Kā var aizmirst

Ir savādi redzēt dziesminieka Alfrēda Vintera līksmo seju un viņa eleganto muzikālo vienību foto galeriju pie sienas sociālajā mājā, taču tieši šeit mīt mūsu šlāgeržanra pamatlicēja meita Dzintra. Līdzās viņas tētim skatāmas arī mammas, dejotājas Annas Policānes-Vinteres bildes 30. gadiem raksturīgajā romantiskajā stilā. Tās un pāris fotoalbumu ir viss, kas Dzintrai palicis; dažas no tēva mantotas mēbeles izdalītas bērniem un mazbērniem, bet Vintera dāvāto kulonu nesen nozaga kāds kaimiņš, kad durvis bija palikušas neaizslēgtas.

Arī es, protams, kopš mazotnes zinu Vintera dziesmas, kuras dzirdēju Ilmāra Dzeņa (“Viltīgās acis”) un Larisas Mondrusas (“Draugs, nejautā”) ierakstos un izlasīju vecmāmiņas dziesmu kladēs, pa reizei pievienojoties radu korim piedziedājumā “kas reiz mīlējis latviešu meiču...” Taču jaunības maksimālismā ilgus gadus turējos pie dzejnieka Jāņa Petera grāmatā par Raimondu Paulu izteiktā viedokļa, ka “Trīs vītušas rozes” ir “salkanības un dvēseles naivuma paraugs”, kaut sekojošajam teikumam, ka Vintera mūzikā “nav nekā latviska un teksti ir zem katras kritikas”, īsti nevarēju piekrist. Taču partijiskā mācība par šlāgeri kā buržuāziskās kultūras sastāvdaļu un sliktas gaumes piemēru bijusi bezspēcīga tautas sentimenta kāres priekšā, gadi gāja, un, strādājot Latvijas Radio 2 ar šlāgermūzikas repertuāru, arvien skaidrāk apzinājos, ka, lai nu kurš, bet Vinters gan negrēko ar pliekanām atskaņām, slāviskām, gaudulīgām sekvencēm vai zagtiem meldiņiem, uzdodot savus aranžējumus par paša sacerējumiem, kā tas gadījies dažai ne tikai 30. gadu slavenībai. Apmeklēju tango karaļa, Daugavpilī dzimušā Oskara Stroka 115. jubilejai veltīto starptautisko konferenci, kur uzzināju, ka dažai Stroka dziesmai latviskos vārdus sarakstījis tieši Vinters, un ar cerībām gaidīju dziesminieka simtgadi, kas bija svinama 2008. gada 15. septembrī.

Taču Vintera piemiņai latviešu pētnieki konferenci negrasījās veltīt, presē pavīdēja vien divi raksti un Latvijas Radio 2 jubileju atgādināja, biežāk atskaņojot gaviļnieka dziesmas. Tomēr viens ieguvums bija - kādudien mani Radiofonā uzmeklēja Vintera meita Dzintra, piedāvājot darbā izmantot žurnālista un mūzikas kritiķa Gunāra Zvejnieka savulaik Zviedrijas radio skanējušo raidījumu ierakstus, kas bija veltīti latvju šlāgeržanra pamatlicēja iepriekšējai apaļajai gadskārtai. Daudz jauna no tiem neuzzināju, ja nu vienīgi šo un to par emigrācijas laika notikumiem. Toties pērnvasar, iesaistoties Zinātņu akadēmijas pētījumā par latviešu mūziku pirmās padomju okupācijas un Otrā pasaules kara laikā, ar Vintera vārdu saskāros ik uz soļa, beigās skaidri saprotot, ka komponistam, kurš aktīvi bija iesaistījies Frontes teātra darbā, citas iespējas kā bēgt patiesi nebija.

“Viņš aizbrauca, kad man bija divi gadi, un ļoti gribēja, lai mēs ar mammu braucam līdzi, kaut vecāki oficiāli jau bija šķīrušies,” stāsta meita Dzintra. “Bet, kad mamma ieraudzīja to laivu, viņa atteicās kāpt iekšā, negribēdama riskēt ar manu dzīvību. Laiva, domāta 80 cilvēkiem, bija pārpildīta, un ūdens no laivas malas atradās divu vīrieša plaukstu platumā. Par laimi, jūra bija mierīga, un viņus sastingušus katru atsevišķi nocēla nost ar ceļamkrānu.” Bēgļi Gotlandes ostā Slītē izkāpa 1944. gada 10. oktobrī, un šo 289 (citos avotos 276, arī 281) cilvēku vidū bija arī Mariss Vētra ar ģimeni, dziedātājs Edgars Dimiters ar ģimeni. Baltijas jūras dzelmē palika Vintera un viņa kolēģa Voldemāra Matisona akordeoni, kurus kapteinis pavēlēja izmest, kad ūdens sāka smelties laivā. “Tēvs bija brīdināts, ka pēc mantu izmešanas sekos vīrieši. Par laimi, viss beidzās laimīgi.” Gunārs Zvejnieks savos raidījumos gan stāsta, ka Vinters savu mīļo akordeonu apracis kāpās pie Rojas.

