Iegriezums
Varbūt tādēļ, ka dažus pēdējos mēnešus dzīvoju zemē, kas plešas no īstiem kalniem līdz īstiem līdzenumiem, dažu vārdu (“kalni”, “līdzenumi”) personīgā nozīme atkāpjas to naturālo lietu priekšā, ko šie vārdi apzīmē. Tādēļ esmu pateicīgs Arņa Rītupa piedāvātajam filozofijas ainavas aprakstam ar filozofu vārdiem kā kalniem un nezināmiem domātājiem kā līdzenumiem (priekšvārdā intervijai ar Plotīna interpretu Paulu Kaligu). Tiesa gan, salīdzinājums neviļus noved turpat pie Brodska dzejoļa “Pakalni”, kurš neliek un neliek man miera un kurā “nāve – tās ir tikai lejienes, dzīve – pakalni, pakalni”. Baltijas pakalni, starp citu.
Paula Kaliga teikto – “filozofija palīdz nonākt pie domas, ka tas, vai jūs esat dzīvs vai miris, galu galā nav nemaz tik svarīgi” – var saprast gan tā, ka sava dzīve nav jāuztver kā kaut kas īpaši nozīmīgs un nepieciešams, gan tā, ka no kāda absolūta skatpunkta dzīve un nāve ir viens un tas pats; iespējams, ka pirmais izriet no otrā. Runājot par dzīves galīgumu, Kaligs netieši atsaucas uz Sokratu: proti, var pieņemt, ka līdz ar dzīves beigām pavērsies iespēja nonākt saskarsmē ar kaut ko ārpuslaicīgu, un tas mierina, bet var arī uz to raudzīties tā, ka bez dzīves galīguma nebūtu nekādas jēgas censties jelko saprast. Un tieši skatījums uz to vai citu lietu, šajā gadījumā – dzīvi, nosaka to, kas kurš cilvēks ir atšķirībā no cita cilvēka: viņu nosaka “iegriezums” – lai nu kur tas būtu izdarīts –, caur kuru cilvēks arī skatās uz to, uz ko nu viņš skatās.
Varētu teikt, ka Pauls Kaligs skatās uz pasauli, pateicoties griezumam, ko izdarījusi filozofija, – tas sagādājot viņam “ārkārtīgu prieku”. Viņš nevēlas izcelties pats, viņam šķiet svarīgi darboties ar to, kas ir jau noticis pirms un bez viņa un kas, var pieņemt, turpinās pastāvēt arī tad, ja Kaligs nedarīs neko. Kaut kādā citā veidā sevi atmetis arī “kalns”, kuru Kaligs cenšas saprast, proti, Plotīns, kurš, kā raksta Arnis, “paslēpts aiz viņa vēlmes vien paskaidrot to, ko savos darbos jau pateicis Platons”. Šāda stāja, iespējams, ļauj Plotīnam kļūt par labāku filozofu, taču tā ļauj mums pievērsties arī nenozīmības vērtībai.
Par citu numura varoni – kinorežisoru Džonu Kasavetīsu – nevarētu teikt, ka viņš pieticīgi komentētu citu izdarīto: Kasavetīss ir caur un caur autors sev. Tādēļ viņš spēj atrast jautrību tur, kur, mērot notikumus ar to svarīguma mērauklu, nekādam priekam nevajadzētu atrasties. Mēraukla ir pats Kasavetīss, kurš savās filmās piešķir vienkāršām lietām tajās neesošu pārdzīvojamību.
Kasavetīsa filma “Vīri” sākas ar drauga bēru ainu; pēc tās trīs palikušie draugi dodas uz bāru un piedzeras, bet pēc tam tualetē ilgi vemj. Kā saka pats režisors, “vemj par savu mirušo draugu. [..] Kad kāds nomirst,” Kasavetīss turpina, “es gribu kaut ko sajust. Gribu būt tik satriekts, ka varu raudāt, vemt, dziļi pārdzīvot zaudējumu.” Kasavetīss nenovērš acis no šķietami bezjēdzīgā. Ja par Paulu Kaligu varētu teikt, ka viņš ir skatiens uz augšu no lejienes, tad par Džonu Kasavetīsu – ka viņš ir kalns, kas pievērsies līdzenumam.
