Ko Latvijā atzīst par labu esam

Kaitinošākais valodā parasti notiek internetā, taču šīs slejas virsrakstu esmu vienkārši aizņēmies no Latvijas Vēstneša. Vārdkopa “atzīt par labu esam” man kritusi uz nerviem jau sen, bet, iespējams, ar tās atmaskošanu esmu jau nokavējis – arī Latvijas Vēstneša “labu esam” ir no 1997. gada. Lai nu kā, vienbrīd šī vārdkopa bija ļoti, kā tagad mēdz teikt, “aktuāla”.

Pašam izteicienam atklāti piemīt kaut kas vecišķs, un tā izcelšanās nepavisam nav noslēpumā tīta. Pašā Bībeles sākumā, pasaules radīšanas ainā, Dievs priecājās par saradīto un “redzēja to labu esam”. “Esam”, kā šķiet, Bībelē ieceļojis, pateicoties kādam tulkojumam, jo stipri vien atgādina vācu darbības vārdu sein nenoteiksmē, turklāt tas noticis stipri sen, vēl latviešu literārajai valodai veidojoties. Man nav nekādu autoritatīvu atsauču uz vārdkopas biblisko izcelšanos, tādēļ atļaušos atsaukties uz pavieglu žanru, proti, jau 1938. gada 4. septembrī kāds Ačuks avīzē Rīts raksta:

.. pat rakstos teikts, ka arī mīļais Dieviņš pēc veiktā radīšanas darba apskatījis to un atzinis par labu esam.

Bībeles tulkošanas laikā latviešu literārā valoda vēl tikai veidojās, un pirmajos Bībeles tulkojumos ir vēl daudz tiešu pārnesumu no citām valodām. Līdz pat šim laikam šī pusvāciskā, pusvēlkautkāda latviešu valoda saglabājusies kā īpašs vietējās baznīcas slengs. Piemēram, LELB mājaslapā diskusiju sadaļā (kā arī Kurzemes bīskapijas saitā Katedrāle) var lasīt vienu un to pašu juceklīgo tekstu:

Ja pēc iepazīšanās nerodas gribēšana doties abiem laulībā, tas nozīmē, ka viņi viens otru nav spējīgi īstenībā atzīt viens otru par labu esam.

Vārdkopa “par labu esam” nāk vismaz no 19. gadsimta sākuma – šī forma lietota arī 1825. gadā izdotajā Bībelē. Arī vecajās avīzēs vārdu savienojumu “par labu esam” var sastapt diezgan bieži. Piemēram, 1883. gada 18. maijā Baltijas Zemkopī lasām:

Par min. siņojumu nu schi gada “Latweescha” Nr. 17. kahds Smada Adama kgs eeskatijis par labu esam schā rakstit ..

Turpmāk vārdu savienojums “par labu esam” tā arī virzās cauri jaunajai latviešu presei, turklāt var ievērot, ka “atzīt” vēl tikai top par neatņemamu vārdkopas sastāvdaļu. “Par labu esam” tiek izmēģināts kopā gan ar “apzīmēt” [par labu esam], gan ar “atrast”, gan ar “saukt”, gan ar “ieteic”, gan ar “domāt” [to labu esam]. Atļaušos garāku valodiski un visādi citādi interesantu citātu no 1923. gada 17. oktobra raksta “Demokratisma krise” Liepājas Avīzē:

Tāpat kā behrnam beeschi leekas labs esam tas, ko wiņsch azumirkli eedomajas waj eegribas, tāpat weselei tautai, schi wahrda wisumā, beeschi ween ari leekas labs esam tas, ko wiņas patreisejais mutes waronis un tumscho instinktu kutinatajs eeteiz par labu esam. Ais kruhmeem tauta, tā sakot, nereds mescha. Un kapehz? Tapehz ka wiņa akli ustizas saweem eedomateem, bet ne ihsteem “wadoņeem”, kureem ruhp tikai paschlabums, saws personigais “ego”, saws “Es”, bet ne tautas un walsts intereses.

