Kodolieroči nav tik iznīcinoši, kā jūs domājat

Cik iznīcinoši galu galā ir kodolieroči? Šis jautājums, šķiet, tiek uzdots daudz retāk, nekā vajadzētu, un pavisam reti tiek apspriests ar vēsu prātu, tūdaļ nekrītot panikā. Patiesībā cilvēces pastāvēšanu kodolieroči neapdraud un pat lielākā daļa kodolkara skarto cilvēku to pārdzīvotu. Tas, protams, nenozīmē, ka kodolkarš neizraisītu milzīgu humanitāro katastrofu, bet ar to vien būtu par maz, lai iznīcinātu civilizāciju, kur nu vēl visu dzīvību uz Zemes.

Sāksim ar īsu pārskatu par globālo kodolieroču arsenālu, jo pēdējo 30 gadu laikā to skaits ir būtiski samazinājies. 20. gadsimta 80. gados kodolgalviņu skaits bija visaugstākais – aptuveni 70 000 –, bet saskaņā ar Amerikas Zinātnieku federācijas (FAS) datiem tas sarucis līdz aptuveni 12 700. Lielākā daļa šo kodolgalviņu atrodas ASV un Krievijas ieroču krājumos un tiek glabātas rezervē gadījumam, ja tiktu atcelts spēkā esošais ieroču kontroles režīms. To izvietošanai būtu nepieciešams zināms laiks. Nedot pretiniekam šo laiku neapšaubāmi ir būtisks abu valstu kodolspēku mērķis, tādēļ mums drīzāk būtu jārunā par jau izvietotajām kodolgalviņām. Ieroču kontroles nolīgumi ļauj abām valstīm izvietot ne vairāk kā 1550 kodolgalviņu, lai gan Amerikas Zinātnieku federācijas aplēses liecina, ka Krievijai tādu ir 1588, bet ASV – 1644, iespējams, nedaudz atšķirīgu definīciju dēļ. Jāpiebilst, ka Ķīnai ir 380, Francijai – 280, bet Lielbritānijai – 120 kodolgalviņas, tādēļ vienkāršības labad uzskatīsim, ka visā pasaulē kopumā ir izvietotas 4000 kodolgalviņas. Dažas no tām nenostrādātu vai tiktu notriektas, tomēr varam pieņemt, ka citas valstis un rezervē turētie kodolieroči atjaunotu šo kopējo skaitu. Jāpiezīmē, ka šis ir visdrūmākais liela mēroga kodolkara scenārijs un potenciāli no tā varētu izvairīties pat tad, ja notiktu taktisko kodolieroču trieciens, piemēram, Austrumeiropā, lai arī tāds ir maz ticams.

Nākamais jautājums varētu būt tāds: kādus postījumus katra no šīm bumbām spēj nodarīt? Tas savukārt liek atgādināt, ka visi kodolieroči nav vienādi. Amerikāņu visu laiku spēcīgākā izmēģinātā atombumba Castle Bravo bija tūkstoš reižu spēcīgāka par Little Boy – atombumbu, kas tika nomesta uz Hirosimu. Citiem vārdiem sakot, attiecība starp šīm divām bumbām ir aptuveni tāda pati kā starp Little Boy un MOAB – visjaudīgāko konvencionālo aviobumbu Amerikas mūsdienu arsenālā. Vai starp MOAB un 83 mm artilērijas lādiņu. Biedējošākie skaitļi bieži vien saistīti ar milzīgajām atombumbām, no kurām lielākā daļa jau ir demontētas. Lielākā daļa mūsdienu stratēģisko kodolgalviņu ir diapazonā no 300 līdz 500 kilotonnām, bet taktiskie ieroči ir vēl mazāki. Ja pieņemam, ka šo diapazonu (ar nelielu nobīdi uz spektra “resnāko” galu) pārstāv amerikāņu W88 (455 kt), zināms, ka šāda bumba nodara smagus postījumus tipiskām ēkām (pārspiediens 5 psi) aptuveni 5 kilometru rādiusā un vieglus bojājumus, piemēram, izsistus stiklus (1 psi) aptuveni 15 km rādiusā. Tālāk par aptuveni 13 km ir maz ticami pat 1. pakāpes apdegumi, bet, lai dabūtu staru slimību vieglā formā, būtu jāatrodas tuvāk par 3 km no sprādziena epicentra. Attiecībā uz civilajiem mērķiem vissvarīgākais rādītājs ir 5 psi rādiuss, kuru varam uzskatīt par “iznīcinošu”, taču visu lielo pilsētu diametrs pārsniedz 11 kilometrus.¹ Ja gribat saprast, ko kodolsprādziens nodarītu jūsu pilsētai (vai kādai, kas jums ļoti nepatīk), lielisks rīks ir Nukemap, lai gan pēc noklusējuma tas mērķē uz pilsētas centru, kas ir iespaidīgi, bet neatbilst faktiskajai mērķēšanas stratēģijai.

