Himna filozofijai

Kad divu Efeju līgas universitāšu vadība atkāpās, uzņemoties atbildību par klaji antisemītiskiem studentu protestiem, šaubu par ASV universitāšu politizāciju vairs nevarētu būt. Cita lieta, ka mums šo Amerikai specifisko fenomenu nevajadzētu viens pret vienu attiecināt uz visas pasaules akadēmisko vidi. ASV universitātēm tiešām ir ļoti plaša autonomija un sena campus politics tradīcija. Tā tas nebūt nav visā pasaulē. Un arī pie mums Latvijā nevajadzētu domāt, ka amerikāņu akadēmijas problēmas varētu tiešā veidā attiekties arī uz mums, lai gan daži kolēģi labprāt stilizē sevi kā mūsu “noamus čomskus” un “džordanus pītersonus”. ASV prestižāko universitāšu studenti tiek audzināti ar sakāpinātu sabiedrisko pašapziņu saskaņā ar Raiņa principu “Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”. Savukārt tenurētajai profesūrai tur ir ekskluzīva un apskaužama iespēja lielu daļu sava laika nodarboties ar brīviem intelektuāliem meklējumiem. Neviena no šīm lietām, cik man zināms, neattiecas uz Latvijas augstskolām.

Taču kā tad ir ar zinātnieka politisko pozīciju? Kāda loma patiesības meklējumos ir konkrētā pētnieka vērtībām? Lielākā daļa pētījumu šajā jomā cenšas pētīt, kādā mērā akadēmiskās institūcijas rekrutē jaunus kadrus ideoloģiski tuvās aprindās, kā arī vai pret citādi domājošiem zinātniekiem tiek vērsta diskriminācija. Man šķiet, ka šāda pieeja nav pilnībā produktīva, jo ignorē faktu, ka darbošanās kādā pētniecības laukā pati par sevi veido zināmu pasaules uzskatu un tādējādi saskan ar noteiktiem politiskiem uzskatiem. Tas gan mazāk izpaužas dabas, eksaktajās un inženierzinātnēs, vairāk – sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kas ir pašreferenciālas, proti, tajās sabiedrība apraksta pati sevi.

Katrā pētniecības nozarē dominē modeļi, teorijas un kategorijas, kas nebūt nav ideoloģiski neitrālas, un cilvēki, kuri ikdienā ar šīm problēmām strādā, padara par savu noteiktu skatījumu uz pasauli – nebūt ne obligāti greizu vai nepilnīgu, tomēr akcentējot vienus un notušējot citus realitātes aspektus. Par to liecina arī mana tīri etnogrāfiskā pieredze ar dažādu jomu pētniekiem (tā gan ir ierobežota un neaptver katru atsevišķo gadījumu – tādēļ jau iepriekš atvainojos kolēģiem). Piemēram, sociologi lielākoties politiski ir diezgan kreisi. Tas arī nav nekāds brīnums. Galu galā, šīs zinātnes pirmsākumi ir meklējami sociālā utopismā, klasiskajā Dirkema akcentā uz sociālo “solidaritāti”, grupu un kolektīvajām identitātēm, un tamlīdzīgi. Tādēļ nav brīnums, ka ļaudis, kas šajā ietvarā funkcionē ikdienā, tiecas uzskatīt, ka valsts un politiķi nedara pietiekami daudz, lai šo sociālo solidaritāti nodrošinātu – tai skaitā ar nodokļiem, pārdali un tamlīdzīgi. Un pievērsīsim uzmanību: arī vairums socioloģijas dzīvo klasiķu ir “pa kreisi” no centra – kā Gidenss un Hābermāss. Līdzīgi, šķiet, ir ar antropologiem. Ar politologiem ir atšķirīgi. Viņu ikdienas pētījumu centrā ir vara, kas pēc definīcijas ir sadalīta starp cilvēkiem nevienlīdzīgi, un tās izmantošana sabiedrībā bieži noved pie rezultātiem, kas nav optimāli. Tādēļ politologi, kas ikdienā visu šo nepievilcīgo substanci pēta, nebūt nesteidzas domāt, ka valstij ar savu piespiedu varas potenciālu ir jāmetas visu pārdalīt. Te ir mazāk entuziasma par priekšlikumu ar politiskiem līdzekļiem panākt, lai visi cilvēki būtu “brāļi”. Arī politologu klasiķi, kā Fukujama un Hantingtons, no politiskā centra ir “pa labi”. Arī tiesību zinātnieki lielākoties ir labēji – gan citu iemeslu dēļ. Viņu ikdienas darba lauciņš ir šķietami racionālā tiesiskā kārtība, kuru uztur valsts. Juristu normatīvais patoss nebūtu iedomājams, ja valsts kā stabilitātes un kārtības iemiesojums to negarantētu. Vēsturnieki ir ļoti atšķirīgi atkarībā no dažādām nacionālām tradīcijām, tomēr uzdrošinos apgalvot: jo vairāk viņi mijiedarbojas ar sociālajām zinātnēm, jo vairāk viņi no stipri labējās puses dreifē uz kreiso. Interesanti, ka no sociālajām zinātnēm visvairāk atklāti politizējušies tieši ekonomisti – par spīti uzskatam, ka tieši ekonomikas zinātne ar saviem matemātiskajiem modeļiem ir šķietami viszinātniskākā. Šie smalkie, rigorozie modeļi gan reizēm liek viņiem ignorēt visu, kas neierakstās tīri ekonomiskajā loģikā.

Šis, protams, ir tīri etnogrāfisks apraksts bez pretenzijas uz rūpīgu analīzi. Taču arī no tā var izdarīt dažus secinājumus. Vispirms, sociālajās zinātnēs ir vēlams iepazīt citas disciplīnas. Piemēram, padomju laika sistēma ar vienu šauru studiju programmu šodien jau sen vairs nav dzīvotspējīga, un nav skaidrs, kādēļ nevarētu ieviest amerikāņu majors/minors vai vācu Hauptfach/Nebenfach sistēmu. Otrkārt, no zinātnieku mentālas politizēšanās var glābties, atgriežoties pie filozofijas, kas šodien visādu “optimizāciju” rezultātā ir teju izskausta no Latvijas studiju programmām. Ar filozofiju es šeit saprotu ne tik daudz ierasto ideju vēsturi, bet gan disciplīnu, kas aicina kritiski izturēties pret mūsu lietotajiem jēdzieniem, kategorijām un domāšanas modeļiem. Tas beigu beigās pētniekam ļautu apzināties savas domāšanas ierobežotību un to, ka ne visi obligāti redz lietas līdzīgi viņam. Tas tad arī ļautu apturēt to nepatīkamo skatu, kad kāds labi izskolots jauns zinātnieks sirdsšķīstā naivumā no katedras ar putām uz lūpām klāsta ideoloģiski tendenciozas blēņas.