Dzintra apgalvo, ka mamma papu mīlējusi visu mūžu. Mājās glabājušās Bellacord plates ar Vintera dziesmām un tēva tēls acu priekšā allaž bijis kā dzīvs. Lepni paceltu galvu Dzintra caur dzīvi gāja kā “slavenā Vintera meita,” un uzvārdu savās trijās laulībās nekad nav mainījusi. Arī viņas mamma dzērusi no skatuves slavas kausa, tā dibenā atrodot neizbēgamās mieles: beigusi Vīgneres baleta studiju, 1917. gadā dzimusī Anna kopā ar draudzeni Ellu, gluži kā mūsdienu uzņēmīgākās meičas, devās peļņā uz ārzemēm - ar skatuves vārdiem Stella, Nina un Nina Stella viņa dejoja Vācijas, Francijas, Norvēģijas, Zviedrijas restorānos, arī cirkā. Par šī laika bagātīgo pieredzi liecina biezs albums ar veltījumiem un komplimentiem rotātām fotogrāfijām, kuras dāvinājuši skatuves partneri un paziņas.

Ap 1939. gadu atgriezusies Latvijā, Anna Policāne dejoja restorānos, arī tautas deju ansamblī Rīgas cirkā, kur bieži uzstājās Vintera kapela. Alfrēds, kuru visi sauca par Fredi, pats viņai pienācis klāt un piedāvājies pēc darba pavadīt uz mājām. Savās pēdējo dzīves gadu atmiņās Anna Vintere spilgti raksturo bijušo dzīvesbiedru: “Neatlaidīgs. Stipra griba. Emocijas. Bieži viņa emocijas man darīja prieku. Piemēram, Dzintras kāzās es biju dārzā, viņš izlēca pa logu ļoti apmierināts un pateica, ka ar mieru manis pēc vēlreiz to darīt. Citu reizi mēs sēdējām Rīgas viesnīcas mazajā bārā un viņš teica: ‘Ance, mēs taču mīlam viens otru.” Viņš bija ciemos atbraucis un jau precējies. Dzintra paskatījās - vecie muļķi! Viņam bija taisnība: mums ļoti patika iet roku rokā pa Esplanādes laukumu.

Tas notika viņa pirmos apciemojuma laikos. Apzinos, ka biju vainīga, ka es nebiju spējīga izprast vīrieša dabu.” (Atmiņas rakstītas pēc Georgija Dovgjallo lūguma it kā viņa 1993. gadā publicētajai nošu brošūrai², kurā tās tomēr nav ievietotas. - D.M.) Šo stāstu papildina arī Annas vecāku reakcija - pēc meitas laulības reģistrācijas 1940. gada 29. decembrī viņi esot bijuši galīgi satriekti. Ne tikai par znota raksturu, bet arī profesiju, jo mūziķa darbs arī tolaik neskaitījās nopietns un ienesīgs. Jaunā pāra attieksmi pret pašu attiecībām raksturo arī fakts, ka, izņemot “sarakstīšanos”, nebija ne īstu kāzu, ne ciemiņu un pat gredzena nē - to esot aizdevusi Freda mamma. Jaunie apmetušies Vintera dzīvoklī kopā ar Alfrēda vecākiem, kuri vēlāk pārcēlās pie meitas.

Kaut gan 1941. gada 21. septembrī laulātajam pārim piedzimst meita Dzintra, tomēr jau 1942. gadā Fredis iesniedz šķiršanos. “Koncerti un daudzie saviesīgie vakari. Draugi, draudzenes, zvani - lai atdodot viņiem Fredi atpakaļ, gadu esot paturējusi, pietiek! Man nu bija daudz vientuļu vakaru,” atmiņās raksta Anna Vintere, kura, iespējams, cerēja mainīt vīra trauksmaino dzīvesveidu. Varbūt Alfrēds grožus palaida vaļīgāk pēc tam, kad 1939. gadā bija apglabājis savu pirmo sievu Mildu, ar kuru salaulājās agrā jaunībā - 1927. gada 25. decembrī.

Leģenda vēstī, ka Vinteru ģimene bijusi pazīstama ar tēlnieku Kārli Zāli, kurš Mildu Vinteri izvēlējies par modeli Brīvības pieminekļa Mātes Latvijas un Brīvības tēliem. Viņa bijusi arī apveltīta ar literāriem talantiem un, iespējams, palīdzējusi vīram pie dziesmu tekstiem. Mildas piemiņa iemūžināta Petera apceltajā tango “Trīs vītušas rozes”, jo, kad dziesminieks pēc kārtējiem nedarbiem ieradies pie sirdzējas Tuberkulozes slimnīcā, rozes vairs nebijis kam sniegt. Vinters pats šo dziesmu uzskatījis par savu vislabāko un arī tipiskāko skaņdarbu, tā teikt, vizītkarti, kamēr līdzgaitniekam, vēsturniekam un rakstniekam Uldim Ģērmanim šķiet, ka dziesminieka daiļrades simbols ir tango “Viltīgās acis”. “Man pašam gadījies to dzirdēt Staburagā, kad Fredis, tērpies smokingā, atskaņoja akordeona pavadījumā. Šī aina dziļi iespiedusies atmiņā. Fredis izskatījās, it kā izkāpis no kādas Aleksandra Čaka dzeju grāmatas - Rīgas nomales zēns, švītīgi uzcirties, mazliet dauzonīgs, mazliet rezignēts, bet lepns uz savām spējām valdzināt ļaudis. Un viņš dziedāja mazliet aizsmakušā balsī: “Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds.”,” Uldis Ģērmanis raksta Vintera nekrologā 1976. gadā. Viņa sniegtais raksturojums precīzi ataino Vintera dzīvesstilu un veikumu mūzikā: “Fredis bija tautisks šī vārda vistiešākā nozīmē. No tautas nācis, vienkāršos apstākļos audzis, viņš prata runāt valodā, ko saprata visplašākie tautas slāņi. Tautā noklausītas asprātības un paša humora sajūta pasargāja viņu no banalitātes. Viņš izkopa savas dabas dotības īstajā “tautas augstskolā” - darbā un dzīvē.

