Karpatu juceklis

Ja neskaita vēl vienu leģendu par to, kā Čaušesku 1945. gada martā dusmās nošāvis Pitešti rajona prefektu, kas aizstāvējis saimnieku, kura zemi komunisti taisījušies kolektivizēt, tad, patiesību sakot, Svīneja grāmata nedod daudz citu piemēru Čaušesku asinskārībai, un arī viņa tiešā līdzdalība represijās, kā tas bieži gadās, būtu grūti pierādāma: “Patiesība nekad nebūs zināma - šī frāze kļūst par mantru ikvienam, kurš nodarbojas ar Čaušesku Rumānijas studijām,” raksta Svīnejs. Deniss Deletants savā grāmatā “Rumānija komunistu valdīšanas laikā” savukārt cenšas daudzmaz pamatoti iezīmēt to terora statistiku, kas raksturo Rumānijas situāciju 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā, kad, gluži tāpat kā Latvijas pēckara laika vēsturē (Rumānija tika veidota pēc padomju staļiniskā modeļa), tika fiziski iznīcinātas jaunajai iekārtai nevēlamas personas un represijas piedzīvojušajā paaudzē palika gandrīz vai neizdzēšamas baiļu pēdas. 1948. gadā Rumānijā tika izveidots arī visuresošais Rumānijas drošības dienests - saīsināti Securitate, viens no diktatoriskā režīma balstiem. Čaušesku valdīšanas vēsture, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (Čaušesku tika ievēlēts par RKP ģenerālsekretāru 1965. gadā), vairs nav izteikts politisko represiju un darba nometņu laiks, tomēr runa joprojām ir par diktatorisku režīmu ar varas koncentrēšanos šauras elites rokās un sociālismam raksturīgu bezatbildību “apakšās”, ideoloģizētu sabiedrisko dzīvi, voluntāru saimniecības plānošanu un vispārēju ekonomikas un dzīves līmeņa lejupslīdi - līdz pat enerģijas un pārtikas krīzei 80. gados. Čaušesku laiks iezīmēts arī ar vairākām postošām sociālās plānošanas akcijām, piemēram, dzimstības palielināšanas kampaņu 60. gados vai tā saucamo “sistematizāciju” 80. gados - vardarbīgu viensētu iznīcināšanu un pāriešanu uz ciematiem.

Čaušesku, iespējams, Rumānijā spēlēja būtiskāku lomu nekā partijas un valsts vadītāji citās sociālisma nometnes zemēs, lai gan viņa ambīcijas un pieradumi atgādina tos, kas labi pazīstami diktatoriskajās iekārtās vispār. Tāpat kā neskaitāmi - un ne tikai komunistisko valstu - vadītāji, Čaušesku bijis sīciņa auguma (apmēram 158 cm) cilvēks, tāpat kā daudzi citi, sirsnīgi mīlējis medības, kurās medījumi it kā esot dzīti tieši viņam virsū vai tos patiesībā nošāvuši citi, tāpat kā daudzi citi, viņš ir izteicies un panācis savu sfērās, par kurām viņam nav bijis nekādas saprašanas - un šeit, kā vienmēr, izceļas arhitektūra. Jaunības līdzgaitnieki zina viņu raksturot kā izteikti neglītu cilvēku ar nekoordinētām kustībām, kurš neskaidri izrunā vārdus un stipri stostās. Svīnejs mēģina pārliecināt, ka Čaušesku bijis paranoidāls vai kādā brīdī tāds kļuvis, grāmatā stāstot viņa manieri spēlēt volejbolu ar miesassargiem un tuvākajiem partijas biedriem Snagovā, kur atradās viena no viņa villām. “Viņš vienmēr vēlējās uzvarēt un spēlēja ļoti agresīvi. Ja viņš neatņēma bumbu vai nepadeva servi, viņš to darīja vēlreiz, paziņodams, ka kāds ir izkustējies. Ja viņš zaudēja, viņš pārtrauca spēlēt un saīdzis devās projām. Viņš aizmeta bumbu prom, un spēle apstājās,” atceras prominents Čaušesku partijas biedrs George Apostols. Čaušesku psiholoģisko neadekvātumu autors mēģina aprakstīt, arī norādot uz to, ka vadonis sarežģītākās runas vietās stipri raustījis valodu un bieži vien žestikulējis pilnīgi neatbilstīgi teiktajam.

