Kad ta’ precēsies, dēliņ?

Kad tiesību aktīvistiem saka, ka laulības noteiksmes izmaiņas dos iespēju legalizēt arī poligāmiju, neauglīgu incestu un, piemēram, – centīgāko anonīmo komentētāju tekstos – zoofiliju, aktīvisti ļoti apvainojas. Viņi apvainojas tāpēc, ka nesaprot.

Agnese Irbe, Rīgas Laiks, 2018.gada februārī

Kāda pazīstama kinokritiķe nesen atstāstīja šādu gadījumu. Saviesīgā reibumā viņa esot iesaistījusies tipiskajā diskusijā ar kārtējo deklaratīvo homofobu. Esot izmaluši cauri visus ierastos punktus: homoseksualitāte ir tas pats, kas pedofilija un zoofilija, “geju propaganda”, nepilngadīgo maitāšana un vervēšana, praida amorālā estētika, tradicionālās vērtības, katra krietna cilvēka dabiskais riebums pret geju seksa tehnikām un tā tālāk. Netipisks esot bijis strīda iznākums. Oponents pārtraucis sarunu, paziņojot: kinokritiķe atšķirībā no viņa esot par to visu daudz vairāk padomājusi. Varbūt pat visu to studējusi. Viņš jūtot, ka pats varot tikt “savervēts”. Mani šīs saviesīgās epizodes atstāstā aizkustināja nevis iespējamā, kaut arī mikroskopiskā “geju propagandas” uzvara, bet gan retais gadījums, kad kāds ir gatavs atzīt savu nedomāšanu.

50 gadu laikā, kopš pasaulē ir tāda lieta kā LGBT aktīvisms, ir sakrājies tik daudz autoritatīvu zinātnisko pētījumu, tiesu lēmumu, parlamentu sēžu protokolu un asās publiskās diskusijās pārbaudītu argumentu par labu tam, lai dažādas seksuālās orientācijas uzskatītu par normālām un nediskriminētu, ka to visu nav iespējams šeit pat pieminēt. Turklāt ikviens, kas šaubās un kam ir jautājumi, ar to viegli var iepazīties, pāris reizes uzklikšķinot datorā.

Hanna Ārente savā slavenajā Zur Person intervijā pasaka divas lietas, kas ir svarīgas, lai saprastu manu pozīciju šī komentāra kontekstā. Ienaidnieki var būt ikvienam, viņa saka, un tas ir dabiski. Taču tā ir politiska problēma, nevis personiska. “Personiska problēma ir nevis tas, ko dara mūsu ienaidnieki, bet tas, ko dara mūsu draugi.” Un viņa turpina ar identitātes politikas tēzi (dusmīgi un pa zilbēm sizdama ar plaukstu pa krēsla roku balstu): “Ja kādam uzbrūk kā ebrejam, viņam sevi jāaizstāv kā ebrejam. Nevis kā vācietim un ne kā pasaules pilsonim. Nedz arī kā cilvēktiesību subjektam. Bet tieši kā ebrejam!”¹

Un, lūk, tieši vadoties pēc šādas nostājas, es arī rakstu. Nedz ierasti apelējot pie cilvēktiesību prezumpcijas, nedz pie savas nepilnīgās Latvijas pilsonības, bet kā gejs.

Agnesei Irbei ir tiesības būt katoliskā katehismā balstītā laulības un ģimenes formāta aizstāvim, un viņa, manuprāt, ļoti godprātīgi izklāsta savus uzskatus. Tāpat kā jebkuru citu ticību un pārliecību paudējiem. Šīs tiesības aizsargā Satversmes 99. un 100.pants. Šo pantu gaismā un to aizsargāts, es, piemēram, iestājos pret jebkādiem reliģiskiem argumentiem likumdošanas procesā. Turklāt Agnese savā rakstā nepārprotami piekrīt viendzimuma attiecību civiltiesiskā regulējuma nepieciešamībai un atzinīgi vērtē ievērojamu geju ieguldījumu civilizācijas attīstībā. Taču, pielīdzinādama homoseksualitāti marginālām parafilijām, Agnese visdrīzāk kļūdās un pat vairo neiecietīgas nezināšanas postu, jo acīmredzot nesaprot. Un jāsaprot būtu šis arguments: pat ja daudzviet homoseksualitāti joprojām uzskata par morālu novirzi, marginalizē, demonizē un pat vajā, tā pēc savas bioloģiskās būtības nav parafilija. Savā kanoniskās laulības un “alfa ģimenes” apoloģijā Agnese atsaucas tieši uz bioloģiju, tādēļ būtu tikai jēdzīgi painteresēties arī par jaunākajām zinātnes atziņām cilvēka “dabas” laukā.

