Kā pasaules smagākais cilvēks zaudēja visu

Savas mazās guļamistabas sasmakušajā valstībā, uz savas gigantiskās gultas salas, piesedzies ar diviem kopā sašūtiem aizkariem, Pols Meisons nolēma, ka nevēlas mirt. Trīs gadi bija lēni izplūduši cauri šai istabai; vienmēr viens un tas pats: galva pieliekta tajos pašos leņķos; apkārt tāpat vilnīdama plešas miesa; tā pati banālā gaisa kondicionētāja elpa uz urīna izēstajiem jēlumiem. Tolaik Meisonu jau sauca par pasaules resnāko cilvēku. Šis, iespējams, visvairāk izsmietais cilvēks Lielbritānijā dzīvoja uz sava trīsmetrīgā matrača kā sprostā; viss, ko viņš savā mūžā bija savācis, atradās uz plauktiem rokas stiepiena attālumā. Viņu bija nogurdinājusi arī paša apetīte; viņš vairs nevēlējās savu gandrīz 20 000 kaloriju dienas pārtikas devu. Viņu bija nokausējušas domas par to, kāda varētu būt sajūta, atrodoties ārpus mājas.

Viņš gribēja izrauties no savas ādas – un āda tagad bija viss, par ko viņš kļuvis. Viņš bija atmetis ar roku mēģinājumiem zaudēt svaru dabiskā ceļā. Viņa brokastis bija desmit cilvēku maltīte – paka bekona, paka desiņu un neskaitāmas olas –, un viņa našķi starp ēdienreizēm bija 40 pakas kartupeļu čipsu un 20 šokolādes tāfelīšu dienā. Pie ārdurvīm ierīkotā iekšējo sakaru sistēma ļāva piegādāt ēdienu tieši gultā: kurjeri varēja ienākt viņa dzīvoklītī pa durvīm un gaiteņiem, kas bija īpaši paplašināti uz Lielbritānijas Nacionālā veselības dienesta (National Health Service jeb NHS) rēķina. Pieklājības pēc viņš piesedzās ar mazu, baltu dvielīti. Laikā, kad aptaukošanās bija sasniegusi maksimumu, viņš svēra 444 kilogramus.

Viņš zināja: bariatriskā operācija viņu var nogalināt, taču tikpat labi tā varēja viņu glābt. Viņam bija paskaidrots, ka šī ķirurģiskā procedūra samazinātu viņa kuņģi no melones līdz olas izmēram, apietu lielāko daļu tievās zarnas un dotu 50 procentu izredzes sākt jaunu dzīvi. Otri 50 procenti nozīmētu sirdslēkmi vai trombu, asinsvadu plīsumu vai katastrofālu orgānu mazspēju – proti, komplikācijas, kas izdzēstu viņa dzīvību vēl pirms pamošanās no narkozes. Taču bez operācijas viņš jau tik un tā bija miris.

Un tā kādā ledaini aukstā 2010. gada ziemas dienā pieci sanitāri izstūma Meisonu pa mājas durvīm ar visu gultu, kurā viņš dzīvoja. Ar vinču viņa īpaši platās un nostiprinātās nestuves iecēla sevišķi lielajā neatliekamās palīdzības mašīnā, kuras meklējumos NHS Safolkas nodaļa bija apzvanījusi visus valsts nostūrus. (NHS sākumā apsvēra iespēju izmantot helikopteru, taču izrādījās, ka tam nav pietiekami platas durvis.)

Mašīna devās uz dienvidiem; tai sekoja fotogrāfi, kas pūlējās notvert kadrā vīrieti, ko tabloīdi bija iesaukuši par Cilvēku Kalnu. Viņš savukārt pa aizmugurējo logu vēroja satiksmi. Cik dīvaini, viņš nodomāja – viņam bija aizmirsies, ka automašīnas var braukt tik ātri.

Lai viņu nogādātu operāciju zālē, bija vajadzīga vēl nepieredzēta plānošana. Inženieri vēl pirms viņa ierašanās bija sapratuši, ka telpas grīda var neizturēt viņa svaru. Izpētījuši slimnīcas ēkas plānu, viņi zem grīdas novietoja metāla balstus. Un tad mediķiem vajadzēja veikt biedējošas aplēses, cik daudz anestezējošā līdzekļa iesūknēt pacienta organismā. Viņam bija nepieciešama daudz lielāka deva nekā normālam cilvēkam; parastais daudzums gluži vienkārši izšķīstu viņa ķermenī. Taču pārāk daudz nozīmētu pacienta nāvi.

