Kols un sīkmanība

“Bijušais Vācijas kanclers un tās apvienošanās arhitekts Helmūts Kols piektdien kritizēja savus tautiešus, sakot, ka viņi ir sīkmanīgi un pārlieku daudz sūdzas.”

LETA/AFP, 2010. gada 2. aprīlī

Lielo politisko personību laiks esot beidzies. Tas esot beidzies neilgi pēc Berlīnes mūra krišanas. Pasaules politikā neesot sastopamas tāda līmeņa personības kā Margareta Tečere, Helmūts Kols, Vāclavs Havels, Fransuā Miterāns... Par to pirmo reizi runāja Lennarts Meri pirms vairākiem gadiem, kad likās, ka līdz ar Meri Baltijas politikā pazūd tāds politiķu tips, kurš, lai, piemēram, kritiski norādītu uz valsts renovācijas problēmām, preses konferenci ar žurnālistiem spontāni noorganizēja Tallinas lidostas tualetē. Vācijas vai Eiropas politiskajā kultūrā Helmūts Kols nebija intelektuāla ekstravagance. Viņa vietu pasaules vēsturē iezīmēja Berlīnes mūra krišana, tāpēc Kols tiek arī saukts par “Vācijas apvienošanās kancleru”, par kuru pasaule atcerējās aprīļa sākumā viņa 80. jubilejas sakarā. Kols no aktīvās politikas ir aizgājis jau padsmit gadus, viņa publiskās izpausmes saistībā ar aktuāliem politiskiem notikumiem ir nekādas, no intervijām viņš izvairās. Tas gan nav bijis raksturīgi citiem Vācijas ekspolitiķiem – ne Villijam Brantam, ne arī Helmūtam Šmitam, kuri arī pēc kanclerēšanas beigām turpināja un turpina būt mediju zvaigznes. “Vācijas apvienošanās kanclers” par 20 gadu veciem vēsturiskiem notikumiem, kas saistīti ar Berlīnes mūra krišanu, saka, ka esot priecīgs par to, ka viņš vispār to varējis piedzīvot un šajā procesā piedalīties un ka tas viss noticis bez asinsizliešanas. Kols, protams, nav no tiem, par kuru var teikt, ka revolūcija ir apēdusi savus bērnus. Salīdzinājumā ar nākamajām politiskajām paaudzēm viņš iezīmē tās “politikas galu”, kādu pasaule pazina, pirms sākās jaunu ienaidnieku tēlu meklējumi terorisma vārdā, jaunu bilaterālo attiecību formējumos, veco ienaidnieku pārveidošanā par jauniem draugiem personisku un pragmatisku attiecību vārdā – kā tas notika ar Kola sekotāju Šrēderu. Viennozīmīgi, ka no politikas skatuves aizgāja paaudze, kurai bija sava loma pēckara pasaulē, kuri bija tie, kas pabeidza likvidēt Otrā pasaules kara un, domājams, arī Pirmā pasaules kara sekas. Ko darīt Gorbačovam vai Kolam pēc tam, kad nekāda augstāka virsotne pasaules politikā nav sasniedzama? Atliek vienīgi klusēt vai runāt.

Vācijas apvienošanās sakarā Kolam pieder bieži vien apsmaidīti izteicieni, ka apvienotajā Vācijā bijusī VDR kļūs par ziedošu ainavu, un šis Kola metaforiskais pareģojums ironiski tiek piesaukta ikreiz, kad runā par bezdarbu vai nostalģiju pēc VDR laikiem jaunajās Vācijas zemēs. Lai nevajadzētu nemitīgi atbildēt par saviem vārdiem, Kols izvēlējies klusēšanas politiku un nedara tā, kā viņa politiskais partneris Gorbačovs, kurš savas atmiņas par pagājušajiem laikiem un vērojumus par esošajiem tirgo presei par naudu. Kols intervijas sniedz reti, tāpēc nav brīnums, ka viņa izteikumi pat starptautiski nenozīmīgos vietējos preses izdevumos var izraisīt rezonansi un pacelt Kola citējamības indeksu. Pasaulē daudzviet piesaukta Helmūta Kola 80 gadu jubilejas intervija vācu miljonu tirāžas bulvārlaikrakstā Bild Zeitung, kurā viņš kritizēja savu tautu. LTV Panorāmas ziņu slīdlente no visas sarunas konteksta bija paņēmusi vienu teikumu un kā tās dienas svarīgāko ziņu pasniedza to, ka “Kols nosaucis vāciešus par sīkmanīgiem”. Patiesībā tā nebija nekāda kritika vāciešu konkurētspējas palielināšanai, kuri globālās ekonomiskās krīzes sakarā tāpat izskatās veikuši otro savas nesenās vēstures saimniecisko brīnumu. Vienkārši izteikumi, kuri tiek izcelti, jo liek domāt par pašreizējās politikas veidotājiem, un kuri var tikt uztverti kā kritika, kas baro slāņus, kas politikā ir vīlušies vienmēr, it sevišķi tās auditorijas vidū, kura patērē tādus bulvārpreses izdevumus kā Bild Zeitung.

Turklāt Kols, atšķirībā no Šrēdera un arī Merkeles, tiek uzskatīts par politiķi, kurš prata “runāt ar tautu”. “Kola vieta pasaules vēsturē vēl nav definējama,” tā jubilejas laikā vācu nedēļas laikrakstā Die Zeit paziņoja Kola bijušais politiskais oponents, arī ekskanclers Helmūts Šmits. Kāda loma pasaules vēsturē bijusi vienam vai otram politiķim, esot atkarīgs no tā, kuru viņa darbības aspektu apskata, un attieksme pret lietām var mainīties laika gaitā. Kols starptautiskajā politikā bija “personisko attiecību” politiķis. Šajā ziņā pasaulē nekas nav mainījies arī pēc Kola. Šrēders kļuva par Putina draugu tāpat kā Kols draudzējās ar Gorbačovu, atšķirīga ir tikai draudzības motivācija. Bet tas, ka pasaulei patika dzirdēt Kolu sakām, ka vācieši ir sīkmanīgi, drīzāk liecina par to, ko tautas domā viena par otru un cik lielā mērā tas baro stereotipus, līdzīgi kā izteikumi, ka latvieši ir skaudīgi, igauņi – augstprātīgi, bet vācieši – knauzerīgi.

Gints Grūbe