Kaut kas jau jāziedo

“Muzeju nakts ir muzeju dāvana sabiedrībai, ziedojot savu laiku, nodrošinot bezmaksas apmeklējumu, kā arī dāvājot šo svētku brīdi Starptautiskajā muzeju dienā,” iepriekš teica KM Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, aicinot izmantot Muzeju nakti kā svētku brīdi, zināšanu un nopietnu atziņu iegūšanu atliekot citam brīdim.

Muzeju nakts arī šogad pulcē lielu apmeklētāju skaitu.

delfi.lv, 22. maijā

Citētajā Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītāja izteikumā mana uzmanība aizkavējās pie frāzes par laika ziedošanu. Cilvēks savu laiku kaut kam ziedo nepārtraukti, kamēr vien ir dzīvs, nomodā un spēj apzināties laiku, tāpēc šķita dīvaini, ka attiecībā uz Muzeju nakti īpaši izcelts muzeju darbinieku nestais upuris. Kā nekā tajā pašā naktī savu laiku ir gatavi ziedot arī muzeju apmeklētāji, un ir gatavi to darīt atkal un atkal, kad vien tiek izziņots, ka kaut kas kaut kur būs pieejams bez maksas. Citviet ziņās tika vēstīts, ka šogad 21. maijā Rīgā un pārējā Latvijā jau 12. reizi notikušos Muzeju nakts pasākumus apmeklējis vēl nepieredzēti liels laika ziedotāju skaits – akcijā pieteiktajos 150 muzejos bija pamanījušies iekļūt 250 619 cilvēku.

Pats jau kuro gadu šajā naktī gan nolēmu palikt mājās, ziedot savu laiku vakariņu pagatavošanai, izlasīt kādu jau sen vēlākai lasīšanai paglabātu rakstu vai noskatīties filmu. Muzeju nakts pie manis nonāca kā vēl ilgi naktī uz ielas skanošas klaigas un sociālajos tīklos pamanīta fotogrāfija, kurā bija redzama laika upurētāju rinda pie Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja – tā sākās pie muzeja vārtiem, tad pa Antonijas ielu sasniedza Kalpaka bulvāri un pa Kalpaka bulvāri turpinājās Elizabetes ielas virzienā, rindas galam nozūdot kaut kur ārpus attēla.

Skatoties uz rindu, ne no šā, ne no tā atminējos reiz tēva stāstīto. Pēckara laikā, kad valdījis diezgan liels trūkums, šādas tādas preces Rīgā ik pa laikam un bez iepriekšēja brīdinājuma esot tirgotas vienkārši no pirmo stāvu logiem. Atveras slēģi, atveras logs, sāk piepeši pārdot maizi, un, protams, tūliņ pie loga izveidojas rinda. Tad nu kopā ar draugiem tēvs joka pēc mēdzis sarīkot viltus rindas – nostājušies pie kāda aizslēģota loga mazā rindiņā, it kā kaut ko gaidījuši, un jau pavisam drīz aiz viņiem izveidojusies pamatīga cilvēku ķēde. Pēc tam viņi vienkārši devušies prom. Gatavību ziedot savu laiku maizes klaipa vai kādas citas pirmās nepieciešamības preces iegūšanai vēl var tīri labi saprast. Izskaidrot vēlmi stāvēt rindā pie muzeja, turklāt apzinoties, ka “zināšanu un nopietnu atziņu iegūšana” tāpat būs jāatliek citam brīdim, jau ir krietni vien grūtāk.

Laiks, ko, gatavojoties šim pasākumam un kaut kā pārciešot Muzeju nakti, ziedo muzeju darbinieki, ir tīrais nieks iepretī laikam, ko šajā pasākumā patērē, ziedo jeb notriec apmeklētāji. Pat tikai pieticīgi pieņemot, ka katrs apmeklētājs Muzeju naktij ziedojis vien pāris stundas, kopā tās būtu jau vairāk nekā 500 000 stundu jeb gandrīz 21 tūkstotis diennakšu, jeb 57 gadi. Taču, tā kā vairums Muzeju nakts apmeklētāju pa muzejiem būs staigājuši krietni vien ilgāk, šis skaitlis noteikti pārsniegtu iedzīvotāju vidējo vecumu Latvijā – vīriešiem tie ir tikai 67,3 gadi, sievietēm – 77,7. Taču paliksim pie sākuma skaitļa 57, vienkāršības labad to noapaļojot uz 60.

Saskaņā ar populārzinātniskajā literatūrā un periodiskajos izdevumos publicētos faktoīdos rodamo informāciju cilvēks miegam ziedojot aptuveni 25 gadus no savas dzīves. Atliek vēl 35, kuros, protams, ietilpst arī zīdaiņa vecumam, skolai, studijām un vecumdienām upurētais laiks. Tā nu, pieņemot, ka caurmērā cilvēkam algotā vai vismaz ražīgā darbā iznāk strādāt 40 stundas nedēļā, šai nodarbei mūsu iztēlotais subjekts patērētu gadus 10 vai nedaudz vairāk, toties ēšanai ziedotu gandrīz 4 gadus. Rēķini, kā gribi, no 60 gadiem nekas daudz pāri vairs nepaliek, un, pat ja mēs ceram nodzīvot ilgāk vai mums tas kaut kā jau ir izdevies, varbūt ir vērts aizdomāties, cik un kāpēc no pāri palikušā laika mēs būtu gatavi upurēt stāvēšanai rindā uz kaut ko, kas tiek nodēvēts par “svētku brīdi”.

