Elles aizstāvībai

Runājot par cilvēkiem, kas nomirst nāves grēka stāvoklī, pāvests Francisks žurnālistam esot sacījis: “Viņi netiek sodīti. Tie, kas nožēlo, saņem Dieva piedošanu un ieņem savu vietu to dvēseļu vidū, kas veras Dievā, bet tie, kas nenožēlo un tāpēc nevar saņemt piedošanu, izzūd. Elle nepastāv, pastāv grēka aptraipītu dvēseļu izzušana.”

Vox, 30. martā

Ilgajos gadsimtos, kad augstākajām reliģiskajām autoritātēm nebija piesaistīts preses dienests, kas visu diennakti nodrošina jaunu ziņu plūsmu, gandrīz nekad neradās tādas problēmas kā šobrīd. Runa ir par pretrunām starp oficiāliem dokumentiem, piemēram, katehismu, no vienas puses un Romas pāvesta it kā izteiktiem apgalvojumiem no otras. Kāpēc tagad – īpaši šī pontifikāta laikā – tā notiek, man ir mīkla. Varētu būt, ka pāvests Francisks tiešām mēģina mainīt virkni būtisku punktu Baznīcas mācībā un dara to pakāpeniski, izmantojot arī neoficiālas sarunas ar žurnālistiem. Varētu būt, ka pietuvināti cilvēki ar viņu manipulē un vispasaules tīmeklis sniedz jaunas iespējas to darīt. Varētu arī būt, ka būtiskais nošķīrums starp cilvēku kā amatpersonu un cilvēku viņa ikdienas saskarsmē mūslaikos pamazām noārdās, uzliekot garīgajiem un citiem līderiem morālu pienākumu visās savās izpausmēs būt pārcilvēciski viengabalainiem. Šo pēdējo iespējamību sapratīs tie, kas personīgi pazīst vai pazinuši kādu mācītāju vai priesteri. Starp runāto no kanceles un privātām vēstulēm draugiem var pastāvēt nesakritības vai nobīdes. Taču tas diez vai nozīmē, ka draugiem privāti rakstītais būtu patiesāks vai atklātu, piemēram, dvēseļu gana “īsto seju”.

Šo situāciju vēl vairāk apgrūtina tas, ka gandrīz visi ticīgie dzīves laikā piedzīvo fokusa maiņu. Daži no viņiem, metaforiski runājot, šobrīd ir apmetušies tajā istabiņā, kurā ir ārkārtīgi svarīgi, lai teoloģija būtu sakārtota un pareiza un tās izklāstā lajiem netiktu pieļautas kļūdas. Pēc kāda laika šie cilvēki istabiņu varbūt pametīs un nonāks kādā citā, kurā koncilu dokumentu studijām nav nozīmes, bet ir svarīgi tikai mīlēt. Un vēl pēc kāda laika viņi varbūt nonāks istabiņā, kurā, nekādiem vārdiem neizsakāms un nekādām domām nesatverams, atklājas “trīsvienīgais logoss” vai kas tamlīdzīgs. Tā gadījās, piemēram, Akvīnas Tomam, kurš dzīves beigās, kādas svētbildes priekšā piedzīvojis dievišķu apskaidrību, par visu savu teoloģisko rakstu krājumu vairāk nekā 8 miljonu vārdu apjomā sacīja, ka tagad tas viņam liekoties “kā tukši salmi”. No šīs šķietamās saskaldītības daudzi, kā liekas, izdara secinājumu, ka vienas istabiņas esot svarīgākas par citām vai dažas esot atmetamas. Manuprāt, tie ir maldi. Tās drīzāk cita citu papildina. Vai ir kā augļi – visi no tiem paši labākie – vienā lielā grozā. Tie, kas lasījuši 14. gadsimta britu vai holandiešu mistiķus vai 16. gadsimta spāņu mistiķus, varbūt atceras viņu verdzisko, es nebaidos šī vārda, pakļautību Baznīcas mācībai un koncilu teoloģijai. Paklausību uzskatīja par tikumu. Tieši no šāda skatpunkta raugoties, varbūt būtu vērtīgi izteikt dažas piezīmes par Romas pāvestam piedēvētiem izteikumiem. Saistošāks par to, ko pāvests “īstenībā” domā par elli, man šķiet fakts, ka šie apgalvojumi gandrīz vienbalsīgi tika uzņemti kā lieliska ziņa. It kā tie pavērtu iespēju kristietībai kļūt labākai, skaistākai un patiesākai. Un, ja kristietība tāda kļūtu, tādi kļūtu arī kristieši.

