Fašisms vai cēzarisms?

Vai fašisms atgriežas?

Man kā vēsturniekam pirmā reakcija ir atbildēt uz šo jautājumu ar pārliecinošu “nē”. Akadēmiskā izglītība mudina mani uzskatīt fašismu par specifisku vēsturisku parādību, lielākoties ierobežotu laika periodā no 20. gadsimta 20. gadu sākuma līdz Otrā pasaules kara beigām un saistītu ar stingri reglamentētām masu sabiedriskajām kustībām. Šīs kustības centās panākt revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā, dievināja visvarenus līderus, loloja mistisku ticību vardarbības spēkam un piekopa rases tīrību sludinošu nācijas kultu, kas balstījās mītiskās pagātnes fantāzijās. Fašistiskās kustības ietvēra arī ietekmīgas paramilitārās organizācijas, piemēram, nacistu triecienvienību SA un Musolīni “melnkreklus”. Fašistiskajās valstīs šīs kustības pārņēma varu un padarīja valdību par līdzekli savu represīvo un pat genocidālo mērķu sasniegšanai.

Vadoties pēc šīs vēsturiskās definīcijas, fašismu mūsdienu pasaulē nav nemaz tik viegli atrast – vismaz ne Savienotajās Valstīs. Republikāniskā partija, lai kādi būtu tās trūkumi, nav stingri reglamentēta masu kustība ar ideoloģiski uzticamiem kadriem, kuri ne soli neatkāpjas no partijas disciplīnas. ASV galēji labējie bruņotie grupējumi nav mūsdienu “melnkrekli”. Tādi nav arī tie pāris simti robežsargu, kurus valdība šovasar nosūtīja uz Portlendu un citām ASV pilsētām.

Daudzi politiskie komentētāji pēdējā laikā pauduši ne gluži nepamatotu viedokli, ka vēsturnieku pieņemtā fašisma definīcija ir pārāk šaura. Ja politiķa retorika, attieksme, uzskati un taktika atbalso agrākajiem, pašpasludinātajiem fašistiem raksturīgo – varbūt pat netieši, bet apzināti signalizējot par savām simpātijām –, vai mums būtu jāatturas saukt viņu šajā vārdā? Vai to nekad nedrīkst lietot, ja vien runa nav par pilnasinīgu fašistisku kustību, līdzīgu Musolīni vai Hitlera vadītajām?

Vairāki autori, tai skaitā Džeisons Stenlijs (grāmatā “How Fascism Works”) un Federiko Finčelsteins (“From Fascism to Populism in History” un “A Brief History of Fascist Lies”), argumentēti aizstāv uzskatu, ka no šī politiskā lamuvārda diskusijās nebūtu jāvairās.

Tomēr brīdinājumi par fašismu mūs var viegli apžilbināt, aizsedzot skatienam draudošo politisko briesmu patieso dabu. Kā raksta Stenlijs, var gadīties, ka politiķi un partijas “performē” fašismu un iekļauj tā elementus savās programmās, pat nevēloties vai nespējot radīt ko līdzīgu pagātnes fašistiskajiem režīmiem. Taču šī vārda raisītās asociācijas un emocijas ir tik spēcīgas, ka aizskalo šo būtisko atšķirību, atstājot mūs bez skaidra priekšstata par to, ko mūsu kritizētie “fašisti” patiesībā vēlas un spēj panākt.

Demokrātijas cieš neveiksmi daudz dažādos veidos, un vairumā gadījumu tie nenoved pie pilnasinīga fašisma. (Vērts atcerēties, ka lielākā daļā Eiropas valstu, kas starpkaru periodā piedzīvoja demokrātijas sabrukumu, tai skaitā Polija un Baltijas valstis, nekļuva fašistiskas.)

Mūsdienu ASV labējā spārna ietekmīgāko politiķu vidū daži sapņo par protestantisku teokrātiju, citi par valsti, kur valda katoliskā integrālisma reakcionārās tradīcijas, kuru pirmsākumi rodami 19. gadsimta sākuma reakcionārisma virspriestera Žozefa de Mestra uzskatos. Populismam ir daudz paveidu. Dažiem no tiem ir cieša saistība ar fašismu (kā uzsver Finčelsteins), bet citiem – nav. Runājot par republikāņu kongresmeņiem, viņu vīzija par to, kādai jābūt Amerikas sabiedrībai, daudz vairāk atgādina kapitālistu oligarhiju, kurā vara pieder superbagātajiem, un nepavisam ne fašismu, kāds tas pastāvēja starpkaru Eiropā.

Tāpat vēsturē rodami dažādi autoritārisma jeb viena cilvēka varas piemēri. Arī tie lielākoties nav fašistiski, turklāt daudziem no tiem, piemēram, monarhijai – pārmantojamai, Dieva dotai varai –, diez vai būs liela piekrišana 21. gadsimta sākumā.

Taču ir kāds autoritārisma paveids, kas vēsturiski bijis daudzkārt populārāks nekā fašisms un mūsdienās joprojām ir samērā aktuāls. 19. gadsimta rakstnieki to dēvēja par cēzarismu – režīmu, kurā autoritārs vadonis pamato savas varas leģitimitāti ar tautas gribu un redz sevi kā nacionālās vienotības ķīlu.

Pagātnes cēzaristi

Atšķirībā no pašpasludinātajiem fašistiem, kuri nebūt neslēpa nicīgo attieksmi pret demokrātiju, cēzaristi savu ideālo valsts iekārtu parasti raksturoja kā demokrātijas patiesāko formu – tādēļ tiem nereti bijis tik viegli savaldzināt ļaudis, kas sevi uzskata par demokrātiem. Mūsdienās ir vairākas valstis, kuru politisko režīmu varētu aprakstīt kā cēzarisku, un tās ir pievilcīgs piemērs autoritāri noskaņotiem censoņiem citviet – iespējams, arī Savienotajās Valstīs.