Nevienu dienu viņš nebija studējis mūziku kādā mācību iestādē. Šim apstāklim bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Viņu netraucēja nekāds “akadēmisms”. No viņa mutes un akordeona vārdi un melodijas gāja tieši tautas ausī un sirdī. Bet viņa tehnika nebija izkopta, viņš pats neprata savas melodijas aranžēt orķestrim.”

Dzīvības devēji lielajam šlāgeru komponistam bija no Mazsalacas puses nākušie kučieris Kārlis un viņa sieva Marija. Puika atskrējis 1908. gada 15. septembrī septiņos no rīta, un viņam doti divi vārdi - Alfreds Aleksandrs. Pirmais pasaules karš Vinterus aiztrenc uz dzimto pusi, kur viņi dabū skolmeistaru darbu, Mazsalacā arī sākas Alfrēda un vecākās māsas Zelmas skolas gaitas un muzikālā izglītība.

Kārlis Vinters brīvajā laikā gatavojis mūzikas instrumentu - dūru jeb mažora cītaru (tās viņš taisījis arī vēlāk pazīstamajam mūziķim, cītaru spēles entuziastam Aloizam Jūsmiņam), kuru spēlēt iemācīja arī dēlam, turklāt vadīja orķestri, uzstājoties dažādos sarīkojumos. Vienpadsmit gadu vecumā par vijolnieku orķestrī tiek pieņemts paša dēls, vēlāk ģimene atgriežas Rīgā, apmetas Čiekurkalnā, bet tēvs strādā par galdnieku Termiņcietumā. Alfrēds izmācās par elektromontieri, strādā dažādus “melnos” darbus, arī Koblenca kokzāģētavā Mīlgrāvī, no kurienes “par musināšanu” ticis atlaists, jo kopā ar darbabiedriem kantorī sarīkojis skandālu par laikā neizmaksātu algu. Šo jaunībslaiku trimdas laikrakstā publicētās atmiņās piemin Vintera toreizējais draugs Teodors Tomsons: ‘Ar Alfrēdu tikāmies šad un tad. Gājām meitās. Kāvāmies ar Avotu ielas un Grīziņkalna puišiem, kuriem likās, ka tikai viņiem vien piederot visi tur dzīvojošie skuķi.” Jau 1929. gada 25. decembrī Rīgas Sv Pāvila ev lut. baznīcā Fredis salaulājas ar Mildu Kristīni Krastiņu, bet drīz pienāk laiks karadienestam. No tā dziesminieks atgriežas 1931. gadā un nodibina savu pirmo ansambli, kurā muzicē akordeonists Anatols Evalks, kontrabasists Mārtiņš Skuja un pats Vinters spēlē cītaru. Pievienojoties arī vijolniekiem Žanim Rēvaldam un Eduardam Skadiņam, un klarnetistam Augustam Dainim, tā kļūst par Alfrēda Vintera “Jautro kapelu” (oriģinālā “Jautrā kapele”).

Pa to laiku zviedru akciju sabiedrībai Lukss piederošajās ēkās Kalnciema ielā 1931. gada 16. novembrī savu darbu sāka enerģiskā uzņēmēja Helmāra Rudzīša skaņuplašu fabrika Bellacord Electro, plates tirgo firmai piederošajā veikalā Grēcinieku ielā 25. Viena no pirmajām Bellacord Electro izdotajām skaņuplatēm, kas guva popularitāti, bija Jāņa Āres iedziedātā ‘Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”, un drīz vien Alfrēda Vintera dziesmas sāka savu slavas gājienu. Par pirmo iemūžinājumu platē kļūst “Bēdīgs vakars, bēdīgs rīts”, kam sekoja vēl apmēram 60 dziesmu ieraksti. Tiesa, jau vēlāk, Zviedrijā Vinters līdzgaitniekiem atzinies, ka ar Bellacord noslēgtais līgums nav bijis finansiāli izdevīgs un materiālā labklājība neplauka proporcionāli skaņuplašu skaitam.

Autodidakta sacerējumus iedziedāja tolaik populārie dziedoņi Aleksandrs Kortāns (“Jautrā kompānija”, “Baudi dzīvi”), Edvīns Krūmiņš (“Gājputni”, “Medus mēnesis”, “Viltīgās acis”, “Trīs vītušas rozes”), par samtaino džesa dziedoni dēvētais Edgars Vilnis (“Mazā vēstulīte”, “Gaujas laivinieks”, “Antons”, “Lēnā vēsmiņa”, “Draugs, nejautā”) un pats Mariss Vētra, kā arī Vinters savas kapelas pavadībā. Viņa savdabīgajai, mazliet nazālajai, neskolotajai balsij vairāk piestāvēja tautiskas manieres dziesmiņas, plašāka apjoma un izvērstu melodiju dziedājumus atstājot profesionāļiem.

Vinters ir pirmais mūziķis Latvijā, kurš vienpersoniski ir komponists, dzejnieks, instrumentālists un dziedātājs, aizsākot patlaban visai populāru “vienautorības” tradīciju, nekad nepretendēdams uz augstās mākslas troni. Šāds muzicēšanas veids pieļāva arī brīvu interpretāciju paša radītajām dziesmām, piemēram, nomainot vai variējot dziesmu tekstus. Apguvis akordeona spēli, Alfrēds dziesmas sacerēja tā pavadībā, un, tā kā notis viņš lāga nepazina, tad melodijas dziedāja priekšā savam vijolniekam Skadiņam, kurš tās pierakstīja. Skadiņš atmiņās raksta, ka 30. gadu vidū Vintera “Jautrā kapela” vingrinājusies Freda tēva dzīvoklī Termiņcietumā, un, kad dziesmas samēģinātas, uzreiz notikuši ieraksti.

