Ko krājat, jaunais cilvēk?

Katra mēneša otrajā svētdienā ielu stāvvietas ap 6. vidusskolu pārpilda automašīnas. Sākot ar septiņdesmito gadu zaporožeciem un beidzot ar jaunāko Mercedes markas apvidus auto ar Lietuvas numuru. Netrūkst arī Igaunijas, Krievijas un pat Baltkrievijas ciemiņu. Viņi visi šeit ierodas, lai pirktu, pārdotu, mainītu — pastmarkas, atklātnes, armijas nozīmes, grāmatas, gludekļus, ikonas, ordeņus, svečturus un daudzas citas lietas.

Pie ieejas durvīm jautā, vai man esot biedra karte. Ja nē, tad būšot jāmaksā 50 santīmi. Mirkļa kavēšanos, meklējot kabatā sīknaudu, kontroliere uztver kā vilcināšanos un mēģina mani pierunāt sakot, ka šodien ir pilni visi trīs stāvi un lielā zāle, būšot ko redzēt.

Gaisā pavīd naftalīna, atrakta kapa zemes, kuģu eļļas un daudzu citu parfīmu sajaukums. Lielo sporta zāli aizņēmuši dažādu mantu KRĀJĒJI. Pie zāles durvīm kāds jaunietis aizrautīgi aplūko un šķiro pirmskara pastkartes, tad dažas izvēlas, pārmij pāris vārdus ar īpašnieku un nervozi dodas tālāk. Vietu sadalījumā skaidri iezīmējas vietējā hierarhija. Vairums labāko vietu pie ieejas aizņēmuši krievu kolekcionāri. Viņu piedāvātais klāsts ir reliģisku (pārsvarā pareizticīgo) priekšmetu un literatūras tirdzniecība un maiņa. Uz jebkuru mēģinājumu nofotografēt šie cilvēki reaģē zibenīgi: kāds pieklājīgāks nokliedzas, ka viņam lieka reklāma neesot vajadzīga, pagājušo nedēļu viņam esot apzagta māja. Savukārt viņa kolēģis sola iekaustīt, ja fotografēšot bez atļaujas.

Pretējā zāles stūrī kāds ekstravaganti ģērbies pilnīgas miesasbūves latvietis piedāvā nacistisko simboliku, vācu armijas uzšuves, medaļas un citus atribūtus. Prātā nāk stāsts par puisi, kurš salīdzinoši lielās partijās pārdevis uz Vāciju hitleriskās armijas formastērpu uzšuves. Vāciešiem licies aizdomīgi, no kurienes Latvijā tik daudz kara laika simbolikas. Viņi veikuši sarežģītas ultraskaņas un ķīmiskās analīzes, un tās uzrādījušas materiāla autentiskumu. Taču patiesībā kādā Rīgas dzīvoklī uz vecas Singer šujmašīnas, izmantojot tā laika diegus un audumus, tika izgatavotas kara laika uzšuves, tad mazliet apviļātas ar dubļiem…

Netālu kāda angliski runājoša kundze par 10 santīmiem gabalā izpērk visas cara laika fotogrāfijas. Iztaujājot pārdevēju, izrādās, ka tagad esot ļoti populāri krāt senus fotoportretus. Pārdevējs ir neapmierināts ar savu pēdējo klienti: visi ārzemnieki esot vienādi, izvelkot no azotes biezu ar naudu un bankas kartēm piestūķētu maku un tad kaulējoties par katru sīkumu. Kad uz jautājumu, ko es KRĀJU, atbildēju, ka neko, viņš sacīja, ka tas esot slikti, kaut ko tomēr vajagot KRĀT, tas palīdzot dzīvot. Gribēju noskaidrot, ko tieši es varētu KRĀT. “Jebko, pastaigā un paskaties, kas tev labāk patīk un sāc krāt, kad būsi šo to IEKRĀJIS, varēsi nākt mainīt un pārdot.” Mans sarunas biedrs izrādās Valmieras uzņēmējs. Viņa vājība ir Latvijas laika nozīmītes, taču savulaik viņš KRĀJIS arī pastkartes, pastmarkas, pletīzerus un citas lietas. Tas, ka viņš nopietni KRĀJIS vienas lietas, neliedzot viņam mainīties un pārdot citas. Uz viņa galda izkrauti antīki vējlukturi, karbīda lampa, svečturi, pastkartes, antīkas kuģu navigācijas ierīces… Šis vīrs KRĀJOT jau vairāk kā trīsdesmit gadus. Jautāts par iepriekšējām kolekcionāru tikšanās vietām, viņš min dažādas nomaļas Rīgas vietas, Pierīgas mežus. Būt par kolekcionāru tajā laikā neesot bijis viegli, tikšanās vietās viņus trenkājuši padomju miliči, savukārt uzzināt, vai krājamā lieta patiesi ir vērtīga, aiz dzelzs priekškara bijis neiespējami. Laika gaitā ir mainījusies krājamo lietu specifika. Atmodas pirmsākumos jebkurš vēlējies nopirkt Bībeli, citi pelnījuši mainot, pērkot un pārdodot veco Atpūtu numurus. Valmieras uzņēmējs atzīst, ka tagad krājējiem raksturīga šaurāka specializācija. Kādreiz ikviens KRĀJIS dažādas markas, nozīmītes, monētas. Vislielākie pircēji bijuši skolnieki. Šodien lielākā daļa pastmarku un monētu kolekcionāru cenšoties pārdot savas kolekcijas. Kāds vecs vīrs par nelielu naudas summu piedāvāja pārdot visu sava mūža monētu krājumu. Saguris viņš šķirstīja albumus, Zimbabve, Argentīna, Maroka, īpaši PSRS metāla rubļi — gandrīz ar katras monētas iegūšanu viņam saistījās kāds stāsts. “Ko nu es vairs, lai jaunie turpina KRĀT, ” atvadoties viņš sacīja.

