Pāvests nav miris

Benedikts XVI atkāpjas no pāvesta amata.

Delfi, 15. februārī

Nanni Moreti 2011. gada filmā “Habemus papam” (“Mums ir pāvests”) kardināls Melvils pēc ievēlēšanas pāvesta amatā piedzīvo dziļu iekšēju krīzi, šauboties, vai viņš var uzņemties šo grūto kalpošanu, kurai viņu konklāvā izvēlējušies kardināli un Dievs. Melvils, kungs, kam tuvu astoņdesmit, izšķirošajā brīdī, kurā visi – gan garīdzniecība, gan Svētā Pētera laukumā sapulcējusies ticīgā tauta – vēlas redzēt un sveikt jauno pāvestu, psiholoģiski sabrūk, tā arī neizgājis uz bazilikas balkona. Tad, nedaudz atguvies, Melvils ļaujas pārdomām par savas dzīves jēgu un visbeidzot nolemj bēgt no Vatikāna, iejūkot Romas pūlī un baudot iepriekš nepieredzētu iekšēju brīvību. Melvils, par spīti kardinālu un Vatikāna amatpersonu pūlēm viņu atrast un pārliecināt pieņemt amatu, tā arī nekļūst par pāvestu. Filmas finālā Melvils ierodas Vatikānā, uzrunā laukumā sapulcējušos ticīgos no Svētā Pētera bazilikas balkona un atzīstas, ka viņš nevar viņus vadīt.

Kardināls Racingers nebija kardināls Melvils. Kad 2005. gada 19. aprīlī, divas nedēļas pēc Jāņa Pāvila II nāves, 1927. gadā Bavārijā dzimušo Jozefu Aloīziju Racingeru konklāvs ievēlēja par nākamo pāvestu, viņš pavisam noteikti nešaubījās, vai kļūt par apustuļa Pētera pēcteci, Romas bīskapu un vairāk nekā miljarda katoļu garīgo vadītāju. Racingers, kurš, kļūstot par pāvestu, izvēlējās Benedikta vārdu, pirms tam bija plaši pazīstams kā konservatīvs teologs un svētās inkvizīcijas mantinieces, Ticības doktrīnas kongregācijas, vadītājs. Tieši tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs, ka viņa pontifikāts nebūs revolucionāru pārmaiņu laiks. Lai cik paredzams būtu bijis Benedikts XVI, tomēr neviens negaidīja, ka pēc vairāk nekā septiņiem gadiem pāvesta amatā, divas dienas pirms Lieldienu gavēņa sākuma, 11. februārī, 85 gadus vecais pāvests paziņos par lēmumu atkāpties no amata.

Šis ir vēsturisks, 700 gadus nepieredzēts notikums. Lai gan mediji uzreiz pēc Benedikta XVI atkāpšanās steidzās ziņot, ka pēdējais pāvests, kurš pats atkāpies no amata, bijis Gregors XII (ap 1326–1417) 1415. gadā, tomēr Gregora atkāpšanās drīzāk bija politiskās situācijas diktēta brīvprātīga atkāpšanās piespiedu kārtā. Pēdējais pāvests, kurš pirms Benedikta XVI labprātīgi atkāpās no amata, bija pāvests Celestīns V (1209/1210–1296) jeb Pjetro da Morrone. Piecus mēnešus pēc savas ievēlēšanas 85 (!) gadus vecais Celestīns V, kurš pirms tam bija bijis mūks un klosteru apvienības dibinātājs, apjauta, ka pieredzes trūkuma un politiskās mazspējas dēļ nespēj kalpot par pāvestu. Noskaidrojis, ka, no kanonisko tiesību viedokļa, pāvesta atkāpšanās ir iespējama, Celestīns 1294. gada 13. decembrī sapulcēja kardinālus Neapoles Kastelnuovo pilī un, paziņojis par atsacīšanos no pāvesta amata, nokāpa no sava troņa, novilka pāvesta amata simbolus – gredzenu, tiāru (pāvesta kroni) un mēteli. Novilcis arī pārējās drēbes, Celestīns, nu jau atkal Pjetro da Morrone, uzvilka pelēku raupja auduma mūka tērpu, tādu pašu, kādu viņš valkāja pirms kļūšanas par pāvestu, un devās uz savu mūka celli, lai netraucētu jaunā pāvesta ievēlēšanu. Nepilnus divus gadus vēlāk Celestīns-Pjetro nomira un pēc 17 gadiem tika pasludināts par svēto.