Šī bīstamā balansēšana viņam pašam jau bija labi pazīstama. 2008. gadā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot kodeīna devu, ar kuru varētu nogalināt divus cilvēkus. Bet nākamajā rītā viņš pamodās tikai ar galvassāpēm – visu bija uzsūcis viņa ķermenis. Tagad viņš bija pārdomājis. Viņa ķirurgs Šovs Somerss Lielbritānijā bija savā ziņā slavenība. Viņš bija piedalījies televīzijas šovā Fat Doctor un operējis tūkstošiem slimīgi aptaukojušos cilvēku. Pirmo reizi ieradies pie Meisona, lai novērtētu, vai pacients spēs izturēt operāciju, Somerss nostājās pie viņa gultas. Viņš ar kailām rokām stumdīja Meisona rumpja kalnu, cilājot krokas, ko kopēji bija ierīvējuši ar ārstniecisku krēmu (tas prasīja stundām darba), un atsedzot zem tām paslēpto spoži balto ādu. Kad tas bija galā, Somerss Meisonam pajautāja, vai viņš būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai zaudētu svaru. Meisons izgrūda skaļu kaucienu un izplūda elsās.

– Jā, – viņš atbildēja. Viņš bija gatavs.

Operācijas dienā, divas nedēļas ievērojis piena diētu, lai pirms procedūras zaudētu pēc iespējas daudz svara, Meisons gulēja uz pilnīgi jauna operāciju galda – lielākā, kāds bija pieejams, tomēr viņa ādas krokas tik un tā nokarājās pāri malām. Somerss un viņa ķirurgu komanda ķērās pie laparoskopiskas kuņģa apiešanas operācijas; šim nolūkam vispirms vajadzēja izdarīt piecus nelielus iegriezumus Meisona vēderā un ievietot tajos troakārus. Pa katru no mazajiem caurumiņiem sīkā straumītē sūcās asinis. Caur troakāriem Somerss rīkojās ar saviem ķirurģiskajiem instrumentiem, izmantojot grieznes un šuvju uzlikšanai paredzētus rīkus, lai tiktu garām Meisona vēdera taukiem. Meisons bija aizmidzis; viņa seju sedza skābekļa maska. Kaut arī lielākā daļa viņa iekšējo orgānu bija klāti ar biezu dzeltenu tauku kārtu, viņa sirds izskatījās pārsteidzoši veselīga. Operācija ilga divas stundas. Somersam galvā bija ķirurga cepurīte ar visai atbilstošu rakstu – metamajiem kauliņiem.

Ne jau vienmēr viņš bija bijis tik smags; ne jau vienmēr viņš bija bijis tik resns. Taču bērnībā Meisons bija garāks par visiem skolasbiedriem. Viņš atceras, ka deviņu gadu vecumā bija gandrīz metru astoņdesmit garš, neveikls un kautrīgs. Kad viņš gāja uz stundu, pārējie zēni rāpās viņam mugurā un mēģināja nogāzt no kājām.

Mājās viņš atrada visai maz mierinājuma. Tēvs, dzelzs disciplīnas piekritējs, kurš daudzus gadus nodienējis armijā un militārajā policijā, iedvesa viņam šausmas. Meisons vienmēr apēda visu, ko mamma bija pagatavojusi: tēvs neļāva celties no galda, kamēr šķīvis nebija tukšs.

Meisons, viņa vecāki, divas māsas un tante dzīvoja vidusšķiras mājā Ipsvičā, apmēram 120 km uz ziemeļaustrumiem no Londonas. Mājā nebija pietiekami daudz gultu, tāpēc viņš gulēja blakus savai tantei. Tante bieži nākusi mājās piedzērusies, un tad viņš jutis viņas dvašu uz kakla un viņas pieskārienus. Tā turpinājies trīs gadus; Meisons to nevienam nestāstīja līdz 2008. gadam, kad svēra jau krietni pāri 400 kilogramiem un pirmo reizi lūdza psihologa palīdzību.