Kamī un Vāgners Rīgā

Sākt rakstu palaikam ir tikpat grūti, kā izvēlēties, ko ēst vispirms. Vispirms nepieciešams, lai rastos atbilstoša situācija, kurā, kā izrādās, nevar nedzimt kādas dramatiskas rindas vai kurā nav vairs iespējams iztikt bez kādiem jaunlopa gaļas medaljoniem ar saputotu kartupeļu biezeni un kaltētiem tomātiem. Lūk, arī sākums — kaltēti tomāti.

Vai nav tiesa, ka mēs ne sevišķi konkrēti stādāmies priekšā tomātu kaltēšanu? Iespējams, ka tas arī nav izšķiroši, jo vienalga mēs savos priekšstatos esam nokļuvuši attālu no vietas, kurā tomātus patērē tikai dažos veidos — vislabāk svaigus un, iespējams, ar labi daudz krējuma, tad — savā sulā vai nu arī —želejā. Mūsu fantāzija ir uzsākusi ceļu uz dienvidiem, kuru nobeigt var arī, nekur nebraucot. Es runāju par visiem tiem daudzajiem eiropeiskā stila restorāniem, kuros gandrīz neizbēgami tiekam pievērsti Vidusjūras zemju kulinārajai burvībai. (Pie tam, šķiet pat necienīgi piemetināt, ka reta kura ēdieniestāde iztiek bez saviem Grieķu salātiem kā kādreiz reti kura ēdnīca necienāja ar Galvaspilsētas salātiem.)

Ja mēs kādā vasaras vakarā apsēstos mājīgajā restorāna Charlestons terasē, mums atliktu uzlūkot iekšējā pagalma pretējo māju — ar autentiski nolupušajām sienām, veļu, kas karājas uz asprātīgi izvilktajām auklām, kuras savieno aprūsējušos balkonus —, un mēs būtu tikai pārsteigti, kad kuplās sievas, kas sakliedzas no viena balkona uz citu, to darīs nevis augstajā itāļu valodā, bet vienkārši krieviski. Bet nu šis arī būtu īstais brīdis pievērsties kaltētajiem tomātiem. Lūk, lasām: Vidusjūras dārzeņu salāti — cepeškrāsnī cepta divkrāsu paprika, kaltēti tomāti, olīvas, kazas siers un cepti sīpoli ar balsamino–olīveļļas mērci. 4.30.

Par katru vārdu te ir ko teikt. Par Vidusjūru jau bija pateikts; runājot par dārzeņiem, nākas pierast, ka lapu salāti kopš kāda laika un uz priekšu acīmredzot vienmēr tiks pasniegti lielās lapās nevis sīki sasmalcināti, lai vienkāršāk tos būtu iedabūt mutē. Pie tam vienīgā to atrakcija bez neslēptā tuvuma zemei ir mērce, kas visbiežāk pagatavota, kombinējot kaut ko skābu ar olīveļļu. (Izmantoju iekavas, lai neaizmirstu — nākot šurp, atcerieties sparģeļus un jūs uzzināsiet, ko nozīmē lieliskā medus–citrona mērce.) No briesmām, kas piemīt šādām mērcēm, par būtiskāko jāuzskata, ka to var būt arī par daudz, pie tam kombinācijā ar vispārīgu eļļainumu: no tā nav ticis vaļā arī Charlestons pavārs, tiesa gan, šajos salātos tas cieši saistīts ar eļļā ceptajiem dārzeņiem. Taču paprika patiešām ir divkrāsu un novietojusies pa virsu parastkrāsas baklažāna ripiņai. Ja nu jūs, veikli nogriežot, spējat iedabūt mutē šīs trīs kārtiņas, līdzi paķerot arī gabaliņu kaltēta tomāta… — lūk, savienojums, pēc kura mēs esam pelnījuši labu malku sarkanvīna no oficianta bagātīgi ielietās glāzes. Lai neaizbaidītu prieku.

Meistara Ekharta Cabernet Savignon, 1996, no Argentīnas ir pavisam nekas — starp citu, Rīgā ievestie Argentīnas vīni vispār neliek vilties. Vilties liek Rīgā ievesto vīnu (vienalga, no kurienes) cenas. Lūk, es speciāli painteresējos: Amerikā šādas klases vīns nu nekādi nemaksās vairāk par 10 ASV dolāriem, šeit tas maksā divas reizes dārgāk. Labi, Amerika jau ir Argentīnai tuvāk, taču neko neizmainīs arī tas, ka labs vīns uz Rīgu ceļos no Francijas, Itālijas vai pat Balkāniem. Tādēļ nav jābrīnās, ka vīnu karte ir visai pieticīga; lielākajā daļā Rīgas restorānu par salīdzinoši lētāku naudu var dabūt stipros dzērienus un kokteiļus, nuu, tas atgādina anekdoti par mūsu ziemeļu kolēģi Aki Kaurismeki, kurš uz jautājumu Kannu festivāla preses konferencē, kā viņam patīk Francijas vīns, atbildējis: “Labs. Taču mūsējais labāks. Tiesa, pie mums, Somijā, to sauc par degvīnu.”

Kā lai nepiekrīt tā arī nenovecojošajam francūzim no Alžīrijas, Albēram Kamī: “Vidusjūrai piemīt savs saulains traģisms, kas nelīdzinās miglaino zemju traģismam.” Šīs skumjās domas neklaidē ne paskaļā mūzika — kas gan nav no itāļu operām kā Osirisā, ne arī Charlestons akurātie oficianti — puiši un mei­tenes. Nespēj tādēļ, ka ir kaut kas miglains un traģisks šejienes otrajā ēdienā. Tas ir sāļš, un kaut kā bezgaumīgi šķiet šādā sakarā atcerēties sāļo Vidus­jūru, bez tam pie mums nav tik karsts. Savukārt, pieskaroties karstumam — otrā ēdiena šķīvji un arī pastas/makaronu šķīvji Rīgā principiāli netiek sildīti. (Charlestons ir piecas dažādas pastas.) Un kas notiek ar makaroniem tādā gadījumā? — Tas, kam ar tiem nekādā ziņā nav jānotiek: tie strauji atdziest. Labi, liksim mierā šķīvjus un to entropiju. Lūk, viskijā marinēta cūkas gaļas fileja ar Jack Daniel’s mērci un kartupeļu biezeni, 4.85. Jack Daniel paspējis uz šķīvja pašā pēdējā brīdī, tādēļ cūkas fileja ar to saskārusies īsi pirms nonākšanas ēdāja, tas ir, manā mutē. Tas pats par sevi nav slikti, taču pati gaļa ir sausa, un ārējā mērce to nekādi nespēj padarīt sulīgu.

Palēnām no saules un jūras mēs atrodamies vien savā “ziemeļu bezcerībā”, kā teica Rihards Vāgners Rīgā. Nu, bet tas taču netraucēja viņam šeit, burtiski Blaumaņa ielas otrā galā, uzrakstīt savu vienīgo “itāļu” operu — Rienci! Netraucēja taču!