkonstruēja laikam gan galveno gnostisko mītu (interesanti, ka šajā epopejā, ko uzrakstīja īsts katolis, neatradās vieta Dievam). Vēl viens angļu katolis sacerēja pašu maigāko pagājušā gadsimta romānu “Atgriešanās Braidshedā” (“Brideshead Revisited”); šo grāmatu nespēja sabojāt pat uzspēlētā aina ar veca bezdievja pirmsnāves pievēršanos patiesajai ticībai. Visbeidzot, par baltā cilvēka likteni pirmspostkoloniālajā pasaulē mums pastāstīja Īvlina Vo ticības brālis un, tāpat kā viņš, – pamatīgs dzērājs, klaidonis un morālists Greiams Grīns. Angļu katoļu vajāšanas gadsimti izvērsušies gandrīz vai pilnīgā intelektuālā un mākslinieciskā formā. Nepiedienīgā sprediķotāja Tonija Blēra parādīšanās šajā kompānijā liecina par to, ka arī šie laiki jau ir aiz muguras.

Pasaule, kā mēs zinām, nonākusi pie gala. Starp tiem, kas to novedis pie šī punkta, ir arī Romas pāvests, kurš apmeklē Rovanu Viljamsu viņa Lambetas pilī, kurā Kenterberijas arhibīskapus iemetināja pāvestītu vajātājs Henrijs VIII. “Jaunais laiks”, kas Eiropā startēja reizē ar Reformāciju, ir beidzies.

Bet Fidei Defensor līdz pat šiem laikiem var atrast starp daudzajiem britu monarha tituliem.