Taču, pirmkārt, Romas baznīca – šajā ziņā atšķirdamās no dažādiem jaunlaiku garīgajiem strāvojumiem – tomēr balstās noteiktā un stingri formulētā metafizikā, no kuras izriet noteikta un stingri formulēta ētika. Tās dogmu kopums ir strukturēts noteiktā veidā. Tas ir attīstīts stingri racionāli, par būves pamatsastāvdaļām pieņemot aksiomātiskos Atklāsmes vēsts elementus. Neviens, protams, nav spiests šīm dogmām piekrist vai pēc tām dzīvot, bet, manuprāt, ir iespējams un arī nepieciešams skatīt reliģiju kā filozofisku sistēmu. Kā visās sistēmās, kādas struktūras daļas izņemšana ietekmēs visu būvi.

Kāpēc Baznīca māca, ka pastāv Pastarā tiesa, kurā taisnos vētīs no netaisnajiem un attiecīgi ikvienu gaida taisnīgs atalgojums – debesis vai elle? Protams, tāpēc, ka tā māca Baznīcas pamats – Svētie Raksti, gan Vecā, gan Jaunā derība, pats kristiešu atzītais mesija (kurš par elli runā daudz biežāk nekā priekšgājēji pravieši), viņa sekotājs Pāvils un Jāņa Atklāsmes grāmata. Bet tikpat lielā mērā arī tāpēc, ka elle ir strukturāli “nepieciešama”, lai būtu iespējams ticēt Dieva taisnīgumam. Ir ļoti sirsnīgi un mūsdienīgi iedomāties, ka visi cilvēki, kas dara ļaunu, paši sevi savas dzīves laikā arī soda, piemēram, tāpēc, ka ir vientuļi, nelaimīgi vai jūt sirdsapziņas pārmetumus. Un tādēļ – ja jau ļaunu darījušie paši cieš, papildu sods, turklāt mūžīgs, liecinātu par Dieva cietsirdību. It kā mums šeit, cilvēku pasaulē, viss būtu tik labi sakārtots, ka mēs ar taisnīgumu paši tiktu galā.

