Ienaidnieka līķis

Francijas prezidents Emanuels Makrons ir mēģinājis pielabināties Trampam, spēlējot uzticīga mācekļa lomu, turpretī Merkele ir turējusies pa gabalu. Trampa gadījumā neviens no šiem paņēmieniem nav devis rezultātus. Un, kad viņš kļūst agresīvs un izsmējīgs, kā tas notika neformālajās sanāksmēs G7 samita laikā pagājušajā mēnesī Kanādā, Merkele vienkārši nereaģē – iespējams, lai neuzkurinātu viņu vēl vairāk.

The New York Times, 11. jūlijā

Reiz vienā publiskā diskusijā, kas notika Lipkes muzejā un bija veltīta brīvībai padomju laikā un mūsdienās, pieminēju to, ka padomju laikā daudzās dzīves jomās pastāvēja dažādas mikropretošanās formas – kaut vai tā pati anekdošu stāstīšana. Pēc sarunas viens no klausītājiem pienāca klāt un iebilda, ka par šādu pretošanos jārunā atturīgi, nedrīkst to pielīdzināt aktīvai pretestībai, disidentu rīcībai. Cilvēku, kurš stāsta anekdotes, klausās Amerikas balsi vai nelasa avīžu pirmo lappusi, kurā padomju laikos bija nodrukāti KP, CK, VĻKJS, TASS, RRR, MTS utt. oficiālie vēstījumi, nevar saukt par varoni. Un tam var piekrist. Ne jebkura pretošanās prasa varonību, un šāda mikropretošanās negarantē, ka vienu dienu tā pāraugs dziesmotā, oranžā, neļķu, tulpju vai Oktobra revolūcijā. No otras puses, grūti saprast, kā padomju režīms varētu pats no sevis sabrukt, ja tā būvē nebūtu bezgalīgi daudz sīku plaisiņu.

Kad izlasīju The New York Times žurnālistu izteikumu par Merkeli, man prātā ienāca viņas sociālistiskās Vācijas pagātne. Tā, protams, ir tikai asociācija, jo būtībā neko ne par Merkeles personību, ne par G7 samitā notiekošo nezinu un pat no elementāras viņas biogrāfijas skaidrs, ka Merkele nav bijusi ierindas sociālisma cilvēks. Un tomēr iztēle uzbūra sociālistiskajā absurdā trenētu raksturu – kurš atpazīst pagātnē sastaptu tipu un tāpēc nemēģina strīdēties vai pārliecināt, jo saprot, ka tas ir bezjēdzīgi.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nerunāju par reālo Merkeli. Skaidrs, ka viņa reaģē un uz Trampa publiskajiem izteikumiem vienkārši ir spiesta reaģēt, jo diemžēl arī izteikumiem, kas nav domāti nopietni, ir sekas, ja tos saka ASV prezidents. Tomēr varu viegli iztēloties, kā Tramps vai kāds cits līdzīgā situācijā klusēšanu un izvairīšanos reaģēt uz “uzbraucieniem” uztver kā vājuma pazīmi. Vai tas patiešām būtu vājums?

Kā vienmēr, atbilde nav vienkārša. Kad pieaugušais neatbild uz bērna lāstiem, mēs parasti to uztveram nevis kā vājuma, bet spēka un brieduma pazīmi: bērns nesaprot, ko dara, pieaugušais – saprot. Lai cik bieži Tramps ir salīdzināts ar bērnu, diez vai Eiropas Savienības līderu un Trampa attiecības ir salīdzināmas ar pieaugušo un bērna attiecībām. Trampam spēks ir, un viņa izpratnē, šķiet, labākais veids, kā to pierādīt, ir pazemot citus. Eiropiešu centieni pielabināt vai nereaģēt, visticamāk, viņa uzskatā norāda uz atkarību un vājumu. Un Tramps, šķiet, šādu reakciju nicina.