Nerunājot par bumbas spēlēšanu, Čaušesku, bez šaubām, bija kādas iezīmes, kas viņu atšķīra no citiem socvalstu vadoņiem - un pavisam noteikti tā bija viņa pretpadomiskā nostāja, kas savu apogeju piedzīvoja pēc 60. gadu komunistiskā režīma mīkstināšanās Rumānijā. 1968. gada augustā, pamatojoties uz RKP “neiejaukšanās politiku citas valsts iekšējās lietās”, kas tika pasludināta RKP Centrālkomitejas deklarācijā 1964. gadā, Čaušesku atteicās pievienoties citām Varšavas pakta valstīm, kuru bruņotie spēki 21. augustā iegāja Čehoslovākijā. Tai pašā dienā Bukarestē Pils laukumā iepretim RKP Centrālās komitejas ēkai (vietā, kas pēc divdesmit viena gada piedzīvoja paša rumāņu komunisma krišanu) tika rīkots Dubčeka atbalsta mītiņš, kurā uzkurināja bailes no Sarkanās Armijas “brālīgas” ienākšanas Rumānijā, no 1944. gada atkārtošanās. Čaušesku savā runā paziņoja, ka Varšavas pakta armijas daļu ielaušanās Čehoslovākijā bijusi “liela kļūda un nopietns drauds mieram Eiropā un sociālisma liktenim pasaulē”, kā arī “apkaunojošs brīdis revolucionārās kustības vēsturē”. Savu uzstāšanos Čaušesku nobeidza uz nacionālistiskas nots: “Tika paziņots, ka Čehoslovākijā pastāv kontrrevolūcijas draudi; varbūt rīt atradīsies kāds, kurš paziņos, ka arī šeit, šajā mītiņā izpaudušās kontrrevolucionāras tendences. Mēs viņiem visiem atbildam: visa rumāņu tauta nevienam neļaus iebrukt savas dzimtenes teritorijā.” Tā bija Čaušesku zvaigžņu stunda, kas acumirklī padarīja viņu par nacionālo varoni, tas bija būtisks pamats tam personības kultam, kas tika veidots vēlāk.

Deletanta grāmatā, atsaucoties uz Rumānijas militārās izlūkošanas avotiem, apgalvots, ka Varšavas pakta dalībvalstu galvu tikšanās laikā Krimā (uz tikšanos nebija aicināti Dubčeks un Čaušesku) ticis pieņemts lēmums iebrukt Rumānijā 22. augustā, tas ir, dienu pēc Čehoslovākijas, un iebrukums novērsts, tikai pateicoties Čaušesku un Brežņeva personiskajām sarunām šajā sakarā. Par to, ka militāra iebrukuma draudus Čaušesku ņēmis nopietni, liecina pavēle Valsts drošības dienestam izstrādāt īpašu augstākās valsts vadības bēgšanas plānu, kas tika nodēvēts par plānu Rovine-IS-70. Plāns paredzēja, ka intervences gadījumā Valsts drošības dienesta padomei jāorganizē bruņota pretošanās valsts mērogā, bet tās neveiksmes gadījumā Čaušesku jānodrošina bēgšana uz ārzemēm. Ar gadiem plāns ticis pilnveidots, īpaši tad, kad kļuva zināms, ka Maskava gatavojas aizvietot Čaušesku ar tai tīkamāku līderi. Plāns paredzēja bēgšanas ceļus pa pazemes notekūdeņu kanāliem, tika sagatavotas ēkas, kur slepeni uzturēties līderiem, ja bēgšanai rastos šķēršļi, kā arī nosēšanās vietas lidmašīnām un helikopteriem attālos kalnainos un mežainos apvidos, pie tam bija vēlams, lai šīs paslēptuves atrastos tādās vietās, kurās var atrast atbilstošas vēsturiskas paralēles, un kurās iedzīvotāji, patriotisku jūtu vadīti, varētu sniegt patvērumu partijas vadībai.