Par nepārprotami homoseksuāliem sevi atzīst tikai ap 2% pasaules iedzīvotāju. (Lai gan dažos pētījumos pat 12–20% respondentu atzīst, ka vismaz reizi mūžā jutuši homoerotisku interesi vai pat izmēģinājuši homoseksuālu dzimumaktu.) Uzskatu, dzīvesveidu, ētisko standartu un noviržu daudzveidība šajos divos procentos ir tikpat liela kā jebkurā sabiedrībā kopumā. Agnese apsauc gudros un jūtīgos, kas esot sevi tiktāl aizmiglojuši, ka nesaskatot Rietumu praidu pornogrāfisko vulgaritāti. Uz to atbildot, es atsevišķā rakstā varētu uzskaitīt visus savus ētiskos un estētiskos iebildumus pret geju subkultūras izpausmēm. Ir daudz politiski aktīvu geju, kuri neatbalsta nedz hēdonisku dzīvesveidu, nedz praidu ārišķīgumu, nedz vīriešu dzimumam kopumā raksturīgo promiskuitāti. Tai pašā laikā pasaulslavenā Rio karnevāla orģijai nav nekāda sakara ar seksuālo orientāciju, un man nav grūti iztēloties situāciju, kurā krusttēvs ritmiski stūķē sārtvaidzei krustmātei mutē iegarenu melnu priekšmetu kādu Latvijas lauku kāzu tradicionālajā rotaļā visu nepilngadīgo krustbērnu acu priekšā. Un arī fetišistu, vuajeristu, sadomazohistu, zoofilu, pedofilu un koprofilu īpatsvars pie gejiem droši vien ir tāds pats kā vidējai cilvēcei caurmērā. Piemēram, kādā nesenā Kanādas psihologu un seksopatologu pētījumā pat 26–52% aptaujāto atzīstas parafiliskās fantāzijās, turklāt respondentus nešķiroja pēc seksuālās orientācijas. Šos datus, protams, var interpretēt kā “pūstošo Rietumu” un globalizācijas pazīmi, patērnieciskas patmīlības, savtīguma un seksualizētās masu kultūras sekas, bet bez nopietnas zinātniskas analīzes tie ir tikai tukši vārdi. Kurpretim tieši tēmas stigmatizēšana un apzināts obskurantisms, nevis godprātīga, lietpratīga un savlaicīga bērnu un pusaudžu informēšana par ikviena cilvēka sarežģīto seksualitāti padara viņus neaizsargātākus un nesagatavotākus drošākai un veselīgākai nākotnei.

Latvijā, tāpat kā visur citur pasaulē, visās kultūrās un visos laikos, homoseksuāļi lielākoties dzimst heteroseksuāliem pāriem, un lielākoties tādi viņus arī audzina. Tieši ģimenē bērni uzzina, kas ir krievs un kas ir latvietis, kas ir darbs, tikums un mīlestība. Uzzina, ko konkrētā ģimene uzskata par panākumiem un normu savā kopienā un tā tālāk. Toties vairumā gadījumu vecāki neko nezina, negrib zināt un reizēm ir pat atklāti naidīgi pret statistiski reto, tomēr neatceļamo seksuālo citādību. Tāpēc jaunie geji un lesbietes, un transpersonas, uzsākot dzimumdzīvi, kļūstot pilngadīgi un patstāvīgi, paši ir pilnīgi neinformēti par savām nākotnes iespējām un iespējamajiem riskiem lielo pasaulē. Taču daudzi homoseksuāļi, es tai skaitā, ar ideālistisko mītu par stabilas, monogāmas un mīlošas kopdzīves iespēju inficējas tieši tur, šādās ģimenēs, vai arī savas tuvākās apkārtnes un mediju iespaidā. Un arī reproduktīvajam vecumam raksturīgais vairošanās un vecāku, un aizbildnieciskuma instinkts starp gejiem ir tikpat bieži sastopams, cik starp visiem citiem.

Valstij, starp citu, viendzimuma attiecību tiesiskošana ir daudz izdevīgāka nekā tās nosacītajai tautai. Latvijā publiskie politiķi lielākoties ir populistiski klauni un valsts pastāvēšanu faktiski nodrošina birokrātija ar tās specifiskajām izdzīvošanas metodēm. Birokrātijas skābeklis ir normatīvie akti, bet tās šūnu dalīšanās un augšana ir visu iespējamo dzīves jomu reglamentēšana un uzraudzība. Birokrātija necieš pelēkās zonas. Eiropas Savienības birokrātija ir mūsu birokrātijas glābiņš. Tās normas un direktīvas ir pastāvīga barotne, no kā Latvijas valsts izdzīvošanas nolūkos nedrīkst atteikties. Un, par laimi, neviens arī netaisās. Piemēram, kluso homoseksualitātes dekriminalizēšanu 1992.gadā – un lai man piedod paši pirmie Latvijas LGBT aktīvisti, kas toreiz staigāja uz Augstākās padomes sēdēm, – pirmām kārtām noteica valsts vēlme iestāties Eiropas Padomē, kur šī norma bija viens no priekšnoteikumiem. Un arī viendzimuma attiecību likteni visdrīzāk noteiks Eiropas standartu spiediens, nevis “ģimenes aizstāvju” histērija medijos vai Mozaīkas pēkšņie panākumi. Jautājums ir, cik ieinteresēta šo pelēko zonu likvidēšanā ir Latvijas populācija pati. Ļoti interesantā un ticamā Inglhārta–Velcela pasaules vērtību karte rāda, ka ne visai. No vienas puses, ir patīkami redzēt, ka, par spīti visam fasādiskajam tradicionālismam un neofītu entuziasmam, ikdienā cilvēki pie mums rīkojas izteikti sekulāri un racionāli. Turpretim uz otras skalas nemainīgi esam kopā ar pārējām postpadomju zemēm – aizdomīgi pret valsti un cits citu, individuālistiski izdzīvotāji savās slepenajās pelēkajās zonās. Un tādi lielākoties ir arī geji, kuri, par spīti visai viņiem piedēvētajai “liberastu propagandai”, Latvijā ir tikpat kā neredzami un diez vai pa īstam grib, lai valsts tā uzreiz kļūst par trešo partneri viņu potenciālajās kopdzīvēs.

Tā ka es nezinu, māmiņ, kad precēšos. Neviens mani nemīl.