Zāles vidū uz kāda sola zinātāji atpazina atbildīgu ostas darbinieku. Izrādījās, ka lielākā daļa no viņa KRĀTĀ un piedāvātā ir literatūra par kuģniecību un zvejniecību. Filatēlijas nodaļā sastopu laikraksta Diena cilvēku Egīlu Zirni, turpat netālu pastmarku albumos ieurbies sēž Tarifu padomes priekšsēdētājs Raimonds Jonītis. Aplūkojot piedāvāto lietu klāstu, ievēroju arī Kara vēstures kluba prezidentu Viesturu Perlbahu, kurš slavens ar to, ka savā Pļavnieku daudzstāvenes pagrabā bija ierīkojis lādiņu noliktavu. Vēlāk izrādījās, ka tie ir profesionāli atmīnēti un nekādas briesmas apkārtējiem nespēj nodarīt. Toreiz, izmantojot šo faktu, speciālie dienesti veica civilās aizsardzības mācības — evakuēja visus mājas iedzīvotājus un ar vairākām kravas automašīnām nogādāja potenciāli bīstamos spridzekļus pārstrādei. Vēlāk vairāki kara vēstures speciālisti atzina, ka tā esot bijusi viena no unikālākajām šāda veida kolekcijām. Šo to aplūkot, varbūt arī piedāvāt bija ieradies arī Koļa — RL eksperts spridzināšanas un zemūdeņu izcelšanas jautājumos.

Telpā, kur izvietojušies filatēlisti, gar sienām drūzmējas čigānu sievietes. Pirmajā brīdī šķiet, ka arī šeit viņas nodarbojas ar krāpšanu un zagšanu. Taču sagaidījušas vēl dažus domubiedrus, viņas pazūd durvīs, kurām piestiprinātais uzraksts liecina par kādas reliģiskas sektas atrašanos otrpus tām. Klusi paveru durvis, un kāds ārzemju izcelsmes garīdznieks aicināja mani iekšā. Samulsis ātri tās aizveru, bet pēc maza brīža no iekšpuses atskan skaļa dziedāšana.

Skolas augšstāvos izvietojušies ārēji necilākie kolekcionāri, taču arī starp viņu piedāvātajām, it kā nederīgajām lietām paspīd dažādi brīnumi. Kāds vīrs dižojas ar “Latvijā lielāko telekaršu kolekciju”. Pasaules saziņu kompānijas telekaršu taksofonus un pašas telekartes ieviesa salīdzinoši nesen, un kā paskaidro kolekcijas īpašnieks, tad tām nav vēsturiskas, bet ir ģeogrāfiskās dažādības vērtība. Turklāt esot zināms, ka daudzas no tām izdotas iero­bežotā skaitā. Blakus uz grīdas novietota patvāru kolekcija, kāds cits piedāvā aplūkot alus etiķetes, netālu pār kādu galdu pārsviests speciālās aviācijas lidotāja tērps, kaut kur stūrī kolorīts tipāžs aplūko konfekšu bundžu ar zelta pulksteņiem…

Uz kāpnēm, pa kurām dodos lejup, sakrauti veci žurnāli un plates. Jau pie durvīm dzirdu aiz sevis vecā monētu vīra klusināto balsi — “Jaunais cilvēk, vai jūs negribētu KRĀT monētas?”