Katrā ziņā, Čaušesku nostāja Čehoslovākijas invāzijas laikā ļoti pastiprināja viņa autoritāti rumāņu tautas vidū, ko vēl tikai uzkurināja Rietumvalstu atbalsts vienīgajai sociālistiskā bloka valstij, kas iedrošinājusies stāties pretī padomju hegemonijai - atliek tikai pieminēt to, ka 1969. gadā Rumāniju kā pirmo sociālistisko valsti apmeklēja ASV prezidents - Ričards Niksons. Nākošajā gadā Čaušesku ieradās atbildes vizītē ASV, tiesa gan, tā bija tikai viena no neskaitāmajām vizītēm, kurās kā apburts devās Rumānijas līderis turpmākajos gados - gan uz ārzemēm, gan pats savā valstī (no 1965. gada līdz 1973. gadam viņš devies 147 braucienos). Iekšzemes vizītēm bija rūpīgi izstrādāta scenogrāfija - ar motociklu eskortiem, sarkani izdrapētiem limuzīniem, ovācijām, runām no balkoniem un tradicionālo sagaidīšanu tautastērpos, ar maizi un sāli. Piemēram, rumāņu komunistu laikraksts Scinteia aprakstīja tipisku (tipisku ne tikai Rumānijai, līdzīgus piemērus var atrast, protams, arī “tepat” Padomju Savienībā un citās komunistu valstīs)

1965. gada vizīti pierobežas pilsētā Oradjā: “Partijas un valsts līdera parādīšanās uz balkona tika sveikta ovācijām un ilgstošām ovācijām. Vērsdamies pie mītiņa dalībniekiem, Nikolaje Čaušesku nodeva siltu sveicienu no RKP Centrālās komitejas. Iezīmēdams Krišanas reģiona perspektīvas, Nikolaje Čaušesku teica, ka jaunajā piecgadu plānā ieplānota jaunu industriālu projektu celtniecība.

Tie liks augt reģiona ekonomiskajam spēkam un palielinās ieguldījumu, ko Oradjas pilsētas un Krišanas apgabala darbaļaudis dod mūsu sociālistiskās dzimtenes uzplaukumā. Laukumā atbalsojās gaviles partijai un tās vadībai. No apgabala partijas komitejas motociklu eskorts pa Oradjas ielām devās alumīnija rūpnīcas virzienā. Cilvēki stāvēja gar ielām un karsti aplaudēja, sveicot partijas vadītājus. Liela Oradjas pilsētas strādnieku grupa māja ar sarkanām un trīskrāsainām šallēm un dāvāja ziedus.” Šis ir tikai viens piemērs, tāds klasisks atgādinājums no sociālistisko inscenējumu laika, bet īsts trakums, kā raksta Svīnejs, Čaušesku bija pārņēmis vizīšu laikā Ķīnā un Ziemeļkorejā 1971. gadā, kad viņš nolēma Rumānijā ieviest kaut ko līdzīgu tam totalitārajam piramidālismam, kas bija raksturīgs Austrumu komunistiskajām valstīm, un ko vēl joprojām var saskatīt monstrozajā Bukarestes Parlamenta pils ēkā, kuru līdz 1989. gadam sauca par Tautas namu, pasaules otrajā lielākajā celtnē pēc apjoma (aiz Pentagona). Tā ir 86 metrus augsta celtne ar 276 metru garām fasādēm, kas aizņem 6, 3 ha - paredzēta RKP centrālkomitejai, prezidenta telpām un valsts ministrijām: lai to uzceltu, tika nojaukta apmēram sestā daļa Bukarestes, turklāt tie bija skaistākie un vecākie pilsētas rajoni, un 40 000 iedzīvotāju tika izlikti no viņu mājām. Čaušesku izteicās, ka viņš vēlas uzcelt kaut ko patiešām “ļoti grandiozu, kaut ko ļoti diženu, kas atspoguļotu to, ko mēs esam sasnieguši”. Pēc būtības Čaušesku radīja jaunu pilsētas centru ar Republikas namu vidū (uz to veda Sociālisma bulvāris ar jaunuzcelto Zinātnes un tehnoloģijas namu), ar Iekšlietu ministriju, Valsts arhīvu, Nacionālo bibliotēku, prominentu partijas darbinieku dzīvojamajām mājām.

