Ķīmiskā atklāsme

“Tā dēvēto “svēto jeb maģisko sēņu” aktīvās vielas psilocibīna “garīgā” iedarbība ilgst vairāk nekā gadu un var būt ideāls veids, kā palīdzēt pacientiem, kas sirgst ar atkarībām vai nāvīgām slimībām, otrdien paziņoja amerikāņu zinātnieki.”

Vašingtona, LETA-REUTERS, 2008. gada 3. jūlijā

Kad Scientific American 1999. gada decembra numurā apkopoja zinātniskās problēmas, kas 21. gadsimtā būtu jāatrisina, viena no nosauktajām bija apziņa. Sers Džons Medokss, ilggadējais žurnāla Nature redaktors, rakstīja: “Neviens nesaprot, kā tiek pieņemti lēmumi un kā tiek iedarbināta iztēle. Tikpat nesaprotami ir tas, kas ir apziņa.” Ar “apziņu” šajā gadījumā tiek saprasta nevis spēja domāt, sazināties vai uztvert apkārtējo pasauli, proti, noteiktas funkcijas, bet īpašais kvalitatīvais, subjektīvais, uz fizikāliem procesiem nereducējamais stāvoklis, kuru mēs visi, kas “esam pie apziņas”, it kā pazīstam, bet spējam raksturot tikai ar grūtībām. Datoram ir atmiņa, bet tas nespēj atmiņas pārdzīvot, radio producē skaņas, bet tās nesaprot, dažādu ierīču sensori var uztvert gaismu, bet neredz (Tomass Neigels atšķirību raksturoja tādā veidā, ka mums ir kaut kas, kā tas ir, teiksim, redzēt, kamēr automātiskajām durvīm nav nekā, kā tas ir redzēt).

Cita lieta, mēs zinām, ka apziņa ir saistīta ar fizikāliem, tai skaitā ķīmiskiem procesiem smadzenēs. Citādi ir grūti izskaidrot, kāpēc smadzeņu traumas var radikāli izmainīt cilvēka personību, atmiņu vai emocijas un kāpēc atsevišķas vielas, piemēram, etanols, kofeīns vai LSD iedarbojas uz apziņu. Tas, ko pašlaik nav izdevies noskaidrot, – kāda tieši ir šī saistība starp fizikālajiem vai ķīmiskajiem procesiem un subjektīvo pārdzīvojumu, ko mēs saucam par apziņu.

1990. gadā Džordžs Bušs vecākais pasludināja 90. gadus par Smadzeņu desmitgadi, tas bija zinātnieku rosināts projekts, kura mērķis bija piesaistīt sabiedrības uzmanību smadzeņu pētījumiem. Žurnāls Science 1999. gada aprīlī secināja, ka pasākums visumā ir izdevies – tas netieši veicinājis naudas piesaisti pētījumiem, publiskā telpā informācijas daudzums par neiroloģiju pieaudzis dramatiski un arvien vairāk dažādu nozaru zinātnieku uzskata sevi par smadzeņu pētniekiem. Tomēr deviņdesmitie kļuva par “smadzeņu desmitgadi” ne tikai no augšas vadītu kampaņu dēļ, vismaz neirologs un filozofs Antoniu Demaziu apgalvoja, ka šajā desmitgadē par smadzenēm un psihi, iespējams, uzzināts vairāk nekā visā iepriekšējā psiholoģijas un neiroloģijas vēsturē.

Smadzeņu pētījumu pēdējā laika uzplaukumu ietekmējuši vairāki faktori. Pirmkārt jau, datortehnoloģiju attīstība, bez kuras daudz kas nebūtu iespējams. Otrkārt, ģenētikas uzplaukums 20. gadsimta beigās (kā kontroversālus, bet plaši zināmus piemērus var minēt Keneta Blūma no Teksasas Universitātes paziņojumu 1990. gadā, ka viņš ir atklājis alkoholisma gēnu, bet Dīns Heimers 1993. gadā pieteicās kā homoseksualitātes gēna atklājējs). Treškārt noteikti jāizceļ vairākas smadzeņu skenēšanas tehnoloģijas, kas kļuva pieejamas tikai 20. gadsimta 80. gados. Katrā ziņā rezultāts ir tāds, ka šobrīd tiek pētīti visvisādi psihes procesi – pat tādi, kam pirms pārdesmit gadiem “nopietns zinātnieks” nevarēja atļauties pievērsties, lai nesabojātu savu “nopietna zinātnieka” statusu.

