Arogantais vācu pacifisms

Vācijā Otrā pasaules kara beigu gadadiena šogad bija pavisam citāda, nekā ierasts. Kopš Krievija iebrukusi Ukrainā, viss Berlīnes pēckara konsenss ir pajucis. Agrāk iedibinātā politika un lolotie uzskati izšķīduši jaunajā realitātē: Eiropā ir atgriezies brutāls karš. Svētdien, 8. maijā, viss šis mulsums skaidri atklājās pasaules skatienam.

Parasti drūmi klusināti (kā jau tas piederas šādai dienai), šīgada piemiņas pasākumi izvērtās samocīti un dramatiski. Sākās ar to, ka Berlīnes mērs aizliedza Krievijas karogus kara memoriālos. Tad pilsētas vadība aizliedza arī Ukrainas karogus: galu galā, viņi nosprieda, vardarbīgi prokrieviskie aktīvisti varētu mēģināt tos noraut. Berlīnes policija tika nofilmēta konfiscējam milzīgu Ukrainas karogu, un šis ieraksts sociālajos medijos tika skatīts miljoniem reižu.

Olafs Šolcs Uzvaras dienā Maskavu neapmeklēja, kā to bieži darījuši citi Vācijas kancleri. Taču viņš neapmeklēja arī Kijivu, lai gan Volodimirs Zelenskis bija viņu aicinājis. Tās dienas vakarā vācu sociologs Haralds Velcers televīzijas sarunu šovā debatēja ar Ukrainas vēstnieku. Vēstnieks, kā Velcers viņam skaidroja, nesaprotot, ka ir iespēja, ka tiem 45% vāciešu, kuri iebilst pret smago ieroču piegādi Ukrainai, varētu būt ģimenē glabātas atmiņas par militāru konfliktu. Viņi vienkārši vēloties panākt uguns pārtraukšanu sarunu ceļā. Vai gan ieroču piegādes tikai nepaildzināšot Ukrainas agoniju? Vācu intelektuālis izmantoja Otrā pasaules kara atmiņas kā argumentu par labu pamieram ar diktatoru. Vai kāds ko tādu būtu varējis paredzēt 1945. gadā?

Jaunā realitāte izrādījusies Vācijai nepatīkama. Krievijas agresija dažos vāciešos atsegusi sliktākās rakstura īpašības. Kvēlā opozīcija ieroču sūtījumiem uz Ukrainu ir līdziniece t.s. Querdenker¹ kustībai, kas histēriski un neproduktīvi izgāja ielās pandēmijas laikā. Tā pastāv visā politiskajā spektrā un gandrīz visos sabiedrības segmentos – baznīcas vadītājos, māksliniekos, intelektuāļos, Putina fanos no galēji labējiem, vecā kaluma miera cīnītājos², arodbiedrību aktīvistos un lielā skaitā sociāldemokrātu. Viņus visus vieno īpaši vāciska egocentriska aprobežotība, kam labākais apzīmējums ir “lumpenpacifisms”.

Šo pūli nesatrauc, ka Vācijas pēdējo gadu desmitu politika “miers caur tirdzniecību” ir cietusi neveiksmi. Neilgi pēc kara sākuma kanclers Olafs Šolcs pasludināja “jaunu ēru”, kurā Vācijas aizsardzības budžets pieaugs līdz valsts lielumam atbilstošam līmenim. Taču viņa ceļš uz arvien lielākas militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai ved cauri vācu nācijas neslēpto bažu mīnu laukam – sākot ar stindzinošajām perspektīvām, ka Krievija slēgs gāzes cauruļvadus, turpinot ar satraukumu par kodolieročiem un beidzot ar veco labo nepatiku pret karadarbības atbalstīšanu, turklāt lai nu kur, bet Austrumeiropā, it kā tur joprojām darbotos vērmahta divīzijas.

Šī nav margināla kustība, kas aprobežojas ar Lieldienu miera maršētājiem sandalēs. 29. aprīlī ar protestu pret ieroču sūtīšanu nāca klajā vācu intelektuāļu un mākslinieku grupa: viņi publicēja atklātu vēstuli Šolcam žurnālā EMMA, kura redaktore ir vācu feminisma kustības veterāne Alise Švarcere. “Smago ieroču piegāde lielos apjomos var padarīt Vāciju par karojošo pusi. Krievijas pretuzbrukums var iedarbināt NATO līguma kolektīvās aizsardzības klauzulu un līdz ar to radīt tiešus pasaules kara draudus.” Tiešsaistes petīcija šī paziņojuma atbalstam ir parakstīta 225 000 reižu. Lai vai Šolcs to saprata vai ne, bet sākotnējā atturīgumā piegādāt Ukrainai smagos ieročus viņš bija vienots ar šādi noskaņotajiem.