Tolaik vēl tika lietoti galvenokārt tā saucamie “kofera patafoni” - ar roku uzgriežami un pārnēsājami, tomēr skaņuplašu noiets arvien palielinājās un Vintera dziesmas kļuva arvien iecienītākas. Tad arī Radiofona galvenajam diriģentam Bruno Skultem nekas cits neatlika, kā uzaicināt populāros mūziķus piedalīties radio koncertā, kur arī tika iestudētas un izpildītas divas programmas līdzās regulāriem skaņuplašu atskaņojumiem. Te nu ir spilgts piemērs, kā akadēmiski izglītotajiem mūziķiem, kas varbūt rauca degunu par Vintera un viņa mūzikas izcelsmi, nekas cits neatlika, kā padoties konjunktūrai, jo šo mūziku savās vēstulēs un zvanos pieprasīja Radiofona abonenti. Tiesa, arī tolaik netrūka kritiķu, kas pārmeta klausītājiem sliktu gaumi, ja tie kāroja klausīties šlāgerus. Radiofons tomēr nevairījās no pieslēgšanās arī gaisīgākām vietām - deju zālēm, restorāniem, ja vien tur bija labas kapelas, un Vintera vadītajiem mūziķiem bijis visai plašs darba lauks - restorāni ar daiļiem nosaukumiem Dzintarpils, Tempo, Staburags, Parka pagrabs, deju kabarē Alhambra un O.U.K.. Dzintra Vintere piemin regulārus izbraukumus uz Jūrmalu, kur tēvam vasarās bijis jāmuzicē Ķemeru Jautrajā odā un citur. Kā jau ierasts deju orķestros toreiz un tagad, arī Vintera ansambļa sastāvs bija mainīgs. Muzikantu rindās pabijuši Osips Petrovskis, vijolnieks Arnolds Korneliuss, Eižens Reveliņš (iespējams, pēdējais vēl dzīvais, Kanādā mītošais vinterietis), Ojāra Vācieša tēvs Otto un Havajas ģitāras “speciālists” Roberts Nunavs, kurš vienlaikus ir viens no labākajiem deju mūzikas aranžētājiem tā laika Latvijā, un reizumis pievienojies arī Roberta brālis Kārlis. Šie paši mūziķi šad tad esot spēlējuši arī Bellacord orķestra sastāvā, kurš tika komplektēts no labākajiem vieglā žanra meistariem. Tā pavadībā ieskaņota arī viena no populārākajām Vintera dziesmām “Kā var aizmirst” Marisa Vētras priekšnesumā, kura 1938. skanējusi visur un visiem - ballēs, radio, skaņuplatēs. Cildinājumos Vinters dēvēts par 30. gadu sadzīves elku un uzteikts viņa “lielais pienesums mūsu labsajūtas un pašapziņas celšanā”.

Līdztekus orķestrim Vinters, pats pamazām apgūdams akordeona spēli, kopā ar savu akordeonistu Evalku muzicē arī kā “Divi Vinteri”. 1937. gada beigās dziesminieks iepazīstas ar Voldemāru Matisonu, un top paralēls “projekts” “Divi jautrie Vinteri”, kurš sāk uzstāties Jelgavā, tad pārnāk uz Rīgu, līdz 1940. gadā Voldis tiek iesaukts karadienestā.

Pienāk 1940. gada 17. jūnijs, Vintera orķestris izklīst. Šajā okupācijas vasarā radiofonā pāris reižu vēl izskan kāds Vintera skaņdarbs, lielākoties instrumentālā mūzika un tautas dejas kapelas sniegumā, tad latviešu šlāgerus nomaina padomju masu dziesmu koncerti. Vintera vārdu pirmā padomju gada afišās neatrast, ir ziņas, ka viņš dabūjis darbu “Rīgas filmā”, bet pie muzicēšanas atgriežas tikai 1941. gada rudenī - jau pēc vācu karaspēka ienākšanas.

Līdz ar vāciešiem kādudien uzrodas par mirušu turētais Voldemārs Matisons un atjaunojas dažādu Vintera ansambļa versiju darbība. Par centrālo kaujas lauku kļūst rēvijas teātris Frasquita un Rīgas cirks, kurā regulāri uzstājās “Vinteri” (arī “3 Vinteri”, “7 Vinteri” u.c.).

Kad pēc vācu karavīriem veltītā raidījuma Soldatenstunden līdzības Rīgas Radiofonā tika izveidota “Latviešu (brīvprātīgo) karavīru pusstunda” (pirmā pārraide - 1942. gada 12. aprīlī), kas skanēja trešdienās no 19.15 līdz 20.00 un svētdienās no 18.20 līdz 19.00 (raidlaiki izraudzīti, piemērojoties apstākļiem frontē), tās saturā tika iekļauta arī vieglā mūzika, vai nu tiešraidē, vai skaņuplatē skanošas populāras melodijas. Un likumsakarīgi, ka vieni no populārākajiem Latviešu karavīru pusstundas muzikālajiem dalībniekiem ir Alfrēda Vintera trio. Komponists Vinters “Latviešu karavīru pusstundas” vajadzībām sacerējis ne vienu vien jaunu patriotisku dziesmu - “Mazais pasta balodītis”, “Dzimtenes zvaigzne”, “Dzintra”.