Rolanda Grifitsa un viņa kolēģu pētījums par sēnēs atrodamo halucinogēno psilocibīnu droši vien jāskata plašākā neiroloģijas kontekstā. Pirmkārt, paši autori žurnālā The Journal of Psychopharmacology publicētajā rakstā piemin, ka halucinogēnu pētījumi pēc 60. gadiem esot praktiski apstājušies. Iemeslus viegli iztēloties – ja viņu pētījums tiktu publicēts pirms četrdesmit vai trīsdesmit gadiem, tas droši vien tiktu uztverts kā atbalsts, piemēram, Timotijam Līrijam, kurš aicināja paplašināt apziņas pieredzi ar LSD palīdzību. Patiesībā, kad Līrijs vēl bija Hārvarda universitātes psiholoģijas pasniedzējs un pētnieks, viņš veica eksperimentus ar psilocibīnu, dodot to arī teoloģijas studentiem, kuriem, kā pats Līrijs esot rakstījis, “garīga ekstāze, reliģiska atklāsme un vienotība ar Dievu tagad bija tieši pieejama”. Kad Līriju sāka interesēt LSD, viņu no universitātes padzina, vēlāk Ričards Niksons esot viņu nosaucis par “bīstamāko cilvēku Amerikā”, tāpēc diez vai Grifitsa novērojumi, ka eksperimenta dalībniekiem nav konstatēti negatīvi psiholoģiski blakusefekti, nāktu par labu viņa pētījumu finansiālajam nodrošinājumam, ja tie notiktu Niksona laikā (te gan jāpiebilst, ka Grifitsa eksperimentam tika atlasīti ekstraverti, komunikabli, labi integrējušies, atvērti cilvēki, un nav garantijas, ka uz sociāli izolētiem, noslēgtiem, depresīviem indivīdiem halucinogēnās sēnes atstātu tādu pašu iespaidu).

Grūti teikt, kāpēc mūsdienās situācija ir mainījusies, un halucinogēnu pētījumi atkal šķiet pieļaujami. Diez vai varas iestādes, zinātniskās institūcijas un sabiedrība kopumā kļuvusi daudz tolerantāka pret psihedēliskām vielām. Varbūt šobrīd reti kurš tic, ka apziņas paplašināšanas ideja varētu aizraut plašas tautas masas, hipiju romantisms kaut kur izčākstēja – 80. gadu kokaīnisti vai ecstasy uzmundrinātie reivisti deviņdesmitajos acīmredzami vairs nebija revolucionāri, bet atsvešinātās sabiedrības pasīvs produkts. Tomēr starp iemesliem noteikti jāmin arī procesi pašā neiroloģijā. Gan priecādamies par jaunajām tehnoloģiskajām iespējām, gan droši vien novērtēdami mediju uzmanības nozīmi, neirologi ir radikāli paplašinājuši savu pētījumu lauku – viņi mēģina noskaidrot, kas notiek cilvēka smadzenēs, kad tas reaģē uz smaidu, klausās mūziku, dejo, ir iemīlējies – par šādiem pētījumiem mediji ziņo teju vai katru nedēļu. Viena no sfērām, kas arī nokļuvusi neirologu uzmanības lokā, ir reliģiskie pārdzīvojumi. Ričards Deividsons no Viskonsinas universitātes pēta Tibetas mūku smadzeņu darbību meditāciju laikā, Endrjūss Ņūbergs no Pensilvānijas universitātes noskaidrojis, ka glosolālijas laikā, kad cilvēks “runā mēlēs”, smadzeņu daļas, kas parasti atbild par paškontroli un valodu, nav īpaši aktīvas, tomēr aktīva esot daļa, kas atbild par pašapziņu, tā ka nevar teikt, ka šie cilvēki atrodas transā, bet Olafam Blankem no Lozannas Politehniskās skolas izdevies, ar vāju elektrisko impulsu kairinot noteiktu smadzeņu daļu, radīt pacientē sajūtu, ka viņa karājas pie telpas griestiem un skatās uz savu ķermeni no augšas. Grifitss gluži dabiski iekļaujas šo pētnieku kompānijā, viņš pievērsās psilocibīnam, kas izsenis ir lietots indiāņu reliģiskajos rituālos, un viņa eksperiments parādīja, ka cilvēki, kas lietojuši šo vielu, izjūt spēcīgu “mistisku pieredzi”. Daļai eksperimenta dalībnieku tika dots ritalīns – viela, kas tiek izmantota Uzmanības deficīta jeb Hiperaktivitātes sindroma ārstēšanai, – un šiem cilvēkiem iespaids bija daudz mazāks. Cilvēki, kas saņēma psilocibīnu, vēlāk stāstīja, ka izjutuši absolūtu mieru, brīvību no laika, telpas un sava ego, aptvēruši, ka viss ir viens, ka Dieva elpa un konkrētā indivīda elpa ir vienota utt. Arī 14 mēnešus pēc eksperimenta daudzi šo pieredzi raksturojuši kā vienu no nozīmīgākajām un jēgpilnākajām visā dzīvē.