Daudzi sarakstā atrodamie uzvārdi ir ļoti ievērojami. Tomēr šo akadēmiski titulēto personu dalība atklāj kādu patiesību par daudziem vācu sabiedriskajiem intelektuāļiem: no viņiem nāk īsta ziloņkaula torņa arogance. Pārāk daudzi no viņiem ir zaudējuši saskari ar realitāti. Viņi neatzīst milzīgo atbildību, kāda šai karā gulst uz Vāciju: Eiropā lielākā ekonomika pēdējās divas desmitgades ir devusi priekšroku čomiskām attiecībām ar Putinu, nevis Ukrainas, kas sen uzskatīta par buferzonu starp Krieviju un Rietumeiropu, drošības vajadzībām.

Viens no vēstules parakstītājiem ir aktieris Larss Eidingers, slavens ar savu Hamleta tēlojumu. Neapmierināts ar pretreakciju, viņš ierakstīja instagramā (angļu valodā): “Astoņpadsmit gadu vecumā es atteicos no tā saucamā dienesta ar ieroci rokās Vācijas armijas, tā sauktā Bundesvēra, komisijas priekšā. Galvenais jautājums, uz kuru man bija jāatbild, bija šāds: ja kādam no maniem mīļajiem draudētu ar ieroci un man būtu iespēja uzbrucēju nogalināt, kā es rīkotos? Mana atbilde bija: es nešautu, lai nekāpinātu agresijas spirāli. Šim ideālam es ticu joprojām.” Īsāk sakot, “asinis ar asinīm nenomazgāsi”. Varētu cerēt, ka cilvēks, kas tik labi zina Šekspīru, būs kaut ko sapratis par cilvēka dabu. Bet nē, 46 gadu vecumā Eidingers nav neko daudz progresējis salīdzinājumā ar to pusaudzi, kurš uzskatu dēļ atteicās dienēt armijā.

Viņš pieder pie vienas no pēdējām vecuma grupām, uz kurām attiecās iesaukšana obligātajā militārajā dienestā, pirms to atcēla 2011. gadā. 90. gados no tā atteicās ap 50% jauno vīriešu, atsaucoties uz morāliem apsvērumiem, un tā vietā izvēlējās t.s. Zivildienst (civilo jeb alternatīvo dienestu). Tas, protams, nav nekas slikts, taču šis noskaņojums ir saglabājies līdz mūsdienām, sevišķi rietumvāciešos, kuru personību veidojis miera laiku tiesību statuss un pārliecība “nekad vairs”. Lai cik patoloģiski būtu turēties pie šādiem uzskatiem pašlaik, daudzi joprojām ir tādā pašā pārliecībā kā Eidingers.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā vācieši valsts rietumdaļā un austrumdaļā apzināti vai neapzināti pieņēma par savu Frānsisa Fukujamas tēzi par “vēstures beigām”. Mūžīgais miers, ko reiz iztēlojās Imanuels Kants, tagad bija kļuvis pašsaprotams. Gaišajā kapitālistiskajā nākotnē, attīrītā no 20. gadsimta ideoloģiskajām galējībām, apvienotā Vācija, Eiropas Savienības droši ieskauta, laipni raidīja pāri visam kontinentam savas maigās varas vēstījumu par tirdzniecības sakariem, demokrātiju un Eirovīziju. Starptautiskās tiesības parūpēsies, lai valstis dzīvotu mierā. Iekarojumi un mežonība bija palikuši pagātnē.

Šādā domāšanā iekrita visi Rietumi, bet vācieši vairāk nekā jebkura cita nācija. Tas ļāva viņiem beidzot izkļūt no vainas apziņas par Otro pasaules karu. Tika pieņemts, ka ģeopolitiskās varas cīņas zudušas līdz ar Berlīnes mūri. Ienesīgi tirdzniecības darījumi padarīs Putinu par mīļu eiromincīti! Bet šis laikmets ir beidzies: tas nomira, kad Krievijas gaisa desantnieki februārī nolija pār Hostomeļas lidostu. Tomēr vecā kaluma miera cīnītāji – kā tas luterāņu bīskaps, kurš izteicās, ka ir labi, ja vācieši šajā konfliktā paliek “bezpalīdzīgi vērotāji”, – joprojām ir sadzirdami publiskajā telpā. Citu nāciju valstis jau atdot ir viegli, vai ne?

