Es viņu saprotu

Tikko ievēlētā viceprezidente Kamala Harisa televīzijas intervijā teica, ka esot apsolījusi Džo Baidenam jebkurā jautājumā vienmēr dalīties ar viņu savā “piedzīvotajā pieredzē”. [..] Tā nu es ceru, ka ievēlētā viceprezidente līdzās dzīvajai pieredzei dalīsies arī savos saprāta apsvērumos. Mēs kļūdāmies, uzlūkojot savu privāto vēsturi kā kādu atklāsmi, pārāku par faktiem un refleksiju. Runas par piedzīvoto pieredzi ir jālieto sarunas uzsākšanai, nevis tās pabeigšanai.

Kvamī Antonijs Apija, The Guardian, 2020. gada 11. decembrī

Ar apzīmētājiem jābūt uzmanīgiem: tie reizēm ir svarīgāki par sekojošajiem lietvārdiem. Piemēram, poļu vēsturnieks Mačejs Janovskis apgalvo, ka vārdu “nacionālisms” bez apzīmētāja vispār nedrīkst lietot. Bez “etnogrāfiskais”, “politiskais”, “romantiskais” un tamlīdzīgiem kvalificējumiem pats vārds ir maldinošs. Līdzīgi arī ar jēdzienu “piedzīvotā pieredze” (lived experience): sāls te slēpjas sliktajās apzīmētāja attiecībās ar sekojošo lietvārdu. Vai tad pieredze var nebūt piedzīvota? Kad tad vēl var kaut ko pieredzēt, ja ne piedzīvotās dzīves laikā? Tātad apzīmētājs vai nu ir lieks (kā, piemēram, “apaļa lode”), vai arī mēģina pateikt par lietvārdu kaut ko pavisam citu, tā sākotnējai nozīmei pretēju.

“Piedzīvotā pieredze” tiešām nāk no tās pašas jēdzienu rindas, pie kuras pieder “dzīvespasaule” (Lebenswelt), “dzīves filozofija” (Lebensphilosophie) un citi tamlīdzīgi jēdzieni, iecienīti vācu filozofijā laikposmā no Dilteja caur Huserlu līdz Heidegeram. “Piedzīvotais” šeit nozīmē pretnostatījumu tādai pieredzei, kādu to saprot dabaszinātnes, – sistemātiski novērojamai un aprakstāmai, objektīvai (t.i., neatkarīgai no konkrētā novērotāja), kā arī matemātiski analizējamai. Šīs tradīcijas saknes meklējamas romantismā – ar tam raksturīgo pārliecību, ka cilvēka dvēselē vienmēr ir kaut kas racionālās kategorijās neaprakstāms, kaut kas tāds, kas nepadodas apgaismības zinātniskā prāta loģikai. Dilteja gadījumā atsaukšanās uz “piedzīvoto” turklāt vēl kalpoja par pamatojumu humanitāro zinātņu zinātniskumam. Sak, dabaszinātnes nodarbojas tikai ar “ārējās”, “mehāniskās” pasaules skaidrošanu, turpretī humanitārās zinātnes, lūk, cenšas saprast īpašo cilvēka piedzīvoto pieredzi. Būtiski, ka šī dzīvotā pieredze faktiski ir un paliek privāta: tā varbūt ir saprotama un pārdzīvojama kādam, kurš spēj tajā iejusties, bet nekad ne analizējama.

Tad, kad par piedzīvoto pieredzi runā Kamala Harisa, arī viņa uzsver savas pieredzes unikalitāti. Jūs varat lasīt tūkstošiem grāmatu par afroamerikāņiem, bet jums nekad nebūs piedzīvotās pieredzes par to, ko nozīmē būt melnādainam. Apijam ir taisnība, kad viņš norāda, ka šī “būšanas melnādainam” piedzīvotā pieredze nedrīkst tikt pieņemta kā acīmredzams dotums, bet gan, gluži pretēji, jāuztver kritiski un analītiski. Afroamerikāņi patiesībā ir ļoti dažādi, un tad, ja tu nāc no augšējās vidusšķiras un vecāki ir Stanforda un Makgilla Universitātes profesori, tava piedzīvotā pieredze jūtami atšķirsies no kāda graustu rajona iemītnieka pieredzes, teiksim, Baltimorā. Politiķi, protams, uzsver tos savas biogrāfijas elementus, kuri ļauj pilsoņiem ar viņiem identificēties – tieši šādā privāti intuitīvā, nevis racionāli analītiskā līmenī. Politikas teorijā ir lauzts daudz šķēpu par demokrātiskas pārstāvniecības formām. Teorētiski jebkuras pilsoņu grupas intereses var pārstāvēt jebkurš – līdzīgi kā ārstu vai advokātu izvēlas pēc profesionālās kvalifikācijas, nevis pēc dzimuma, ādas krāsas vai etniskās izcelsmes. Tomēr patiesībā mums ir svarīgi, lai mūsu priekšstāvji būtu mums kaut kādā ziņā līdzīgi. Lai arī šī likumība nav absolūta (piemēram, Krievijas vēsturē itin bieži tiek uzsvērts, cik svarīgs laba valdnieka atribūts ir bijis viņa “ārzemnieciskums”), tomēr demokrātiskās valstīs šāda identifikācija ir svarīga – šī neskaidri apjaustā sajūta, ka viņš vai viņa “mani saprot”.

Iespējams, ka šī apsēstība ar “piedzīvoto pieredzi” ir daļa no plašāka fenomena, kuru varētu saukt par dzīvesstāstu industriju. Katram publiskam runātājam zināms, ka jebkuru runu atsvaidzina atsaukšanās uz personisko pieredzi. Taču pēdējā laikā, klausoties dažādās studentu, darbinieku un politiķu intervijās un prezentācijās, iznāk vērot kaut ko kvalitatīvi atšķirīgu. Proti, diezgan klišejiskus “piedzīvotās pieredzes” stāstus bieži uzskata par nepieciešamu uzstāšanās sastāvdaļu, turklāt tie arvien iegūst arī pozitīvu efektu auditorijā. Tie ir stāsti par izcelsmi, bērnību, grūtībām, šaubu periodiem un neatlaidīgu cīniņu “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”; turklāt bieži redzams, ka runātājs to stāsta nevis savas vēlmes, bet gan vispārpieņemtas konvencijas dēļ. Tas ir pieprasījums pēc zināmas daļas autobiogrāfiska ekshibicionisma, kas, man šķiet, nebija tādā cieņā, teiksim, pirms gadiem divdesmit. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien nerastos iespaids, ka šie standartizētie dzīvesstāsti arī liek pašiem cilvēkiem raudzīties uz savu privāto, piedzīvoto pieredzi no šādas, industriālas masu produkcijas perspektīvas. Sabiedrisks spiediens dalīties ar noteiktā veidā noformētu “piedzīvoto pieredzi” varētu aizēnot pašu šo pieredzi, kam tomēr būtu jāpaliek kaut cik privātai un sabiedrības standartiem neatbilstošai.