Minētie pētījumi pastiprina daudzu mūsdienu zinātnieku pārliecību, ka visi mūsu, dzīvu būtņu, apziņas stāvokļi ir kaut kādā veidā saistīti ar procesiem smadzenēs, lai gan tas, protams, nenozīmē, ka apziņas stāvokļi nevarētu pastāvēt bez smadzenēm – man personīgi gan šī pēdējā versija šķiet mazticama. Blankes un Grifitsa eksperimenti pastiprina aizdomas, ka procesi smadzenēs cēloniski nosaka apziņas stāvokļus, nevis otrādi. Tomēr neviens no minētajiem pētījumiem neizskaidro, kā ķīmiski procesi varētu radīt personiskus subjektīvus pārdzīvojumus, un tie noteikti nepierāda, ka mistiska pieredze ir tikai ķīmisks process un nekas cits. Tomēr visinteresantākais man šķiet jautājums par ķīmiski izraisītu procesu jēgpilnumu. Protams, var būt dažādi apziņas stāvokļi, kas šķiet eksistenciāli būtiski, lai gan es apzinos, ka tie ir kādas neirofizioloģiskas nejaušības blakusprodukti. Prātā nāk, piemēram, angļu aktiera un rakstnieka Stīvena Fraja izcilā dokumentālā filma “The Secret Life of the Manic Depressive” par maniakālo depresiju, kurai raksturīga smagas depresijas periodu mija ar neparastas aktivitātes un pacēluma periodiem (10 minūšu gabaliņos sadalīta, filma apskatāma arī You Tube), vairāki tās varoņi atzina, ka nevēlētos atbrīvoties no slimības, jo tā ir daļa no viņu identitātes un maniakālais stāvoklis it sevišķi ļāvis viņiem piedzīvot īpašas sajūtas un būt īpašiem cilvēkiem. Arī, piemēram, pats Frajs atteicās lietot litiju, kas mazina gan depresīvā, gan arī maniakālā stāvokļa izpausmes. Nekādas ķīmijas vai medicīnas zināšanas nespēj aizstāt personiskos pārdzīvojumus un to, kāpēc tie man šķiet jēgpilni.

Tomēr man būtu grūti saprast cilvēku, kurš, zinot, ka “mistisko” pārdzīvojumu izraisījusi daktera iedota ķīmiska viela, kaut nedaudz nejustu skepsi par to, ka viņam patiešām izdevies piedzīvot vienotību ar Dievu, vai, zinot, ka ārpusķermeniskas levitācijas pieredzi izraisījusi elektriskā strāva, minētu to par pierādījumu pēcnāves dzīvei. Un tas, ka šādu pieredzi ir iespējams mākslīgi izraisīt, apliecina nevis to, cik noslēpumaina ir cilvēka apziņa, bet to, cik noslēpumaina un šokējoša ir ķīmija.