Viena no Svīneja grāmatas priekšrocībām ir žurnālista sarunas ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši Čaušesku laiku un bijuši saskarsmē ar diktatoru: stāstot par kādas lielas slimnīcas nojaukšanu, kas bijusi Sociālisma uzvaras bulvāra ceļā, ārsts - Svīneja sarunbiedrs - atstāsta kādu, kā mēdz teikt, “kafkisku” vai “orvelisku”, gadījumu ar kaķi. Čaušesku pēkšņi kādā svētdienā nebrīdinot ieradies toreiz vēl pastāvošajā slimnīcā, viņam līdzi bijis līdzi suns, Korbu (ārsts dzirdējis baumas, ka sunim tobrīd jau bijusi piešķirta pulkveža pakāpe), lūk, un šis suns ieraudzījis kaķi un meties tam virsū. Kaķis saskrāpējis suņa purnu līdz asinīm, un Čaušesku, to ieraudzījis, sācis kliegt uz miesassargiem, lai tie iejauktos dzīvnieku kautiņā. Galu galā suns ticis aizvests uz kādu partijas darbinieku slimnīcu, bet Securitate vīri atgriezušies slimnīcā meklēt kaķi. Tā kā atrast dzīvnieku nav izdevies, galu galā kaķi meklējusi visa slimnīca, visa administrācija, māsiņas un sanitāri, kas saķēruši daudzus kaķus un nesuši tos rādīt Securitate darbiniekiem un slimnīcas direktoram. Taču īstais - tam uz kakla bijušas suņa koduma pēdas - atradies tikai vēlu vakarā. Kaķis ieslēgts speciāli pagatavotā krātiņā un aizvests uz Veterinārās medicīnas institūtu, no kura pēc divām nedēļām uz slimnīcu atnākusi ziņa, ka kaķis ir bijis vesels. Šajās divās nedēļās Korbu nav ļauts pastaigāties Čaušesku tuvumā. (Diktators bijis apsēsts ar inficēšanās draudiem, un viņam vienmēr bijis līdzi spirts, ar ko nomazgāt rokas pēc saskaršanās ar citiem cilvēkiem.) “Un lai gan kaķis bija bijis vesels, mēs zinājām, ka tas nozīmē mūsu slimnīcas beigas,” savu stāstu noslēdzis ārsts. Svīneja grāmata ar “stāstiem” par dažādiem gadījumiem un Deletanta grāmata ar režīma vēsturiskas analīzes mēģinājumu tomēr rada tikai saraustītu priekšstatu par to, kas īsti notika Čaušesku Rumānijā, un savā ziņā šāds priekšstats atbilst arī tajās aprakstītajai straujajai režīma krišanas gaitai - revolūcijas notikumi negrib iekļauties tādā vienotā vēstures ainā, kur no vienas darbības izriet nākošā, no cēloņa - sekas. 1989. gada nemieri sākās Timišoarā, pilsētā Rumānijas rietumos, pie Ungārijas robežas un bija saistīti ar to, ka ungāru reformātu draudze mēģināja aizstāvēt savu brīvdomīgo mācītāju Lāslo Tokešu, kuru baznīcas vadība centās dabūt prom uz mazu ciematu. Draudzes locekļi ielenca Tokeša māju, lai nepieļautu mācītāja vardarbīgu izlikšanu, bet 16. decembrī viņiem pievienojās vēl citi Timišoaras iedzīvotāji un pūļa prasības pamazām sāka vērsties pret visu režīmu kopumā. (Svīneja grāmatā minēts, ka viena no prasībām bijusi: “Mēs gribam maizi!” - tā pati, kas bija dzirkstele 1879. gada Franču revolūcijai.) Savā ziņā gribas teikt, ka arī tālākie notikumi atgādina jebkuru revolūciju: pūlis devās uz pilsētas centru, raudams nost un mezdams kanālā Čaušesku portretus; cilvēku pūlis iegāzās kādā grāmatveikalā un Operas skvērā dedzināja ideoloģiskās grāmatas ar Čaušesku fotogrāfijām, kā arī ielauzās rajona RKP birojā, plēsdami un dedzinādami vadoņa fotogrāfijas, gleznas un grāmatas. Šajā laikā radās arī rumāņu revolūcijas simbols - Rumānijas karogs, no kura vidus bija izplēsts vecais komunistu ģerbonis. Varas iestādes pakāpeniski zaudēja kontroli pār pilsētā notiekošo un 17. decembra rītā Čaušesku sasauca RKP Politiskās izpildkomitejas (tā sauca partijas politbiroju) sanāksmi, kurā tika pieņemts lēmums lietot pret nemierniekiem šaujamieročus. Tās pašas dienas vakarā Timišoaras ielās atskanēja pirmie šāvieni. Patiesību sakot, neviens pasaulē nezināja, kas īsti Timišoarā notiek. (Vēl 21. decembrī jau citētā Padomju Jaunatne rakstīja: “Kamēr Rumānijas prezidents N. Čaušesku uzturas oficiālā vizītē Irānā, Bukarestē akreditētie dažādo valstu žurnālisti centušies noskaidrot, kas tad īsti notiek Timišoarā. Rumānijas galvaspilsētā ir pastiprināta valsts iestāžu un uzņēmumu apsardze, uz ielām tiek pārbaudīti dokumenti, bet oficiālie pārstāvji paziņojuši, ka viņu rīcībā nav ziņu par Timišoaras notikumiem. Rumānijas centrālā prese plaši atspoguļo biedra Čaušesku vizīti Irānā, ziņo par jaunajiem Rumānijas rūpniecības sasniegumiem, vērš komunistu uzmanību uz ideoloģiskā darba pastiprināšanas nepieciešamību.”) Baumas par upuru skaitu auga augumā, līdz saskaņā ar Dienvidslāvijas ziņu aģentūras Tanjug teikto, sasniedza 60 000 bojāgājušo. Oficiālā revolūcijas statistika parādījās tikai vēlāk: saskaņā ar to visu nemieru laikā Timišoarā gāja bojā 97 cilvēki un 210 tika ievainoti.