Kurā brīdī un kāpēc blakus “labam esot” nostiprinājās “atzīt”, es nezinu. Kā zināms, tai pašā 1. Mozus grāmatā vārdam “atzīt” starp citām piešķirta arī kutelīgākā no vārda nozīmēm: “Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu.” (3. personā “atzīst” sakrīt arī ar zīšanas nozīmi, un Mīlenbaha papildsējumā kā piemērs tiek minēts: “teļš atzīdis otram teļam ausi”.) Bet, sākts lietot, “atzīst” izspiež no vārdkopas citus “labu esam” pielipušos vārdus, un, kā atzīmēts 1925. gada 11. decembra Jēkabpils Vēstnesī (ar citu “par labu” konstrukciju!):

Mēs latvieši gan grūti esam iekustinami uz kaut ko jaunu, bet kad mēs kaut ko par labu esam atzinuši, tad to nu gan mēs ari turam – nu akurat ka zakramentu!

No pēdējā Bībeles tulkojuma (2012) “labu esam” ir pazudis: “.. un Dievs redzēja, ka tā labi.” Taču labās būšanas atzīšana tā arī nekur nav pazudusi: tā joprosjām izplatīta gan interneta ziņu virsrakstos (“Vējonis valdību atzīst par labu esam!”; “Dzintara anticelulīta krēms atzīts par labu esam”; “Metalists budams so pienemu par labu esam!!!!!!!!!”), gan valodas lietotāju galvās. Cenšoties saprast, kā tā tur nokļuvusi, varētu pieņemt, ka arhaiskā “labu esam” lietošanas iemesls ikdienas runā liecina par valodas lietotāja centieniem piešķirt savai runai tādu kā smalkas “iznešanās” pieskaņu. Tad kļūst saprotams, kāpēc teiciena lietotāju vidū iekļuvis arī deputāts Imants Parādnieks, cita starpā Saeimā runājot par nodokli motociklistiem:

Es ceru, ka arī pārējie kolēģi .. atzīs šos priekšlikumus par labiem esam.

Jocīgi, vismaz divos gadījumos “atzīt par labu esam” lietots tekstos, kas saistīti ar latviešu valodu. Vienā gadījumā (kārtējā) runa ir par latviešu trimdas presi, kad Inguna Spuleniece 2003. gada rakstiņā “Jāmācās pareiza un labskanīga latviešu valoda” norāda:

Tā vārds pa vārdam un Kanādas tautieši ideju atzina par labu esam.

Otrs gadījums piemeklējis deputāti Inu Druvieti, runājot par valodas politiku 2010. gadā:

“.. šāda pamatnostādne pilnībā atbilst tai valsts valodas politikai, kas ir īstenota vairāk nekā 20 gadus un kas ir atzīstama par labu esam.”

90. gadu sākumā valodniece Ruta Veidemane “atrast par labu esam” atradusi par iespējamu lietot jau valodnieciskā tekstā (“Piemēram, lietišķajā un administratīvajā stilā vēl joprojām atrod par labu esam tādus terminus kā pārvaldnieks ..”). Un jocīgi tas man šķiet tādēļ, ka neviens no valodniekiem nav pievērsis uzmanību tam, kā lieto valodu pats. Iespējams, vienīgais man zināmais izņēmums ir padomju Kārlis Krauliņš, kurš 1981. gadā vārdus “labu esam” ielicis pēdiņās, tiesa, var gadīties, ka pēdiņas tur ielicis vienkārši kāds uzcītīgs redaktors.

Vairāk vai mazāk vārdkopai “atzīt par labu esam” nostiprinājusies nozīme: novērtēt kaut ko par labu vai uzskatīt, ka kaut kas ir labs vai labi. Pieļauju gan, ka stilistiski vārdkopas lietojums var iekļaut arī apzinātu arhaiskās nianses ieviešanu, ko izmantojuši tādi stila meistari kā Viktors Avotiņš (“.. var uzskatīt par labu esam, ka šis ķīviņš ir apvērsuma, nevis pilsoņu kara vērts”) un Maima Grīnberga (“viņa luga “īstajai iestudēšanai” tomēr nav atzīta par labu esam”). Starp citu, visi nupat minētie piemēri ņemti no 90. gadu sākuma, kad acīmredzot bija “labās būšanas” ziedu laiki. Arī ziņa ar virsrakstu “Austrālijas ķenguri ir ļoti muzikāli” Dienā iekļuvusi 1993. gadā.

Ķenguri zooloģiskajā dārzā atzina par labu esam Maskavas vijolnieka V. Briseva spēlētmāku. Viens somainais zvērs, klausoties mūzikas skaņās, pat sastinga un zaudēja valodu.