Don’t Believe the Hype

Īlona Maska jaunuzņēmums Neuralink pērtiķa smadzenēs ievietojis čipu, kas ļauj viņam ar domas spēku spēlēt videospēles.

meduza, 1. februārī

Jautāts par jaunumiem uzņēmuma Neuralink sociālajā vietnē Clubhouse, ekscentriskais miljonārs Īlons Masks, kurš dibinājis ne tikai kompānijas SpaceX un Tesla, bet arī Neuralink, atbildēja:

Mums ir pērtiķis ar bezvadu implantu galvaskausā un sīkiem vadiņiem, kurš var spēlēt videospēles ar domas spēku. Implanta atrašanās vietu nevar redzēt, un viņš ir laimīgs pērtiķis. Mums ir jaukākās pērtiķu novietnes pasaulē. Mēs gribam panākt, lai viņi cits ar citu spēlē prāta pingpongu.

Nu ko – iespaidīgi! Bet kāpēc gan pērtiķiem būtu jāspēlē prāta pingpongs? Masks apgalvo, ka šo eksperimentu mērķis ir medicīnisks. Pagājušā gada augustā Neuralink sarīkoja publisku demonstrējumu, visai pasaulei tika parādīti sivēni, kuriem galvaskausā implantēts kompānijas izstrādātais čips. Toreiz Masks apgalvoja, ka šie implanti ir kā “Fitbit galvaskausā”, kas tuvā nākotnē palīdzēs ārstēt paralīzi, aklumu, kurlumu un citas likstas, kas saistītas ar smadzeņu un mugurkaula bojājumiem. Tas, protams, ir cēls mērķis, tomēr šāds apgalvojums rada vēl vairāk jautājumu. Piemēram, kāpēc implants tiek salīdzināts ar sporta aproci Fitbit? Nav īsti skaidrs, kā aktivitātes noteicējs galvaskausā var palīdzēt pret paralīzi vai kurlumu? Un cik nopietni ir kompānijas nolūki palīdzēt nelaimē nonākušajiem? Kā tieši izstrādātais implants palīdzēs novērst dažādās likstas? Un pēc cik ilga laika kompānija grasās piedāvāt implantus, kas būs pieejami pacientiem?

Kompānija Neuralink tika dibināta Sanfrancisko ar nolūku izstrādāt tehnoloģijas, kas apvienotu cilvēka smadzenes ar mākslīgo intelektu, tādējādi nodrošinot cilvēkam spēju savā attīstībā neatpalikt no mākslīgā intelekta attīstības. Citiem vārdiem, spriežot pēc šī Neuralink uzstādījuma, izskatās, ka kompānijas pamatnolūks ir radīt uzlabotu un ar mākslīgo intelektu konkurētspējīgu cilvēku, kas, protams, neizslēdz to, ka šīs tehnoloģijas varētu izmantot arī medicīnā. Minētās “sivēnu prezentācijas” beigās Masks gan par implanta medicīnisko pielietojumu runāja diezgan izvairīgi, radot iespaidu, ka viņu vairāk interesē nākotnes vīzija, kurā ar šādu implantu galvā dzīvo lielākā daļa cilvēku:

Sugas līmenī mums ir svarīgi saprast, kā sadzīvot ar augsti attīstītu mākslīgo intelektu, sasniedzot noteiktu simbiozi ar to, kas nodrošinātu, ka nākotnē pasauli kontrolētu uz zemes mītošo cilvēku kopīgā griba. Šis varētu būt pats svarīgākais sasniegums, ko šī ierīce var nodrošināt.

Tomēr, par spīti Maska retorikai – pirms prezentācijas viņš paziņoja, ka kompānija parādīs kaut ko prātam neaptveramu (mind blowing), – zinātnieki, kas darbojas šajā jomā, savos vērtējumos ir krietni atturīgāki un norāda, ka Neuralink nepiedāvā neko principiāli jaunu, turklāt kompānijas pārstāvju apgalvojumus ir grūti izvērtēt, jo veikto pētījumu rezultāti nav publicēti. Neuralink, protams, nav pirmie, kas mēģina izveidot smadzeņu implantus, ar kuru palīdzību cilvēki varētu atgūt zaudētās spējas. Šāda veida pētījumi, ievietojot paralizēta cilvēka smadzenēs implantu, kas ļautu cilvēkam kustināt, piemēram, mehānisku roku vai datora kursoru, tiek veikti jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem. Savukārt 2006. gadā Djūka Universitātes Medicīnas skolas pētnieki veica eksperimentu, kurā peles smadzenēs tika ievietoti elektrodi, un pētnieki panāca, ka pele sajūt un reaģē uz infrasarkano gaismu.