Pāvesta atkāpšanās ir izņēmums, kas rada virkni problēmu, jo tiek izjaukta pastāvošā lietu kārtība. Pāvesta nāve ir daļa no šīs institūcijas būtības un viens no varas maiņas elementiem. Pāvestam nomirstot, viņa amata simboli, tie paši, kurus Celestīns novilka, tiek iznīcināti, simboliski noslēdzot pāvesta amata laiku. Pēc tam tiek sākta jaunā pāvesta vēlēšanu organizēšana, kas savijas ar periodu, kurā notiek mirušā pāvesta bēres un viņa apraudāšana. Bet ko darīt ar dzīvu pāvestu, kas atkāpies no amata? Viņa klātbūtne publiskajā telpā traucētu jaunā pāvesta ievēlēšanai un autoritātei. Celestīns-Pjetro da Morrone devās uz klosteri un pirms atkāpšanās skaidri zināja, ka turpmāko dzīvi pavadīs vientulībā. Arī Benedikta XVI pārstāvji paziņojuši, ka pēc atkāpšanās no amata Jozefs Racingers dzīvos atsevišķos apartamentos kādā karmelītu sieviešu klosterī Vatikānā, kur laiku pavadīs lūgšanās un meditācijā. Noteikti arī Benedikts-Jozefs Racingers apzinās, ka atkāpšanās nozīmē sociālu nāvi – atšķirtību no pasaules, jo nevar būt divi dzīvi pāvesti vienlaikus.

Drosmīgais Benedikta XVI lēmums noteikti iespaidos turpmāko pāvesta institūcijas darbību. Galvenos iemeslus savam solim Benedikts atklāja īsā uzrunā. Pēc lūgšanām un savas sirdsapziņas caurskatīšanas viņš esot sapratis, ka lielā vecuma dēļ viņa garīgie un fiziskie spēki “vairs nav piemēroti, lai pienācīgi veiktu kalpošanu Pētera amatā”. Būtībā Benedikts XVI atzīst, ka mūsdienu pāvestam jāspēj sekot dinamiskās 21. gadsimta pasaules notikumiem. Tas nozīmē, ka Benedikta pēctecim, kuru izvēlēs no esošo kardinālu vidus, jābūt salīdzinoši jaunam, enerģiskam un jāspēj būt par globālu pāvestu-mediju zvaigzni, ceļojošu apustuli. 19. gadsimtā vai pat 20. gadsimtā katoļu baznīca varēja atļauties pāvestus, kuru spēki bija izsīkuši, bet 21. gadsimtā vecs un slims pāvests netiks vērtēts kā simbols Kristus ciešanām un dievbijībai, bet gan kā zīme baznīcas vājumam. Būtībā visiem Benedikta pēctečiem būs jārēķinās ar to, ka viņu fiziskais vai garīgais vājums izraisīs pret viņiem atkāpšanās spiedienu.

Pēc spožā Jāņa Pāvila II Benedikts bija “pārejas pāvests”, kura pontifikāts ne ar ko īpašu neizcēlās. Jānis Pāvils II bija pāvests moceklis; viņa poliskā izcelsme, harizmātiskā personība, pret viņu vērstais atentāts 1981. gadā un smagā slimība dzīves nogalē ļāva daudziem jau dzīves laikā viņu uzlūkot par svēto. Jāņa Pāvila II laikā bija salīdzinoši maz ar baznīcu saistītu skandālu, bet Benedikta pontifikāta laikā to netrūka. Nemitējās priesteru seksuālo noziegumu upuru apsūdzības, vēršoties pret baznīcu par tās desmitgadēm ilgušo bezdarbību, atklājās naudas atmazgāšana Vatikāna bankā, bet paša pāvesta virssulainis tika pieķerts slepenu dokumentu noplūdināšanā, kuri atklāja korupciju un intrigas Vatikānā. Iespējams, ka, redzot baznīcas problēmas, Benedikts, sapratis savu šī brīža vājumu, pretēji savam priekštecim izvēlējās nostādīt amatu un tā misiju augstāk par savu personību. Arī šī izvēle ir sava veida moceklība.