Atgriezies no vizītes Irānā, 20. decembra vakarā Čaušesku uzstājās televīzijā, lamājot “imperiālistu reakcionāros elementus, kas apdraud sociālistiskās Rumānijas drošību”. Bet nākošajā dienā viņš bija nolēmis vērsties pie tautas tieši, līdzīgi kā tas viņam bija izdevies 1968. gada 21. augustā. 21. decembra mītiņš Pils laukumā tika organizēts saskaņā ar jau daudzreiz pārbaudīto un iepriekšparedzamo kārtību - ar laikus sagatavotiem transparentiem, atbildīgām partijas personām noteiktās vietās, Securitate organizētiem aplaudētājiem mītiņotāju priekšējās rindās, taču pasākuma laikā sākās nekārtības (rakstot par šādiem masu notikumiem, bieži vien nākas apmierināties ar tamlīdzīgiem eifēmismiem), neapmierināto kliedzieni un svilpieni. TV tiešraide no mītiņa vietas tika pārtraukta, un tas kā revolūcijas signāls lika ielās iziet vēl jauniem ļaužu tūkstošiem. Pūlis ielās gāza Čaušesku portretus, dedzināja mašīnas, vicināja karogus ar caurumu vidū, inficējot arvien jaunus cilvēkus ar revolucionāro drudzi. Pilsētā sākās bruņotas sadursmes, bet tā arī nav izdevies noskaidrot, kurš tieši uz kuru šāva. Ziņu aģentūras vēstīja, ka daži kareivji ir publiski nošauti par atteikšanos šaut uz pūli, un viena no rumāņu revolūcijas “leģendām” jeb sastāvdaļām ir apstāklis, ka armija pamazām pārgāja sacelšanās dalībnieku pusē, katrā ziņā kaut kādā brīdī to izdarīja armijas augstākā virspavēlniecība.

22. decembrī Čaušesku vēlreiz kļūdījās, iziedams uz Centrālkomitejas balkona, lai vērstos pie Pils laukumā esošā pūļa ar megafonu rokā, taču cilvēki sāka mest viņam ar visu, kas bija pa rokai, līdz beidzot uzbruka pašai CK ēkai. Miesassargi ievilka Čaušesku atpakaļ ēkā. Kāds deva pavēli noņemt ēkas apsardzi, un revolucionāri ielauzās ēkā, bet tajā brīdī no CK jumta jau pacēlās helikopters, kurā bēga Čaušesku kopā ar sievu un dažiem partijas biedriem, kā arī diviem miesassargiem.

Bēgšana gan izdevās visai nožēlojama, ja to salīdzina ar kādreizējiem Securitate izstrādātajiem valdības bēgšanas plāniem - Čaušesku pāris tika izsēdināts no helikoptera, kura vadītājs atteicās lidot tālāk, tuvākie līdzgaitnieki aizbēga, neviens nezināja, kurp doties, līdz diktatori kopā ar vienu palikušo miesassargu nokļuva nejaušā, ceļa malā apstādinātā mašīnā. Tās vadītājs, ārsts Nikolaje Deka atceras: “Šajā situācijā viņi likās pilnīgi apjukuši. Viņu sejās bija lasāma neticība tam, kas notiek. Es domāju, viņi bija pārbijušies un tuvu izmisumam. Likās, ka viņi, sēžoties mašīnā, kļūst arvien mazāki. Mašīnā Čaušesku pajautāja, vai es zinot, kas ir noticis. Es atbildēju, ka biju slimnīcā dežūrā un ka man nav nekādas nojausmas. Viņš teica: “Ir notikusi sazvērestība.” Tad piebilda: “Mēs sāksim organizēt pretošanos. Vai jūs pievienosieties mums?”

