No mīļotajiem nešķirieties

Bijušais Ārlietu ministrijas Eiropas Savienības institūciju nodaļas vadītājs Normunds Vasariņš Jaungada dienā tviterī ierakstījis komentāru par slaveno padomju laiku filmu, paužot viedokli, ka tā “piesārņo domāšanu”. “Šķiet, ka LV sabiedrība kļūs par patiesi rietumniecisku tad, kad tās krējums pārtrauks ik jaungadu jūsmot par PSRS filmu “Ar vieglu garu”,” rakstīja Vasariņš.

LETA, 2013. gada 3. janvārī

Ir labi zināms, ka Endija Vorhola piesauktās piecpadsmit minūtes slavas mūsdienās pienākas katram. Mazāk zināms ir apstāklis, ka šīs minūtes mēdz pienākt pavisam negaidīti. Tā vismaz atgadījās Normundam Vasariņam, kura tvīts par populāro filmu izraisīja teju vai starptautisku rezonansi. Diez vai funkcionārs varēja iedomāties, ka viņa nejauši izmesto viedokli par “Likteņa ironiju” beigu beigās komentēs pats filmas režisors Eldars Rjazanovs. Pēdējais šodien nav nekādos draugos ar Kremli un arī droši vien bija diezgan pārsteigts, uzzinot no Vasariņa, ka viņa filmu translēšana esot viena vienīga padomju propaganda Krievijas imperiālistu interesēs. Savukārt kā pēdējā no prominencēm detonēja mūžam jaunavīgā Valērija Novodvorska, kuras iedzimtā inteliģence lika viņai atzīt, ka konkrētais Rjazanova gabals tomēr ir diezgan nevainīgs.

Hermeneitiskais labvēlības princips mums liek censties saskatīt kādu jēgu minētajos izteikumos, pieņemot, ka tāda tur tiešām ir. Tādēļ būtu vērts padomāt par mākslas darbu saikni ar politisko režīmu, kura apstākļos tas ir tapis. No vienas puses, ir skaidrs, ka varas attiecības dziļi iespaido mākslu jebkurā sabiedrībā, – arī tad, ja mākslas darbs nav iecerēts kā propaganda. Tas neizbēgami ietver atsauces uz sava laika reālijām, kuras mēdz būt redzamas tieši, bet daudz biežāk ir netiešas – tās ir stilistiskas norādes pēc principa “savējie sapratīs”. No otras puses, visu Eiropas vēsturi lielākoties veido politiskie režīmi, kurus pēc mūsdienu standartiem nevarētu saukt citādi kā vien par asiņainām diktatūrām. Vai liberālo demokrātiju pilsoņiem ir pieņemami tādus baudīt? Kazi, kāds, salasījies “Vējiem līdzi”, tiešām nospriedīs, ka verdzība patiesībā ir laba lieta. Vai, saklausījies Rihardu Štrausu, kļūs par neonacistu. Starp citu, šīs briesmas labi saskatīja tieši padomju mākslas kritika, kura ikkatram nepareizajā iekārtā tapušajam darbam centās piekarināt pareizu skaidrojošu ievadu: “Kants, kaut arī dzīvoja buržuāziskajā sabiedrībā un vēl nebija aptvēris šķiru cīņas nozīmi, tomēr...”, vai “Bahs, lai gan savā daiļradē atradās feodālo priekšstatu varā un vēl nebija nonācis pie proletāriskās mākslas izpratnes, tomēr...”

Tagad paraudzīsimies uz “Likteņa ironiju” un mēģināsim saprast, kas tajā ir tik padomisks un nepareizs, ka izsaucis mūsu patriota taisnās dusmas. Vispirms, filma patiešām ir pārpilna ar atsaucēm uz padomju sadzīvi tās dažādās formās. Vispirms jau sižeta pamatlīnijas. Samērā kārtīgs vidusšķiras cilvēks, ārsts, Vecgada vakarā, par spīti romantiskam sakaram, piedzeras līdz bezfilmai. Turklāt no konteksta var noprast, ka tas šajā draugu kompānijā netiek uzskatīts par kaut ko ārkārtēju. Tiešām, Holivuda to nesaprastu. Turklāt mājas, dzīvokļus un mēbeles šajā pasaulē ir pieņemts taisīt tik vienādus, ka pilsētu nomaiņu patiesi var nepamanīt. Nerunāsim nemaz par sīkumiem, kuri šodien mums nepārprotami saistās ar padomju laiku. Publiskās pirtis, tālsarunu pieteikšana, deficīta stimulētā “kreatīvā” kulinārija (zivs galerts) – tas viss ir saprotams tiem, kas pārzina padomju laika kontekstu. Var ļoti labi saprast cilvēkus, kuriem viss šis konteksts šodien dziļi riebjas. Viņi šos padomju laika “jaukumus” ir pietiekoši piedzīvojuši uz savas ādas, lai vēl skatītos par to kino. Taču var saprast arī tos, kuriem ikgadēja atgriešanās pie vienas un tās pašas “Likteņa ironijas” ir dzīvē būtisks stabilitātes elements, kas, skatoties ikreiz vienu un to pašu stāstu, ļauj aizmirst nedrošo un nestabilo šodienu. Turklāt tiem dvēseļu inženieriem, kuri vēlas atradināt latviešu publiku no “nepareizo” filmu skatīšanās, ar tādu pašu degsmi vajadzētu iestāties arī pret virkni citu populāru mākslasdarbu, kuri nav saprotami bez atsauces uz padomju reālijām. Tie būtu: Ziedoņa “Kurzemīte”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Tās dullās Paulīnes dēļ”, Raimonda Paula joku dziesmas, Andra Kolberga krimiķi, Andreja Skaiļa humoreskas. Savukārt, ja pacients negrib aizliegt šos, bet noteikti grib aizliegt Rjazanovu, ir aizdomas par kādu citu diagnozi, kuru pie mums nav pieņemts skaļi atzīt, – proti, par rusofobiju.

