Ir tādi, kurus interesē evaņģēlijos aprakstīto notikumu un Jēzus vēsturiskums, un tādi, kurus tas neinteresē. Sevi allaž esmu pieskaitījis pie pirmajiem, lai arī manu interesi lielākoties vadījušas ne tik daudz alkas ieraudzīt skaidras, pārliecinošas kontūras biezajā vēstures miglā, kas apņem šos notikumus, bet Jēzus vēsturiskuma aizstāvju un noliedzēju strīds, argumenti un pretargumenti, versijas un hipotēzes – strīds, kas bagātinājis ne vien teoloģiju, bet arī literatūru ar tādiem “teoloģiskās fantastikas” darbiem kā, piemēram, Borhesa “Trīs versijas par Jūdu”.
Jautājumam par Jēzus vēsturiskumu savā rakstā “No Galilejas” pieskaras arī Agnese Irbe, raksturojot trīs iespējamās pozīcijas: 1) evaņģēlijos viss ir pilnīgi patiess; 2) viss ir mīts; 3) stāsts ir daļēji patiess, daļēji mīts. Otro pozīciju, Agnese saka, viņa varētu aizstāvēt stila pēc, “jo tad stāsts par Jauno derību pārvēršas stāstā par to, cik ģeniāli šie teksti ir uzrakstīti”, kā piemēru minot to, ka šajos stāstos darbojas piecas vai sešas Marijas. Ja evaņģēlisti būtu šo stāstu izzīduši no pirksta, viņi būtu vismaz parūpējušies par to, lai skaidrības labad katrai sievietei būtu cits vārds.
Šo pašu niansi pagājušajā gadsimtā uztvēra arī krievu dzejnieks un literatūrkritiķis Georgijs Adamovičs. Savos “Komentāros” viņš apraksta pēkšņo atklāsmi, ko piedzīvojis, jau kuro reizi pārlasot to vietu Marka (arī Mateja) evaņģēlijā, kur aprakstam par Jēzus saucienu pie krusta “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” seko teikums: “Daži no tiem, kas tur stāvēja klāt, to dzirdēdami, sacīja: “Redzi, šis sauc Eliju!”” Atšķirībā no Agneses, Georgijam Adamovičam šīs it kā neobligātās epizodes pieminēšana kalpo par argumentu pirmās pozīcijas aizstāvībai. “Vai gan var iedomāties,” raksta Adamovičs, “ka literatūrā neizglītotajam Markam būtu piemitusi tik profesionāla rakstnieka intuīcija, lai izdomātu šo “štrihu”, kas nav nepieciešams nekam citam kā tikai beletristiskam dzīvīgumam, ko viņš taču diez vai spēja novērtēt! [..] Tātad – bija. Marks nedomā par stila krāšņumu. Marks aprakstīja to, ko zināja, – epizodi, gandrīz vai anekdoti, kurai nav nekādas nozīmes, tāpat kā aprakstīja pārējo. Tātad bija, viss bija: viens vārds tevi pārliecina par kopumu.”
Varētu teikt (un visnotaļ pamatoti), ka ir ļoti jāgrib ticēt, lai šāds arguments ar atsaukšanos uz literatūras likumībām spētu pārliecināt. Taču kā arguments tas man šķiet ne mazāk leģitīms kā, piemēram, apgalvojums, ka daudzās pretrunas un nesakritības dažādajos evaņģēlijos un pat atsevišķu evaņģēliju ietvaros tikai apstiprina šo stāstu vēsturisko patiesumu – jo, ja tos būtu rakstījuši blēži vai sazvērnieki ar mērķi maldināt tautu, viņi būtu centušies vismaz saskaņot savas versijas.
Un tagad straujš pārlēciens uz mūsdienām. Ja valodas galvenā pazīme ir tā, ka viena lieta var būt cita (skat. Kormaka Makārtija rakstu “Kekulē problēma”), tad vēl jo lielākā mērā tā ir arī jebkura teksta galvenā pazīme. Taču šīs “citas lietas” saredzēšana prasa noteiktu jutīgumu pret tekstu – īpašību, ar kuras izkopšanu bērnos mūsu izglītības sistēma nav sevi īpaši apgrūtinājusi ne padomju laikos, ne tagad. Miera laikos ar to vēl var sadzīvot, bet pašlaik, kad mediju telpu arvien aktīvāk sāk piepildīt viltus ziņas, nejutīgums pret tekstu var kļūt vienkārši bīstams. No otras puses, gribas piekrist vēsturniekam Teodoram Zeldinam (ar viņu šajā numurā sarunājas Arnis Rītups), ka viena no galvenajām īpašībām, kas cilvēkus atšķir no dzīvniekiem, ir iztēle un zinātkāre, “kas liek viņiem domāt, ka pasaule nav tāda, kāda tā izskatās”. Tiesa, sekas, kas izriet no šādas atziņas, ir tikpat neparedzamas, kā pieņemot, ka pasaule ir tieši tāda, kāda izskatās.