Svīneja grāmata liecina, ka neziņa par to, kas notiek, valdīja arī armijas virspavēlniecībā, jo līdz Čaušesku arestam neviens nezināja, kur viņš atrodas un baidījās, ka viņu varētu atbalstīt kādi nopietni bruņoti spēki. Par atbalstu Čaušesku liecināja apšaudes, kas, sākot ar 22. decembri, vairākas dienas turpinājās Rumānijas lielākajās pilsētas (snaiperi šāva gan uz civiliedzīvotājiem, gan uz armiju; šajā stihiskajā šaušanā gāja bojā vairāk cilvēku nekā iepriekšējo dienu “tiešajā” revolūcijā): nezināmos šāvējus dēvēja par “teroristiem”, pieņemot, ka tās varētu būt Čaušesku lojālas Securitate vienības. Pastāvēja pat baumas, ka tie varētu būt militārie grupējumi no Lībijas vai Ziemeļkorejas. Baumoja, ka cīņas Bukarestē pēc Čaušesku bēgšanas bijušas tikai diversija, kam vajadzējis radīt revolūcijas iespaidu, tādējādi piešķirot leģitimitāti Nacionālās glābšanas frontei - tas atbilda viedoklim, ka līdz ar Čaušesku bēgšanu tautas revolūciju “nozagusi” atsevišķa politiķu grupa. Kad noskaidrojās, ka Čaušesku kopā ar sievu arestēts, Nacionālās glābšanas fronte izveidoja pagaidu valdību ar prezidentu Jonu Iliesku priekšgalā.

Vardarbības turpināšanās un nekārtības valstī jaunajai valdībai, iespējams, lika pieņemt lēmumu par Čaušesku fizisku iznīcināšanu, cerot, ka tas varētu apstādināt Čaušesku lojālo spēku pretošanos, kā arī nepieļaut publisku tiesu, kurā varētu atklāties jauno politisko spēku saistība ar veco režīmu.

Čaušesku tiesāšana sākās Ziemassvētku pēcpusdienā, nelielā pilsētiņā, netālu no kuras Čaušesku tika arestēts. Tiesnešiem, starp kuriem bija arī ģenerālis Viktors Stanesku, kurš bija devis pavēli atklāt uguni uz demonstrantiem Timišoarā, bija tikai viens uzdevums - pasludināt diktatoru pārim nāves spriedumu. Pēc bezjēdzīga farsa, kurā tiesneši uzdeva Čaušesku dažādus retoriskus jautājumus bez pierādījumiem par to, ko Čaušesku nodarījis Rumānijai, bet Čaušesku savukārt uzstāja, ka neatbildēs ne uz kādiem jautājumiem tiesai, ko viņš neatzīst, tiesas vadītājs ģenerālis Pops Gica pasludināja spriedumu: mantas konfiskācija un augstākais soda mērs.

Notiesātajiem rokas tika rupji sasietas aiz muguras. Elena vēl iekliedzās: “Ko jūs darāt?” (Kā atzīmē Svīnejs, vēl viena atbalss no Franču revolūcijas, kad notiesāja karali Ludviķi XVI, “Ko jūs darāt?” jautāja karalis. “Sienam jums rokas,” atbildēja kareivji, pirms eskortēja viņu uz giljotīnu.) Viens no kareivjiem pagrūda Elenu, un viņa noteica: “Tev būs lielas nepatikšanas,” bet uz kareivja repliku atsaucās ar rupjību. Pārim pretojoties, viņus aizveda pa gaiteni uz pagalmu, kur jau gaidīja nošaušanas nodaļa. Neviens nebija pateicis Nikolajem un Elenai Čaušesku, ka spriedums tiks izpildīts nekavējoties, un viņi nezināja, ka iet mirt. Video, ko vēlāk parādīja franču televīzija, diktatoru nāves brīdis nav redzams: tas bija pamats vēlākajām baumām, ka nav nošauts vis Čaušesku, bet viņa dubultnieks, vai ka pirms nāves viņš dziedājis Internacionāli. Viens no tiesnešiem, pulkvedis Lučesku to īgni noliedz: “Tie ir nepiedienīgi un stulbi meli. Tiesa beidzās ar viņu nāvi. Cilvēkiem nevajadzētu stulbi jokot. Visa šī tiesa un viņu nāve bija briesmīga. Es nekad negribētu vēlreiz piedzīvot tos brīžus.”