Kāds pamācošs murgs

Britu laikraksts Daily Mail, balstoties uz Vācijas kancleres Angelas Merkeles brīdinājumu par Eiropā pusgadsimtu ilgušā miera iespējamām beigām eiro sabrukuma gadījumā, ir publicējis hipotētisku scenāriju, kas paredz karu Eiropā un to, ka Krievija okupētu Baltijas valstis. “Nevienam nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem vēl 50 miera un labklājības gadus Eiropā. Tie nav pašsaprotami. Tāpēc es saku: ja eiro sabruks, [arī] Eiropa sabruks,” sacīja Merkele.

BNS, 1. novembris

Raugoties vispārīgi, jebkad var notikt jebkas. Tādēļ cilvēce uzkrāj zināšanas, cenšoties ierobežot šo bezgalīgo iespējamību horizontu un prognozēt to, kas, visticamāk, nevar notikt. Taču tik kompleksa lieta kā karu iespējamība ietver pārāk daudz mainīgo lielumu, lai varētu piekrist Merkeles izteikumam vai to atspēkot. Ir taisnība, ka ekonomiskas nepatikšanas tradicionāli ir provocējušas militārus konfliktus. Taču taisnība ir arī, ka mēs vairs nedzīvojam tradicionālā pasaulē.

Mūsdienās ir noticis tikai viens Eiropas mēroga konflikts, un tas izcēlās 1914. gada augustā. Abus pasaules karus ir lietderīgi aplūkot kā viena un tā paša konflikta divas fāzes. Tādēļ, vaicājot par kara iespējamību šodien, ir vērts salīdzināt Eiropu Pirmā pasaules kara priekšvakarā un šodien un tad izdarīt piesardzīgus secinājumus. To, kur un kā šodien parādīsies Gavrilo Princips ar savu liktenīgo šāvienu, uzminēt patiesi nav iespējams. Taču ir iespējams runāt par dažām sabiedrības un kultūras likumsakarībām. Daudzas lietas patiesi ir biedējoši līdzīgas, citas – ļoti atšķirīgas. Arī Pirmo pasaules karu neviens īsti negaidīja un negribēja, un vairākums politiķu pat līdz pēdējam mirklim ticēja, ka gan jau viss būs labi. Daudzi cerēja, ka, pat ja konflikts sāksies, tas būs tikai lokāls un īslaicīgs.

Tomēr laiks pirms Pirmā pasaules kara arī bija “globalizācijas” laikmets, lai gan tobrīd tādu vārdu nelietoja. Pirmkārt, pasaule bija kļuvusi maza: pieauga starptautiskā tirdzniecība, saskarsme starp dažādiem kontinentiem kļuva arvien vieglāka. Valstu robežām bija arvien mazāka loma, un lielais bizness arvien ciešāk saistījās ar politiku. Lielajām Eiropas impērijām pasaule bija kļuvusi par šauru, resursu arvien pietrūka, un karš tam bija piemērots risinājums. Otrkārt, tas bija arī laiks, kad mīts par kapitālisma un brīvā tirgus radīto vispārējo labklājību sāka zaudēt jebkuru ticamību. Lai gan, objektīvi raugoties, labklājība arvien auga, tomēr pieauga arī sociālās atšķirības. Sociālisti līdz ar balsstiesību paplašināšanos jau šur tur bija kļuvuši par “normālu” politisko spēku, taču tas, kā izrādījās, arī nespēja darīt nekādus brīnumus. Tādēļ bija ērti sameklēt kādu ārēju ienaidnieku, kurš neļauj dzīvot tik labi, cik gribētos. Treškārt, arī kultūrā bija iestājies zināms pārsātinājums, pārliecība par laikmeta dekadenci, nogurumu, relatīvismu – īsi sakot, kaut kas līdzīgs mūsdienu “postmodernismam”. To daudziem gribējās ārstēt ar vitāliem, dzīvi apliecinošiem afektiem un pirmatnēju agresivitāti. Ne velti arī Latvijā laikā pirms Pirmā pasaules kara kļuva populārs Nīče ar savu “jā-teikšanu” dzīvniekam sevī.