1942. gada jūnijā nodibināts Latviešu karavīru frontes teātris, un arī šeit neiztikt bez Vinteriem - trim vai kā citādi! Uzstāšanās notiek pa visu Latviju, arī netālu no frontes līnijām. Dzintra stāsta, ka Frontes teātra laikā leģionāri viņas tēvam uzdāvināja divas nesprāgušas padomju granātas bez detonatora, un Dzintrai tās ilgi glabājušās dzīvoklī, līdz tolu izkārpījis viņas dēls Žaks. Vinters ar kolēģiem uzstājies arī vācu laikā populārajās “eglītēs” par godu ievainotajiem leģionāriem, un skaidrs, ka līdz ar padomju karaspēka tuvošanos viņam zeme dega zem kājām. Kopā ar Voldemāru Matisonu viņi iekāpj bēgļu laivā. Turpmākie 30 gadi komponistam aizrit Zviedrijā.

Tikmēr Latvijā komponista meita pa vasarām dzīvojās laukos, pie mammas vecākiem, pa ziemu - Rīgā, papa dzīvoklī Tomsona ielā 15-15, kam virtuves un ēdamistabas logi izgāja uz hipodromu. “Kad pēc kara čeka uzzināja, kas ir mans tēvs, mammu izglāba tas, ka viņa ar papu jau sen bija šķīrusies, un viens virsnieks no KGB, vārdā Saša - mamma bija ļoti skaista sieviete! Bet ar noteikumu, ka diviem nagu maucējiem jāizdod istaba mūsu dzīvoklī. Viņš bija tatārs, viņa žīdiete Rima - bieži nāca mājās ar zilu aci. Mamma jau ceļu negrieza, un pa ķēķi darījās šausmu lietas. Īrnieki bija ievākušies guļamistabā, tad viņiem iepatikās viesistaba, tad mēs aizgājām uz vienistabas dzīvokli Revolūcijas (tagad Matīsa) ielā 29, un viņi dabūja papa dzīvokli ar visām mēbelēm. Mamma bija administratore Filharmonijā, kopā ar deju ansambli Sakta un visādiem solistiem braukāja pa lauku klubiem un kultūras namiem, kad vēl mežos šāva. Vēlāk viņa strādāja tipogrāfijā Cīņa, kur iepazinās ar savu otro vīru, un nomira 1997. gadā,” raiti stāsta Dzintra.

“Es jau agri zināju, kas ir mans tēvs - lasīt es mācēju no četru gadu vecuma un jau tad redzēju, ka uz platēm ir mans uzvārds. Mammai bija daudz draugu, kad gājām ciemos, vienmēr tika dziedātas papa dziesmas, es, protams, rāvu līdzi. Dīvaini, bet skolā pret mani izturējās ar vislielāko cieņu, kaut biju īsts skolotāju bieds - ļoti kustīga, nekad nepaliku atbildi parādā, un mamma skolā bija biežs viesis. 14 gadu vecumā man beidzot piedraudēja, ka izmetīs no skolas, nu, tad beidzot iestājos komjauniešos, bet liecība bija pilna ar divniekiem. Tad 10. klasē aizgāju strādāt par kurjeru Kultūras ministrijā, tikko bija palikuši 16 gadi - pārgāju uz strādnieku vakarskolu.” Savā mūžā Dzintra izbaudījusi visdažādākos darbus: kurjera amatam sekoja VEF, tad telegrāfistu kursi, un līdz ar to Vintera meita pat bija pakļauta karadienestam. Viņa strādājusi arī Kultūras ministrijā par mašīnrakstītāju, vēlāk par revidentu Komunālās saimniecības ministrijā.

Alfrēda tēvs par darbu cietumā bija izsūtīts uz Vorkutu, bet tuberkulozes dēļ atsūtīts dzimtenē nomirt - un to 1948. gadā arī izdarījis. Piecdesmito gadu sākumā no Zviedrijas sāka ceļot komponista vēstules, tādas, kā jau drīkstēja - par laiku, veselību, Elzu un sunīšiem, ne vārda par politiku. Sācis ar vagonešu stumšanu kopā ar Uldi Ģērmani, Vinters iekārtojās par trauku mazgātāju bārā. Te arī ātri iemācījās zviedru valodu un sastapa savu trešo sievu Elzu Jarnbrinki. “Paps jau ļoti ātri aizrāvās - Elza bija gaišiem matiem, dzidri zilām acīm,” dziesminieka izvēli komentē meita. Uz dzimteni sāk ceļot arī pakas, tolaik bija atļauts tikai viens sūtījums gadā - paka ar drēbēm un apaviem Dzintrai parasti nāca uz Ziemassvētkiem: “Reiz paps atsūtīja smaragdzaļas, ļoti skaistas kurpes, bet man kādus trīs numurus par lielu, tas bija kādā 3. klasē. Sūtīja šokolādi, margarīnu, kas garšoja pēc sviesta, desas.”