Tagad savus skatus pievērsīsim pašai upura nešanas vietai, ziedoklim jeb muzejam. No vēsturnieku uzietām liecībām pašsaprotami izriet, ka muzeju pirmsākumi saskatāmi jau ļoti senos aizlaikos – daudzus gadu simtus un pat pa kādam tūkstotim tās bijušas privātas visādu “kuriozitāšu”, mākslas darbu un ceļojumos jeb sirojumos pagādātu suvenīru kolekcijas. Kaut kad ap renesanses laiku jau parādījās arī publiski muzeji, ar publiku gan saprotot vienīgi pieklājīgu publiku, nevis ikvienu, kuram varētu ienākt prātā nostāties rindā pie muzeja durvīm.

Piesaucis “kuriozitātes”, atminējos kādu sapnim līdzīgu un tomēr reālu atgadījumu. Reiz “pa darba līniju” bija jādodas intervēt vai nu vienu no mūsu valsts prezidentiem, vai viņa dzīvesbiedru. Tas bija vēl tajos laikos, kad mūsu prezidenti ar prieku mēdza mitināties viņiem ziedotajā Jūrmalas rezidencē – 1971. gadā PSRS Ministru padomes priekšsēdētājam Aleksejam Kosiginam celtajā villā. Pašu tikšanos, sarunu un pat satikto personu nu jau esmu aizmirsis, taču atmiņā spilgti palicis kāds vērojums. Vienā mūsu satikšanās telpas galā bija paliela un ēkas arhitektoniskajā veidolā pārsteidzoši neiederīga arkas veida niša ar plauktiņu. Pie sienas virs plauktiņa karājās absolūti neizteiksmīga glezniņa – tāda veida māksla parasti mēdz būt sastopama trīszvaigžņu viesnīcu numuros –, bet uz plauktiņa stāvēja divi priekšmeti – tizla vāzīte un no kādām dienvidjūrām līdz Rīgas līča piekrastei atceļojis milzu gliemežvāks. Visas šīs lietas rezidences tā brīža iemītniekiem droši vien kaut ko nozīmēja, jo vai gan citādi tās tur tā būtu bijušas eksponētas, – līdzīgi kā mūsu vecāku mājās vēl pavisam nesenā pagātnē aiz stiklotām sekciju durtiņām lepni stāvēja čehu kristāls, par braucienu uz Vācijas Demokrātisko Republiku vēstošs plastmasas buru kuģītis vai no Lietuvas atvesta keramikas sīkplastika. Tas viss ir cilvēciski un varbūt pat saprotami, taču mani pārsteidza kas cits, proti – šī iekārtojuma līdzība ar nelielu altāri. Samazinātā un banālā veidā tas atgādināja šur tur Rietumeiropas baznīcās redzēto – centrā novietota kāda vecmeistara gleznota altārglezna, bet abās pusēs ierīkotos plauktiņos rūpīgi izliktas dažādas svēto relikvijas; sieviešu dzimuma – vienā pusē, vīriešu – otrā, pirksti pie pirkstiem, lielu kauli pie lielu kauliem, ribas pie ribām, galvaskausi galvaskausu rindā utt. Šķiet, vēl uzskatāmāku līdzību ar muzejiem – viss viens, vai tas būtu jau pieminētais Medicīnas vēstures vai “vienkārši” Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, – sameklēt būtu grūti.

Kārē jebko salīdzināt ar jebko par iecienītu klišeju ir kļuvusi “patiesība”, ka par mūslaiku tempļiem, ja vēlaties – baznīcām, esot kļuvuši lielveikali. Tās, protams, ir patērētāju sabiedrības kritiķu, pašu lielveikalu īpašnieku, reklāmas guru, zīmolvežu un citu dīkdieņu izdomātas blēņas. Pat ja tā ir tiesa, ka nu jau pastāv arī tāda cilvēku suga, kas uz lielveikaliem dodas ne vien iepirkties, bet arī “atpūsties”, “pavadīt” jeb upurēt savu laiku, tomēr stāvēšana rindā pie kases un pēc sava maizes kukuļa tur vēl aizvien ir pats galvenais.

Ar muzejiem ir citādi, un tam par spilgtu pierādījumu kļuva nesen atjaunotā un pārbūvētā Nacionālā mākslas muzeja ēka. Ja atceraties, vēl pagājušajā gadā uz pāris dienām tā tika atvērta publikai, lai gan mākslas darbi muzejā vēl nebija izvietoti. Ļaudis uz tukšo namu plūda bariem, rindas ārā stāvēja gan uz galvenajām kāpnēm, gan sētas pusē, bet tukšajās zālēs valdīja tāda burzma, kāda, domājams, vēl nekad nebija pieredzēta pilnās ekspozīcijas laikā. Ir grūti ko līdzīgu iztēloties nesen uzceltā, bet vēl tukšā lielveikala, cirka, skolas, fabrikas ēkā vai ar ūdeni vēl nepiepildītā peldbaseinā. Ko tas varētu nozīmēt, es, godīgi sakot, nezinu. Tāpat kā nezinu, kāpēc dažiem kļūst labāk pēc tam, kad viņi ir samaksājuši psihoanalītiķim, savukārt citiem – pēc savu ienākumu desmitās tiesas ziedošanas baznīcai. Iespējams, ziedošana vienkārši ir mūsu dabā, tieši tāpat kā izsalkums vai slāpes, un, ja no itin nekā cita nav vēlēšanās tāpat vien atteikties, laiks, ko ziedot, jau nu gan vienmēr atradīsies. Vienīgā nelaime – un tas bija labi redzams pirms brīža veiktajos vieglprātīgi paviršajos aprēķinos – laika nemaz nav pārmērīgi daudz.