Ņūkāslas Universitātes neirālās mijiedarbības profesors (professor of neural interfaces) Andrū Džeksons pēc Neuralink prezentācijas atgādināja, ka Neuralink solījusi iespēju ar implanta palīdzību gan “lasīt domas”, gan “rakstīt” tās smadzenēs. Tomēr reģistrēt neironu aktivitāti vēl nenozīmē, ka mēs tādējādi “nolasām domas”. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs pārāk maz zinām par to, kā domas ir saistītas ar noteiktām norisēm smadzenēs. Īpaši tad, ja runa ir par augstāka līmeņa kognitīvajām funkcijām. Vēl apšaubāmāka esot ideja par iespējām “rakstīt” smadzenēs. Skeptisks par Neuralink solījumiem ir arī Dīns Bērnets (Dean Burnett) no Kārdifas Universitātes. Viņš norāda, ka līdz pat Neuralink prezentācijas brīdim kompānija nav publicējusi pētījuma datus recenzētā akadēmiskā izdevumā, kas ļautu rūpīgi izvērtēt Maska apgalvojumu pamatojamību: “Es pat esmu ieviesis savu “Bērneta likumu”: ja kāds nāk klajā ar apgalvojumu, ka viņš izdarījis novatorisku atklājumu, nav publicējis atklājuma datus recenzējamā žurnālā, tomēr ir uzstājies ar TED prezentāciju, tad pret to jāizturas ļoti skeptiski.” To, ka Neuralink nav publicējusi pētījumu rezultātus, kompānijai pārmet daudzi, tomēr Bērnets norāda arī uz vienu konceptuālu problēmu. Proti, Neuralink piedāvājums balstās pieņēmumā, ka smadzenes ir lielā mērā modulāras, t.i., katram smadzeņu apgabalam ir strikti specifiska loma. Tādā veidā tiek ignorēts tas, cik atšķirīgas un elastīgas ir cilvēku smadzenes un cik ļoti to attīstību ietekmē katra cilvēka pieredze un citi faktori. Katra indivīda smadzenes ir unikālas pēc savas struktūras, un dažādie smadzeņu apgabali ir savstarpēji saistīti. Bet tas nozīmē, ka tad, ja kāds smadzeņu apgabals tiek bojāts, to diez vai var vienkārši aizvietot ar kādu tehnoloģisku risinājumu.

Citiem vārdiem, Maskam un Neuralink tiek pārmests sensacionālisms – zinātnisku un tehnoloģisku jauninājumu pārspīlēšana, noklusējot problēmas un iespējamos riskus. Maska gadījumā tas gan nav nekas jauns. Piemēram, pirms četriem gadiem Masks solīja, ka divu gadu laikā automašīna Tesla spēs patstāvīgi šķērsot ASV un brauciena laikā automātiski uzlādēties. Tas vēl joprojām nav noticis. Līdzīgs ir daudzu sensacionālu paziņojumu liktenis medicīnas tehnoloģiju jomā. Kurš vairs atceras, ka 2014. gadā Google solīja piecu gadu laikā laist klajā digitālās lēcas, kas spēs mērīt glikozes līmeni asarās? Līdzīgs liktenis ir piemeklējis kompānijas Healthspot solītos telemedicīnas kioskus un daudzas citas tehnoloģijas, kuras sola vēl nebijušas ārstēšanas vai diagnostikas iespējas. Uzskatāmākais piemērs šajā ziņā ir ģenētika: ja ticam dažādu publikāciju virsrakstiem, tad nepārtrauktu “revolūciju ģenētikā” mēs piedzīvojam jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, kopš tika sākts “Cilvēka genoma projekts” (Human Genome Project). 

Pirms dažiem gadiem Kristiāns Vinkerss (Christiaan Vinkers) ar kolēģiem publicēja pētījumu, kurā analizēja pozitīvo un negatīvo apzīmējumu īpatsvaru zinātnisku publikāciju kopsavilkumos laika posmā no 1974. līdz 2014. gadam. Zinātnieki pievērsa uzmanību tādiem vārdiem kā “pārsteidzošs” (amazing), “unikāls” (unique), “bezprecedenta” (unprecedented) u.c. Pētījums liecina, ka aplūkotajā laika posmā pozitīvo apzīmējumu biežums palielinājies no 2% (1974–1980) līdz 17,5% (2014), proti, par 875%. Turklāt šī tendence attiecas faktiski uz visām jomām – vēža pētniecību, mikrobioma pētniecību, nanotehnoloģijām, imūnterapiju utt. Turklāt daudzi pētījumi parāda, ka līdzīga aina vērojama turpat vai visos zinātniskās pētniecības posmos – projekta rakstīšanas stadijā, datu publikācijās, universitāšu preses relīzēs. Un tad vēl savu artavu bieži vien pieliek arī žurnālisti, kas masu medijos ziņo par sasniegumiem zinātnē. Kaitējums, ko nodara sensacionālisms, var būt dažāds: tas var mazināt cilvēku uzticēšanos un atbalstu zinātnei, radīt maldīgu priekšstatu par prioritātēm pētniecībā un nepamatotas cerības par labumu, ko var iegūt pacienti, var mudināt priekšlaicīgi apstiprināt kādu ārstēšanas metodi un tamlīdzīgi.

Tas, protams, nenozīmē, ka Maska kompānijas paveiktajam nav nekādas vērtības. Tas arī nenozīmē, ka Neuralink ir lemts neveiksmei. Tas nozīmē tikai to, ka mums ir pamats būt krietni skeptiskākiem par šīs kompānijas publiskajiem priekšnesumiem, kurus MIT Technology Review redaktors Antonio Regalado nosaucis par “neirozinātnes teātri”. Un, iespējams, daudziem par prieku, jau pavisam drīz tajā uzstāsies prāta pingpongu spēlējoši pērtiķi.