Vinters atrod darbu kādā zviedru filmu un nošu uzņēmumā; meita saka, ka pensijā viņš aizgājis no vācu firmas Agfa filiāles, kur komponists bijis pastmeistars, jo perfekti zinājis vācu valodu. Lai nu kā, darbs bijis tik ienesīgs, lai Vinters varētu lūgt kredītu bankai un jau 1951. gadā izveidot pats savu skaņu plašu izdevniecību Melvaton. Vienlaikus 50. gadu sākumā Stokholmā atkal dzied “3 Vinteri” - šoreiz Edgars Dimiters, Filips Bergs un pats komponists. Viņu iedziedātais elegantais valsis “Sirds tik skumja” kļūst par vienu no pirmajiem Vintera apgāda Melvaton izdevumiem. Jaunie “3 Vinteri” no jauna iedzied arī dažu labu 30. gadu dziesmu, skaņuplatēs iemūžināts arī paša komponista solo vokālais sniegums, kurš jau izklausās daudz labāk nekā Bellacord laikos, Zviedrijā top arī jaunas dziesmas - kopskaitā apmēram 30. Cieša sadarbība Vinteram izveidojas ar zviedru pianista Arvīda Sundīna orķestri, kurš ieskaņo vairākus dziesmu pavadījumus. 1957. gadā Vinters kopā ar Stokholmas Daugavas Vanagu ansambli ieraksta arī vairākas populāras kara laiku melodijas.

Tikmēr Hruščova atkušņa ietekmē atslābuši ciešie padomju politikas groži, un kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš uzņemas iniciatīvu - aicināt Alfrēdu Vinteru uzstāties dzimtenē. Vēstulē Kalpiņam 1959. gada 20. februārī komponists pateicas par triju savu dziesmu atskaņojumu radiofonā un atvainojas, ka martā uz koncertiem nevarēs ierasties darba apstākļu dēļ, jo dabūjis izdevīgu piedāvājumu kādā no Stokholmas deju zālēm, uzsverot, ka “manu dziesmu raksturs ir: mīlas romantika, sadraudzība un dzimtenes mīlestība!” Noteikti Kalpiņa pirksts ir bijis arī pie ASV pastāvīgi dzīvojošās dziedātājas Elzas Žebranskas vieskoncertiem Latvijā 1960. gadā, kam oktobra mēnesī seko vismaz deviņi (pēc citiem datiem 11) Vintera koncerti kopā ar Rīgas Estrādes orķestri Filharmonijas Lielajā zālē - tagadējā Lielajā Ģildē. Sergeja Kruka grāmatā “Par mūziku skaistu un melodisku!” publiskota Kalpiņa un PSRS vēstniecības Zviedrijā sarakste par Vintera vieskoncertiem, kur minēts, ka pēc mūziķa atteikuma uzstāties “darbs ar Vinteru nebūtu jābeidz, jo latviešu emigrācijas vadoņi ir saniknoti par viņa lēmumu nodibināt kontaktus ar dzimteni un mēģinās kompromitēt Vinteru nākotnē. Lai vēl vairāk atrautu Vinteru no emigrantu aprindu ietekmes, vēstniecība uzskata par iespējamu: “Organizēt vēl vienu Vintera skaņuplašu radiopārraidi š.g. martā - aprīlī, iekļaujot arī jaunākos darbus.

Publicēt avīzē Dzimtenes balss dziesmas tekstu un mūziku (“Lai dziesma mūs vieno”), ko komponists uzrakstījis koncertiem Latvijā.

Ievietot avīzē Literatūra un Māksla nelielu Viktora Sama recenziju par Vintera skaņuplašu radiopārraidi. Ar v/a Meždunarodnaja kņiga starpniecību slēgt ar Vinteru līgumu par Padomju Latvijā atskaņotās latviešu klasiskās, tautas un estrādes mūzikas skaņuplašu izplatīšanu Zviedrijā.

Organizēt radioklausītāju atsauksmju nosūtīšanu Vinteram no dažādiem Padomju Latvijas darbaļaužu pārstāvjiem par viņa skaņuplašu radio pārraidēm Latvijā un ar jautājumu, kad viņš pats apmeklēs dzimteni.”

Turklāt komponistam tika atļauts nedziedāt padomju dziesmas, obligātos padomju skaņdarbus iekļaujot REO solistu repertuāra daļā.

No materiāliem izriet, ka Vintera viesošanās ar koncertiem tika padarīta par ideoloģisku ieroci padomju propagandas priekšstatos, kamēr, iespējams, pašam Kalpiņam bija citi motīvi.

Vintera koncerti, protams, notika pārpildītās zālēs - ieplānotos piecus koncertus (14.- 18.oktobrī), nācās papildināt ar vēl četriem koncertiem (21.-24. oktobrī), iespējams, kādudien notikušas pat divas uzstāšanās - diemžēl nekādu oficiālu recenziju presē neizdevās atrast. Rīgas Estrādes orķestris uzstājās diriģenta Egila Švarca vadībā, un aculiecinieki saka, ka koncertā Vinters drīkstējis nodziedāt vien sešas dziesmas, toties tās nācies vairākreiz atkārtot - daudziem klausītājiem bijušas asaras acīs.

Šo pirmo tēva viesošanās reizi labi atceras meita: “Piecdesmitajos gados mēs, viena kompānija, kas ļoti mīlēja dziedāt, braucām uz Siguldu, Satezeles pilskalnu, kur kurinājām ugunskuru un cauri nakti dziedājām visas vecās latviešu dziesmas - skanēja kolosāli. Sēdējām un pļāpājām līdz rītam, atbraucu mājā svētdienas pēcpusdienā, mammas nav, bet uz galda stāv zīmīte: “Dzintriņ, ir atbraucis tavs papus.” Un stāv uz galda kastīte ar kulonu, kuru man pirms pāris mēnešiem nozaga.” Vinters Latvijā ieradās arī 1961., 1962. un 1963. gadā, saskaņā ar minēto vienošanos viņa izdevniecības Melvaton skaņuplašu kataloga ierakstos parādās visai daudz jaundarinātu latviešu estrādes dziesmu - pat Zigfrīda Račiņa dziedātā Paula “Mežrozīte”, kā arī Valentīnas Butānes, Edgara Zvejas, Laimas Andersones, REO ieskaņojumi. Taču 1962. gadā nacionālsociālismā apsūdzētā Kalpiņa vietā Kultūras ministra amatā stājas Vladimirs Kaupužs, un Vinters saņem aizliegumu iebraukt dzimtenē četrus gadus.