22. aprīlī kāds žurnālists Šolcam vaicāja, kāpēc viņš vilcinās ar smago ieroču piegādi. Kanclers rezumēja: “Es daru visu, lai novērstu eskalāciju, kas ved pretim trešajam pasaules karam. Kodolkarš nedrīkst notikt.” Daudzi vācieši tam piekrita. Tajā pašā dienā telekanāla ARD aptaujā 40% vāciešu atbalstīja atturēšanos no aktīvas iesaistes, lai neprovocētu Krieviju.

Bet tad 1. maija arodbiedrību mītiņā Diseldorfā Šolcs izrādījās mainījis domas. Viņš teica neraksturīgi kaismīgu runu, paužot agrāk nebijušu izlēmību: “Mēs atbalstīsim Ukrainu, lai tā varētu sevi aizstāvēt. Es cienu jūsu pacifismu, taču Ukrainas pilsonim tas noteikti šķiet ciniski, ja viņam saka, ka pret Putina agresiju jāizstāvas bez ieročiem.” Daudzi klausītāji noraidoši ūjināja. Citi runātāji pauda, ka nauda labāk būtu jāiegulda Vācijas labklājībā.

Vācijas sabiedrotie NATO bija neizpratnē. Pēc dažām dienām Šolcs mainīja kursu un paziņoja, ka Ukrainai tiks nosūtīti aptuveni 50 pašgājēji zenītlielgabali Gepard. Šīs no aktīvas ekspluatācijas izņemtās iekārtas ir 40 gadus vecas, un vienīgā munīcija, ko tām var atrast, jāieved no Brazīlijas, taču tas ir labāk nekā nekas. Vezums ir izkustējies. Otrā pasaules kara beigu gadadienas runā, kad neviens viņam neūjināja, Šolcs solīja sūtīt uz Ukrainu vēl vairāk smago ieroču. Ja ir kaut kas, ko patiešām var mācīties no Vācijas vēstures, tad to viņš pauda šai svētdienā: “Nē karam. Nē genocīdam. Nē tirānijai.” Kijivai tiks piegādāti tanki un bruņutransportieri.

Taču intelektuālie līderi iet citu ceļu. Tajā pašā dienā, kad tika publicēta atklātā vēstule žurnālā EMMA, 92 gadus vecais filozofs Jirgens Hābermāss izteicās par labu lēnai, pārdomātai pieejai krīzei. Gluži tāpat kā iepriekš bija atzinis Šolcs, arī Hābermāsu potenciālais kodolkarš baidīja vairāk nekā faktiskā asinsizliešana Ukrainā. Kā aprīļa beigās tviterī rakstīja amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders: “Trīsdesmit gadus vācieši ukraiņiem lasīja lekcijas par to, kas ir fašisms. Kad fašisms tiešām ieradās, vācieši to finansēja, savukārt ukraiņi mira, karojot pret to.”

Apņēmīgāko atbalstu Ukrainai līdz šim snieguši ne jau Vācijas intelektuāļi vai kanclera birojs. Pārsteidzošā kārtā par lielākajiem “vanagiem” kļuvuši vācu zaļie, kas daļēji izauguši no pacifisma kustības. Gadiem ilgi viņi vērsuši uzmanību uz Vācijas potenciāli letālo atkarību no Krievijas fosilā kurināmā. Partijas vadītāji, ekonomikas ministrs Roberts Hābeks un ārlietu ministre Annalēna Bērboka, īpaši skaidri izteikušies par Vācijas pienākumu sniegt pietiekamu palīdzību Ukrainai cīņā ar krievu iebrucējiem. Bērboka, apmeklējot Kijivu, paziņoja, ka Vācijas mērķis ir samazināt Krievijas energoresursu importu līdz nullei, un piebilda, ka “tā tas arī paliks uz visiem laikiem”.

Tā ir jaunā realitāte. Nākamo 10 gadu laikā Vācija kļūs par nozīmīgāko militāro spēku Eiropā. Tā saraus enerģētiskās saites ar Krieviju. Un tuvāko mēnešu laikā tā piegādās Ukrainai jaudīgus ieročus. Vai Vācijas pacifistu lobijs spēs to sagremot un nemēģinās to apturēt – to tik droši apgalvot nevar.

unherd.com, 2022. gada 12. maijā