Atgriežoties pie “Likteņa ironijas”, kāds varētu iet soli tālāk un teikt: problēma nav padomju laika detaļās, bet gan pašā stāstā, kurš nes kādu ideoloģisku slodzi. Par to savā komentārā par padomju kino lustrāciju izteicās Novodvorska. Viņasprāt, būtu no aprites jāizņem visas tās padomju laika filmas, kurās tiek apzināti falsificēta nesenā vēsture, jo īpaši, ja tiek glorificēti “neredzamās frontes” darboņi, čeka un NKVD – visi šie Štirlici, majori Proņini, nenotveramie atriebēji, un tā tālāk. Tas patiešām būtu apsvēršanas vērts piedāvājums, jo padomju laika specdienestu heroizācija līdz pat mūsu dienām Krievijā strādā kā politiskas leģitimitātes avots. Taču mūsu patriotus neuztrauc, teiksim, “Ilgais ceļš kāpās”. Lai gan tā ir nepārprotama vēstures falsifikācija, toties uz ekrāna īsti letiņi, tātad viss kārtībā. Uztrauc tas, ka skatās Rjazanovu.

Patiesi ir diezgan grūti saprast, kādā nozīmē stāsts par Žeņu, Gaļu, Nadju un Ipolitu būtu padomisks. Ja nu vienīgi tādā nozīmē, ka padomju kino patiešām ir netipiski pārpilns ar stāstiem par sievietēm jau drusku gados, kuras ar grūtībām meklē un atrod savus mīļotos. Atcerēsimies grāvējus “Maskava asarām netic”, “Dienesta romāns” un citus. Taču, kopumā ņemot, filma ir bez vainas, turklāt vietumis drīzāk kritiska pret komunistisko režīmu nekā to slavinoša. Turklāt tie, kuriem liekas, ka kāds ar šādām filmām atgriezīs mūsdienu Latviju atpakaļ PSRS, pavisam droši var gulēt mierīgi. Lieta tāda, ka šodienas jaunā paaudze šo repertuāru pārzina krietni mazāk, un pēc desmit gadiem jau vairumam visa šī “Likteņa ironija” liksies diezgan nesaprotama. Varbūt viņi sapratīs pašu stāstu, bet nesapratīs visas neskaitāmās atsauces uz padomju reālijām, kuras joprojām ir tik mīļas daudziem. Taču par to ļoti priecāties ir pāragri. Ir vesela virkne televīzijas žanru, vispirms komēdijas un detektīva žanrs, kurā cilvēkam ir jāsaskata sevi un sava ikdienas pasaule. Padomju laikā cilvēki varēja sevi reizēm ieraudzīt šajās filmās, šajos Žeņās, Nadjās un Ipolitos, un tādēļ ir tiem spēcīgi pieķērušies vēl gadiem ilgi pēc PSRS sabrukuma. Mūsdienu Latvijas televīzijā turpretī nekā tāda nav. Ir vai nu importa, lielākoties krievu un amerikāņu, produkti, vai arī šausmīgs pašmāju diletantisms – un tie visi šo identifikācijas vajadzību nosedz tikai daļēji. Šodienas Latvijas iedzīvotājs nepazīs savu pasauli nedz “Sasisto lukturu ielās”, nedz “Simpsonos”. Tādēļ mūsu jaunatnes acīs jau vairs nekas neiegūs tādu vietu, kāda viņu vecvecāku acīs bija skumji komiskajam stāstam par Žeņu un Nadju. Tāda, lūk, likteņa ironija.