Tomēr nereaģēšanā arī ir savs spēks. Šeit der atcerēties ķīniešiem piedēvēto teicienu: “Ja pietiekami ilgi sēdēsi upes krastā, sagaidīsi, kā garām aizpeld tava ienaidnieka līķis.” Eiropiešiem un būtībā arī amerikāņiem šī stratēģija ir jau sen zināma. Piemēram, strīdēties piesardzīgi, lai vēlāk, kad situācija mainīsies, būtu iespējams strādāt kopā. Atcerēties, ka agrāk vai vēlāk karaļi, prezidenti un līderi aiziet no politiskās skatuves, vajag tikai būt pacietīgam. Tieši tāpēc ir svarīgi aizstāvēt un uzturēt spēkā vērtības, jo, piemēram, tie, kuri atbrīvojas no tirāna varas, parasti nesteidzas draudzēties ar tiem, kuri tirānu atbalstījuši. Un tie, kuri īstermiņa apsvērumu dēļ steidzas ar tirānu sadarboties, var ilgtermiņā zaudēt. Tāpēc stratēģija ir neiejaukties, nesteigties un pēc iespējas saglabāt stāju.

Tā nav nekāda ideālā stratēģija un savā ziņā ir nežēlīga. Piemēram, daudzas rietumvalstis neatzina Latvijas pievienošanu PSRS, lai gan karot par Latvijas brīvību neviena no tām nebija gatava: tās gaidīja. Pagāja nedaudz vairāk par 40 gadiem, un šim neatzīšanas faktam izrādījās nozīme. Tomēr tiem, kas šos gadus dzīvoja padomju okupācijā, tā bija vienīgā dzīve, pat ja uz vēstures kopējā fona četrdesmit piecdesmit gadu nav nekas daudz. Tagad citiem ir jāgaida savi četrdesmit, piecdesmit vai nezin cik gadi.

No teiktā neizriet, ka nereaģēšana, klusēšana un gaidīšana vienmēr ir dziļas gudrības izpausme un drošs ceļš, kā sasniegt mērķi. Ikdienā šeit cilvēki regulāri kļūdās. Viņi naivi brīnās: kāpēc es, kāpēc tas notiek ar mani, es taču tā uzmanījos, lai neiejauktos, lai būtu “neitrāls”. Pretošanās, pievienošanās un neitralitāte ir tikai dažādas stratēģijas, kas dažkārt nostrādā, bet dažkārt – ne, un tā ir liela māksla uzminēt, kura stratēģija kurā mirklī ir īstā.

Arī ja klusēšana un neiejaukšanās ir tikai ieradums, tajā grūti saskatīt īpašu gudrību. Man ir aizdomas, ka padomju laiks ir veicinājis šādu ieradumu. Nāk prātā gadījums, kad nelielā konferencē Cēsīs viens no dalībniekiem nolēma savas uzstāšanās laikā dalīties ar saviem konservatīvajiem uzskatiem par feminismu. Problēma bija ne tik daudz konservatīvajos uzskatos kā tajā, ka runā tika izmantotas vairākas klasiskas un dīvainas klišejas. Interesanta bija auditorijas reakcija. Tā bija ne atbalstoša, ne noliedzoša, drīzāk apmulsusi. Droši vien daļēji tāpēc, ka auditorijā bija ārzemju viesi. Un pirmā reakcija bija izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai viena no ārzemju viešņām neizturēja un sašutusi sāka atbildēt. Runātāju tā nepārliecināja. Auditoriju arī ne, jo diez vai kāds sākotnējo uzstāšanos bija uztvēris nopietni. Mēs vienkārši nereaģējām.

Pēdējā laikā Eiropa bieži vien izskatās vāja. Ja personificējam to ar Merkeli, uz enerģisko autokrātu fona tā izskatās nevarīga. Tomēr klusēšana un nogaidīšana ne vienmēr ir vājuma pazīme. Lai gan dažkārt ir. Tāpēc ar Eiropas norakstīšanu nevajag steigties, bet tās mērķus un stratēģijas ir vērts kritiski izvērtēt.