Manuprāt, ir acīmredzami, ka tas tā nav. Tā spriest ir bezrūpīgi, jo tad jāaizmirst par, teiksim, vēl tikai pirms pusgadsimta mūsu zemē notikušajām šaušalīgajām netaisnībām un vajāšanām, kuru pastrādātāji tika godāti un dzīvoja, cepuri kuldami. Vai, teiksim, par šībrīža notikumiem kādus 1000 kilometrus uz austrumiem. Vai, teiksim, par tiem priesteriem, kas izvaroja bērnus. Daudziem laikam ir tā, ka dievatziņa viņiem atceļ ļaunuma problēmu. Citiem ir tieši otrādi – ļaunuma apzināšanās, labestības trauslums un civilizāciju nenoturība burtiski vedina ticēt tādam kā kosmiskajam taisnīgumam, tam, ka “beigās” viss sakārtosies, netaisni nomocītos pacels kādas mīlošas rokas un, lai ko ikviens būtu iesējis, to tas arī pļaus. Otrkārt, noliegt, ka dvēselēm, kas nenožēlojušas nomirst nāvīgu grēku stāvoklī, draud elle, protams, nozīmē noliegt arī pašus nāves grēkus. Un, protams, tas tiek darīts tāpēc, ka baušļu pārkāpšanas un grēku jautājums mūsdienu klausītājiem vienmēr ir ārkārtīgi nepatīkams. Tas izraisa dusmas, aizvainojumu, vilšanos un atkrišanu. Pamēģiniet kādā ballītē ar draugiem kristiešiem uzdot jautājumu, vai nelegāli iegūtu filmu un grāmatu lietošana ir zagšana (saskaņā ar katehismu – nepārprotami ir). Nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka mūsdienu plaša patēriņa teoloģijā un apoloģētikā no šiem nepatīkamajiem jautājumiem izvairās, cik vien iespējams, un, pat ja par tiem runā, tad minot tikai grūti apšaubāmos, arī sekulārajai pasaulei saprotamos “grēkus”. Par šādu pastorālo pieeju varētu būt dažādi viedokļi. Varētu, piemēram, censties pierādīt, ka vissvarīgāk ir noturēt saikni ar cilvēkiem un ļaut viņiem būt pieņemtiem tieši tādā veidā, kādā viņi grib būt pieņemti. Varētu arī teikt, ka šī pieeja, kas nenoliedzami vairo piekritēju skaitu Baznīcai, ilgākā laikā kaitē. Ja grēkam pašam nav īpašas nozīmes, tad nav vairs saprotama arī svarīgākā kristietības vēsts – ka Dievs atdeva savu vienīgo dēlu, lai izpirktu cilvēci no grēkiem. Kristietības stāsta pamatā ir milzīgs upuris. Tā gaismā visiem citiem upuriem, ko nestu cilvēks, ierobežojot savas vēlmes, vajadzētu šķist niecīgiem. Galu galā, Baznīca tika uzcelta mocekļu asinīs – tiešā un pārnestā nozīmē. Ja ticīgie nesaprot šo vēsti, kam viņiem vispār vajadzīga tā ticība?

Vēl lielāka teoloģiska problēma varētu būt attieksme, kāda daudziem lajiem un klēriķiem ir pret senajiem tekstiem un savu ticības mantojumu. Manuprāt, tas ir nopietns pārpratums – uzskatīt, ka reliģijas uzdevums ir pakalpot cilvēkiem tajās vēlmēs, uzskatos, sliecībās un iedomās, kādas viņiem savā laikmetā gadījušās. Ja reliģija ir kārtējais rīks, ar kuru spēcināt mūsu jau tā pārmērīgo patmīlību, tad es pilnībā pievienojos reliģijas kritiķiem: šādu glaimīgu laipošanas mācību no skolām un publiskās telpas vajadzētu steidzīgi izvākt. It kā būtu nepieciešams spaidīt Baznīcas tēvus, sākot ar Pāvilu, tik ilgi, līdz ikviens gribētājs no tiem izspiež sev personīgi nepieciešamo atzīšanu (Anerkennung, pēc Hēgeļa). Ar to lai nodarbojas psihoterapeiti, meditācijas skolotāji vai sieviešu žurnāli, vīru klubi un nevalstiskās organizācijas. Divus tūkstošus gadu senai reliģijai tas nav jādara. Tai ir citi uzdevumi. Tā piedāvā radikālu alternatīvu – citu metafiziku, citu antropoloģiju un ētiku. Varbūt tai pat “beigās” izrādīsies taisnība. Varbūt ir svarīgi, lai tai būtu drosme sludināt, liekot savu ādu uz spēles. Varbūt tieši spēcīga, iekšēji sakarīga un vitāla reliģija, piedāvājot cilvēkiem lielāku nopietnību, spēs noturēt pie dzīvības vārgstošo, no visām pusēm apšaubīto Rietumu liberālismu. Vai mums ir kas labāks? – Mums nav. Un varbūt dažas no tām tumšajām netaisnībām, kas ir notikušas, nenotiktu, ja cilvēkos būtu lielākas bailes no iespējamā kosmiskā taisnīguma. No degšanas ellē, īsi sakot.