“Kad paps sāka braukt uz Rīgu, veda līdzi drēbes koferiem, līdz nokaitināja mūsējos - tie uzzināja par viņa pretpadomju platēm. Vienu rītu, kad jau dzīvoju Lokomotīves ielā, sešos no rīta melnā volga atbrauca pakaļ visām platēm, tā teikt, paklausīties, vai tur nav kaut kas pretvalstisks.” Esot paklausījušies un atdevuši, stāsta Dzintra.

Studija darbojās tās pašas mājas pagrabā, kur Vinters ar ģimeni apdzīvo 3. stāvu. Gan nelielajā studijā, gan dzīvoklī 70. gadu sākumā ciemojusies arī dziedātāja Margarita Vilcāne: “Visspilgtākais iespaids: uz klavierēm ierāmēts un iestiklots nošu oriģināls “Trīs vītušas rozes”, un turpat zem stikla arī tās rozes, blakus kurām smaidošas sievietes pavisam maza fotokartiņa. (Relikviju bija saglabājusi kāda radiniece un komponistam atdeva pirmās viesošanās laikā Rīgā 1960. gadā - D.M.). ” Toreiz komponists Margaritu un Ojāru Grīnbergu apdāvina ar savu dziesmu notīm un platēm un līdzi dod arī dārgu kāzu kleitas audumu, kas domāts meitai Dzintrai, kura arī vairākkārt viesojusies pie tēva.

“Kad KGB aizliedza tēvam braukt uz Rīgu, viņš noslēdza līgumu ar Maskavas skaņuplašu namu un drīkstēja braukt uz Rīgu ar kuģi caur Tallinu. Par to viņš savās platēs iespēlēja krievu Kaļinku un kaut kādu dziesmu par pīlādzi - pretī saņēma atļauju ciemoties.” Dzintra arī atceras, ka vēl 60. gados, kad tēvs katrā ciemošanās reizē uz pusdienām restorānā ielūdzis savus augstos “činavnieku” draugus, reiz tur klavieres spēlējis Raimonds Pauls. “Tēvs teica, ka šitais puika tālu tiks.”

Vinteram izveidojās arī sadarbība ar Aleksandra Kancāna vadīto apgādu Latvian Music, kurš izdeva vairākus 30. gadu ierakstus, arī plati “Dzīves ratiņš”, kurā Vintera dziesmas jaunmodīgākās apdarēs dzied Pāvils Johansons ar savu rokgrupu Dundurs - komponists, jau slimības smagi skarts, aktīvi piedalījās šīs programmas veidošanā. Diemžēl Vinters nepiedzīvoja šī albuma iznākšanu.

Dzintras Vinteres laipni piedāvātās tēva vēstules atspoguļo gan ģimeniskas nesaprašanās, gan meitas greizsirdību uz pamātes un viņa dēla Jaņa labāko materiālo stāvokli un būtiskāku vietu tēva dzīvē, gan Vintera ne pārāk labo pareizrakstību, kas, protams, nav apgūta augstās skolās. Te neatrast radošas atklāsmes, toties minētas veselības problēmas, piemēram, 1972. gadā pieci mēneši pavadīti slimības gultā, komponists atgriežas darbā ar piebildi: “Būtībā mans ārsts negribēja, ka sāku strādāt un gribēja vēl vismaz mēnesi atpūtas pēc slimības, lai pumpis (sirds) lēnām atgūtu spēku nepieciešamām kustībām, t.i. visu darīt legato. Bet tas taču nav manā dabā, tādēļ arī sāku strādāt, lai atgūtu savu garīgi un psihiski normālu stāvokli, jo pa tiem pieciem mēnešiem tie bija noslīdējuši uz nulli.” Ap šo laiku Vinters arī ziņo meitai, ka beidzot atmetis pīpēšanu un cer rudenī atkal braukt uz Rīgu. Pieminēti arī ceļojumi kopā ar Elzu uz Somiju, Itāliju, Spāniju atpūtai un veselības uzlabošanai. Arī Dzintra izciemojas pie tēva, izbauda kapitālisma kultūršoku, taču par palikšanu nav ne runas. Tikmēr 1975. gada p19. janvāra vēstulē Vinters raksta: “Tu jautā, kādēļ rakstu tik skumjas dziesmas? Varu atbildēt, ka tādas tās arvienu iznāk, kad tuvojas Ziemassvētki, jo tad pārņem sirdi neizteicamas ilgas pēc Dzimtenes. Tagad svētki pagājuši un nu man jāsacer jautra dziesma latviešu jaunatnes rīkotam karnevālam šeit Stokholmā, 22. februārī, kurā es esmu lūgts uzstāties ar savām dziesmām.

Man liels prieks par to, ka jaunatnei tīk manas dziesmas un laikam arī es pats, jo viņiem jau dziedāju pagājušā gada karnevālā, kurā nelaida mani nost no skatuves un lika dziedāt vēl un vēl. Redzēs, kā būs šogad?” Šis tad laikam arī ir viens no pēdējiem dziesminieka koncertiem, tā arī nenotika plānotā koncertturneja pie trimdas latviešiem ASV un Kanādā kopā ar turienes ansambli Runči.

