Globālā Ukraina

Mēs esam sakāvuši Krieviju cīņā par pasaules prātiem. Mēs nebaidāmies, un arī nevienam citam pasaulē nevajadzētu baidīties. Ukraiņi guvuši šo uzvaru, un tas dod mums drosmi, kas iedvesmo visu pasauli. Amerikāņi guvuši šo uzvaru, un tādēļ jums izdevies apvienot pasaules sabiedrību brīvības un starptautisko tiesību aizsardzībai. Eiropieši guvuši šo uzvaru, un tādēļ Eiropa šodien ir stiprāka un neatkarīgāka nekā jebkad agrāk. Krievijas tirānija ir zaudējusi varu pār mums. Un tā nekad vairs nevaldīs pār mūsu prātiem. Taču mums jādara viss nepieciešamais, lai šādu uzvaru gūtu arī globālie Dienvidi.

No Volodimira Zelenska uzrunas ASV Kongresa abām palātām, 21. decembrī

Profesionālās prasmes var noderēt visnegaidītākajos veidos. Savulaik, kad Volodimirs Zelenskis apguva aktierspēles iemaņas, tikai ar īpaši spilgtu iztēli apveltītiem cilvēkiem varēja ienākt prātā, ka spēja spoži sevi izrādīt viņam noderēs, kara apstākļos vadot valsti – Rietumu civilizācijas priekšposteni. Zelenska spēja precīzi atstāt vajadzīgo iespaidu ar savu izturēšanos šodien pieder pie Ukrainas smagā bruņojuma arsenāla, ar kuru panākta runā minētā “Krievijas sakāve cīņā par pasaules prātiem”.

Tādēļ arī vizīte Vašingtonā bija politiska veiksme. Pašsaprotami, ka militārs un finansiāls ASV atbalsts Ukrainai būs izšķiroši svarīgs Krievijas agresora padzīšanai. Tam ir vajadzīga abu Kongresa palātu piekrišana. Jebkuram kongresmenim, kurš šodien tik labprāt spiež roku Zelenskim un fotografējas kopā ar viņu, būs grūti nobalsot pret šāda atbalsta turpināšanu nākotnē. Savukārt Džo Baidens, uzņemot Zelenski, varēja nodemonstrēt, ka kontrolē situāciju likumdevējā un ka viņa stratēģija Ukrainas atbalstam bijusi pareiza. Tas savukārt ļauj cerēt uz Baidena palikšanu Baltajā namā arī pēc 2024. gada vēlēšanām – par spīti trampistu republikāņiem, kuri būtu gatavi uzspiest Ukrainai kādu pazemojošu “mieru” un piekāpšanos agresoram.

Tomēr Zelenska runa Kongresā aptvēra krietni plašāku perspektīvu par tuvāko pāris gadu aktualitātēm. Amerikāņiem patīk pašapzinīgi cilvēki: pateicoties viņiem par atbalstu, Zelenskis vienlaikus uzsvēra, ka Ukraina un ASV ir līdzvērtīgi partneri globālā cīņā par demokrātiju, brīvību un starptautiskajām tiesībām. Atbalsts Ukrainai nav žēlastības dāvana, bet gan investīcija starptautiskajā mierā un drošībā. “Globālo Dienvidu” pieminēšana arī ir pārdomāta un izsvērta. Diezgan netipiski Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu politiķiem, kas visbiežāk ir aizņemti paši ar savām problēmām, Zelenska sacītajā jaušama globāla un vēsturiska perspektīva planētas nākotnei.

Un “globālie Dienvidi” tiešām ir sāpīgs punkts šai nākotnei. Priecājoties par Rietumu vienotību pašreizējā krīzē, neviens nav aizmirsis faktu, ka valstis, kurās dzīvo pasaules iedzīvotāju vairākums, pašlaik NAV nedz nosodījušas Krieviju, nedz nostājušās Rietumu pusē. To vislabāk rāda ANO rezolūcijas šajā jautājumā. Par tām parasti nebalso, balso pret vai atturas ap 40 valstīm, kuru vidū ir Ķīna, Indija, Irāna, Pakistāna, visa Centrālāzija un laba daļa Āfrikas. Pat Rietumbalkānos ir dažas prokrieviskas valdības, kuras tikai ar cītīgu pierunāšanu un uzpirkšanu no Briseles ir gatavas ieturēt Eiropas kopīgo līniju. Ja ietekmi te gūs Ķīna un Krievija, tad cerēt uz mieru un drošību pasaulē būs naivi.

Zelenska Ukraina tādējādi cīnās pirmajā frontes līnijā daudz plašākā konfrontācijā, kurā uz spēles ir likta Rietumu liberālo demokrātiju pastāvēšana. Arī Putins necīnās pret Ukrainu; viņš cīnās pret Rietumu demokrātisko civilizāciju. Šis fakts gan daudziem Eiropā ir pārāk neērts, lai no tā izdarītu nepieciešamos secinājumus. Dažuprāt, Putinam esot vajadzīgas “drošības garantijas”, kaut arī, ja patiesi interesē savas valsts drošība, tad pēdējais, ko darīt, ir sākt agresijas karu kaimiņvalstī. Patiesībā Krievijas režīms iekšpolitiski nav spējīgs ilgstoši iztikt bez agresīvas, antirietumnieciskas ārpolitikas, un cerēt uz attiecību normalizēšanos kāda kompromisa rezultātā ir aplami. Ārējais apdraudējums no ļaunajiem Rietumiem ir bijis lielisks pamats, lai beidzot mestu pie malas visas modernās civilizācijas atliekas – varas dalīšanu, vēlēšanas, cilvēku tiesības un brīvības – un ļautu Krievijai atgriezties tās dabiskajā agregātstāvoklī, kurā tā pavadījusi lielāko daļu vēstures, – konservatīvā, impēriskā, policejiskā un totalitārā.

Pie šī agregātstāvokļa, kā zināms, pieder arī tieksme būt visu pasaules konservatīvo, antirietumniecisko spēku līderim. Neviens cilvēkēdāju režīms pasaulē nav par sliktu, lai Krievija ar to noslēgtu draudzību – ja vien tas pietiekami nīst Ameriku. Putina Krievija, protams, nav PSRS. Komunismam bija kaut kāda pozitīva programma un ievērojama “maigā vara”; putinismam turpretī ir tikai negatīvā programma – naids pret liberālajiem Rietumiem. Taču ar to bieži pietiek, piemēram, daudzās Āfrikas valstīs, kur labais varonis ir jebkurš, kurš cenšas ieriebt Vašingtonai. Ekonomiska bezcerība un posts acīmr edzot saasina vēlmi cīnīties pret “globālo hegemonu” un par “multipolāro pasaules kārtību”.

Klausoties Zelenskī, savus secinājumus vajadzētu izdarīt arī Eiropas Savienībai: pēc ilgstošas sēdēšanas uz sētas tai būtu iespēja nokāpt no tās pareizajā pusē. Man nav saprotama ES vēlme maksāt ievērojamu humanitāro palīdzību attīstības valstīm, kuras ANO balso par labu Krievijai un izplata saviem pilsoņiem Kremļa propagandas stāstus. Tāpat ir dīvaini, ka franču satelītu kompānija Eutelsat Tuvajos Austrumos joprojām translē Russia Today arābu valodas versiju. Tādēļ arī šķiet, ka bijušais komiķis Zelenskis patiešām šodien iet pa priekšu pārējai Eiropai.