Šīm lietām nav grūti atrast paralēles mūsdienu Eiropā. Taču līdzās ir arī virkne būtisku atšķirību. Vispirms, vismaz Rietumeiropā šodien ir jau izveidojusies politiķu paaudze, kura neuzskata karu par pieļaujamu starptautisko problēmu risināšanas instrumentu. Tas nenozīmē, ka politiķi būtu kļuvuši kaut kādā ziņā morālāki vai būtu apzināti pacifisti. Vienkārši pārliecība par pusgadsimta mieru kā Eiropas būtiskāko sasniegumu daudziem ir ieaugusi teju vai ģenētiskā līmenī – tieši pie šī līmeņa apelē Angela Merkele. Turklāt šodienas Eiropas politiķi salīdzinājumā ar saviem fin de siècle kolēģiem kopumā arī daudz vairāk laika pavada kopā, tiekoties, runājoties un gluži vienkārši “tusējot”. Tas gan tikai daļēji attiecas uz Latvijas politisko eliti, kur jo­projām krietni vairāk ļaužu pārvalda krievu nekā angļu valodu un kas, arī viesojoties ārzemēs, visbiežāk “tusē” tikai savā starpā. Taču ES ir ļoti nozīmīga dalībvalstu elitēm kā socializācijas voljērs, kur ļaudis mācās kopīgas manieres un domāšanu “mēs” kategorijās. Pieteikt karu kādam, ar kuru tu jau gadiem ilgi esi pļāpājis neskaitāmās vīna dzeršanās un lūgtās vakariņās, būs jūtami grūtāk, nekā uzbrukt tikai avīzēs redzētam ļaundarim.

Ar šo pārliecību ir saistīta arī pavisam atšķirīgā sabiedrības militarizācijas pakāpe. Laikā pirms Pirmā pasaules kara visās Eiropas lielvalstīs ne tikai pastāvēja obligātā karaklausība (izņemot Lielbritāniju), bet armija bija arī galvenais patriotiskās audzināšanas instruments. Karaspēka parādes, armijas līdzdalība tautas masu svētkos, meiteņu mīlestība pret jaunekļiem uniformās – visas šīs lietas ne tikai kalpoja nāciju veidošanai, bet arī iedvesa noteiktu attieksmi pret karu. Varam atcerēties ķ. un ķ. 91. pulka kareivi Šveiku, kurš tikai īsu mirkli pēc konstatācijas “tad nomušījuši mums gan to Ferdinandu” jau apgalvo: “Ja tagad kas sāksies, es iestāšos par brīvprātīgo un kalpošu kungam un ķeizaram, kamēr man miesa turēsies pie kauliem!” Taču varam atcerēties arī patriotisko jūsmu 1915. gadā līdz ar latviešu strēlnieku pulku dibināšanu – latviešiem pašiem būs savi pulki cara armijā!

Šāda attieksme mūsdienu Eiropā ir reti sastopama. Ļaudis ciena savas armijas un labprāt apbrīno to publiskās izpausmes. Taču nacionālā pašapziņa šodien primāri netiek saistīta ar militāro spēku. Turklāt no visām ES valstīm tikai četrās vēl ir saglabājies obligātais karadienests – Vācija no tā atteicās pagājušogad. Karavīri arvien biežāk tiek uzlūkoti par vienu no daudzām profesionāļu grupām, un, ja kāds no viņiem iet bojā (teiksim, Afganistānā), to drīzāk uzlūko kā negadījumu darbavietā, nevis “ziedošanos uz tēvzemes altāra”. Eiropu ir skārusi militārā dienesta de-heroizācija. Karavīri vairs nav profesionāli varoņi, bet gan reizēm diezgan riskantas profesijas pārstāvji.

Tiesa, Eiropā ir valstis, kuras šī de-heroizācija īsti nav skārusi. Te varētu minēt Turciju, taču pirmām kārtām Krieviju, kur armija joprojām ir būtiska nacionālās identitātes sastāvdaļa – par “prieku” tās kaimiņiem, protams. Ne velti Daily Mail futuroloģija redz Eiropā divus potenciālus agresorus – Franciju, kas uzbruks Lielbritānijai, un Krieviju, kas atjaunos savu ietekmi Centrāleiropā. Vai šāds Krievijas uzbrukums patiešām būtu iespējams, ir visai abstrakts jautājums. Daily Mail kā šāda uzbrukuma priekšnoteikumu min ASV izolacionismu, ekonomisko krīzi un masveidīgu krievvalodīgo sacelšanos. No vienas puses, Krievijas neoimperiālistiskā retorika reizēm izklausās biedējoši, un gatavība iestāties par “savējiem” te vienmēr ir bijis galvenais iegansts intervencei (sk. Gruziju 2008. gadā). Taču jāatceras, ka šodienas Krievijas elite nekādi nav ieinteresēta bojāt savas attiecības ar Rietumiem – tur viņiem visiem ir bērni, sievas un kapitāls. Un vēl kas: jo agrāk kāds apjēgs, ka daudz maz civilizētas latviešu attiecības ar krievvalodīgajiem ir valsts drošības faktors, jo labāk mums visiem būs.