Vinters izsauc pie sevis meitu, 1976. gada 19. jūnija vēstulē atklāti rakstot: “Ja izlasīsi klātpielikto ārsta žurnālu par manu slimību, tad varbūt tu, Dzintrule, sapratīsi, ka man ir vakars uz ezera un tādēļ gribētu vēl tevi redzēt.” “Tas bija “ātrais izsaukums”, kārtots caur vēstniecību,” skaidro Dzintra, “un KGB priekšnieks Ķirsis man toreiz teica, ka es esot pirmais cilvēks, kurš izlaists ārā no PSRS 10 dienu laikā.

Dzintra aizbrauc, lai teiktu pēdējās atvadas: “Vēzis (šķiet, prostatas - D.M.) gāja uz visām pusēm, viņam tika izņemta fistula no kājas - tik liela kā pirksts. Es biju pie viņa slimnīcā, un, kad viņš sāka klepot, teica - meit, aizgriezies. No plaušām nāca veseli gabali ārā. Viņam jau spricēja morfiju.” Komponista sirds apstājas 23. oktobra agrā rītā, trimdinieku prese uz notikumu atsaucas ar nekrologiem un piemiņas rakstiem.

Tikmēr, pēc Dzintras Vinteres domām, kādreiz par viņas tēva naudu pie klātiem galdiem barojušies un tēva konjaku Stokholmā sūkuši tā laika ideoloģiskie darbinieki - Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs priekšsēži Ivars Ķezbers (vēlākais partijas CK ideoloģiskais sekretārs) un Alberts Liepa esot izšiverējuši pa aizgājēja mantām un savākuši visu Vintera arhīvu.

Dzintra saka, ka neilgi pirms Vintera nāves pazuduši dokumenti, kuri apliecinātu, ka visu, kas ieskaņots Latvijā, tēvs novēlējis viņai. Papa rakstāmgaldā bijis arī testaments, taču pēc zviedru likumiem visu Vintera īpašumu, arī intelektuālo, bija mantojusi sieva Elza un viņas dēls no pirmās laulības Janis.

Neskaidra ir arī komponista pēdējā atdusas vieta, jo Vinters tika kremēts, un, pēc meitas teiktā, bijusi vienošanās, ka Elza apmaksā pelnu kapsulas turēšanu kolumbārijā, līdz Dzintra aizvedīs pelnus uz Latviju. “Bet man nebija naudas, ko braukt uz Zviedriju, man bija seši bērni. Un tad man atrakstīja viena paziņa, ka papa pīšļi jau sen ir izkaisīti tādā piemiņas pļaviņā - tuviniekiem pat nesaka, kurā vietā izber pīšļus. Vēlāk aizbraucu tur ar pūpoliem Pūpolsvētdienā, mammai pat neteicu, jo viņai jau tā bija šoks, kad paps nomira.” Tikai vēlāk Dzintra uzzināja, ka Elza pat nav izņēmusi kapsulu ar komponista pelniem no kolumbārija, un tad nu apbedīšanas biroja darbinieki rīkojušies pēc saviem ieskatiem...

Dzintra uzskata, ka zviedrietei Elzai latviešu komponista mūzika bija dziļi vienaldzīga un šādi atraitne rīkojusies, neapzinoties Vintera lomu latviešu tautas atmiņā. Nav kapavietas, kur iet latviešiem ierasto puķīti nolikt - nu gluži kā Mocartam!

Pats komponists bez lieka sentimenta kādā vēstulē raksta: “Man domātos ziedus 15. septembrī (dzimšanas dienā - D.M.) noliekat Raiņa kapos uz manu mīļoto vecāku kapa. Ar to Tu un visi, kuri mani vēlas apsveikt, būs mani apsveikuši vissirsnīgākajā veidā, jo es pats to nevaru izdarīt. Pēc tam, Dzintrule, vakarā iemetat mazu odziņu un domās esat ar mani.” Te nu varētu piemetināt, ka labākā piemiņa komponistam ir viņa dziesmu atskaņojumi, un ne diena, vismaz Latvijas Radio 2, nepaiet bez kādas no Vintera dziesmām. Cik to īsti uzrakstīts? Šis nu atkal ir neatbildams jautājums! Dzintra saskaitījusi 80. Citi - vismaz 135, protams, ierēķināti arī instrumentālie skaņdarbi. Te nu atkal darbs nākamajiem pētniekiem, kas varbūt sadabūs rokā pazudušo Jani. “Godīgi sakot, man tikai patīk, ja viņa dziesmas dzied un spēlē,” rezignē Dzintra, kas jaukiem cilvēkiem laipni aizdevusi un atpakaļ tā arī nav dabūjusi tēva dziesmu notis un skaņuplates. Man viņa iedod pāris magnetofona lenšu, kuros ieskaņota tēva Zviedrijas laika daiļrade. Radio tas nederēs - slikta kvalitāte, bet sirds iesmeldzas, klausoties komponista vienkāršajā, sērīgajā balsī: “Vecā kokle, ko sirmgalvis stīgo, tam par bērnību atmiņas pauž. Tādēļ dziesmu un kokli viņš mīļo, tajā sendienu atmiņas raud.”

P.S. Daudzas Alfrēda Vintera 30./40. gadu dziesmas

CD izdotas mūzikas izdevniecības “Balss” sērijā

Labākais no Bellacord Electro.