Citiem vārdiem sakot, tāda bumba var iznīcināt visu 55 kvadrātkilometrus lielā platībā, un maksimālā kopējā platība, kas tiktu iznīcināta mūsu kodolapokalipsē, būtu aptuveni 355 000 kvadrātkilometru, kas apmēram atbilst Montānas pavalsts teritorijai.

Protams, ka bumbas netiktu izkaisītas vienmērīgi – ar tādu aprēķinu, lai palielinātu kopējo platību, ko skar 5 psi rādiuss, – tādēļ jāapskata mērķēšanas jautājums. Faktiskie plāni, neapšaubāmi, ir ļoti slepeni, tomēr publiskajā telpā pieejams pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu pamatotus minējumus. Vispārīgi runājot, var prognozēt, ka kodoltriecieniem tiktu pakļauti trīs veidu objekti: stratēģiskie (ar kodolieročiem saistītie) mērķi, konvencionālie militārie spēki un rūpniecības un infrastruktūras objekti. Būtiski, ka pretinieka civiliedzīvotāju nogalināšana nav tiešs kodoltrieciena uzdevums, tomēr cilvēki mēdz dzīvot infrastruktūras objektu tuvumā, tādēļ tas būtu neizbēgami. Protams, augstākā prioritāte būtu mēģināt iznīcināt pretinieka kodolieročus, komandpunktus un vadības sistēmas; vislabāk to būtu izdarīt, kamēr pretinieks “guļ”, tā izvairoties no atbildes trieciena. Bet vairums šo mērķu atrodas attālās vietās, tādēļ daudzas kodolgalviņas nokristu mazapdzīvotos rajonos. Īpaši svarīgas šajā ziņā ir starpkontinentālo kodolraķešu pazemes bāzes: ASV tādu ir 400, bet Krievijā ap 170.² Ņemot vērā to augsto prioritāti un paaugstināto triecienizturību, katra varētu saņemt pa divām kodolgalviņām. Tas savukārt nozīmē, ka šie būtu sprādzieni pie pašas zemes, kas maina postījumu raksturu (daudz lielāki postījumi sprādziena epicentrā, bet 5 psi rādiuss W88 atombumbas gadījumā samazinās līdz 3,4 km) un arī izraisa daudz lielāku radioaktīvo piesārņojumu. Balstoties uz pieticīgiem aprēķiniem, varam pieņemt, ka uz šādiem sobjektiem nomērķēta ceturtā daļa visas pasaules kodolieroču.

Tas nozīmē, ka visas pasaules militāri industriālā kompleksa iznīcināšanai paliek aptuveni 3000 kodolgalviņu. Tas ir pārsteidzoši maz, ja ņem vērā problēmas mērogu. Iespējamie mērķi ietver armijas, gaisa spēku un kara flotes bāzes, rūpnīcas, naftas pārstrādes rūpnīcas, ostas, dzelzceļa šķirotavas, sakaru centrus, lidlaukus, spēkstacijas un pat lielākos tiltus. Pašlaik visā pasaulē ir aptuveni 1200 starptautisko lidostu un 732 naftas pārstrādes rūpnīcas. Atvēlot katram no šiem objektiem vienu kodolgalviņu, paliktu pāri aptuveni tūkstotis visiem pārējiem mērķiem uz planētas. Daži mērķi ir samērā grūti iznīcināmi, tādēļ tiem būtu vajadzīgi sprādzieni pie zemes virsmas, turklāt, iespējams, vairāk nekā viens, ņemot vērā ierobežoto rādiusu, kurā šie sprādzieni ir iedarbīgi pret mērķiem ar paaugstinātu triecienizturību. Labs piemērs tam ir dzelzceļa šķirotavas. Pat liela pilsēta, visticamāk, nesaņemtu vairāk par pāris kodolgalviņām; tās tiktu rūpīgi nomērķētas tā, lai radītu maksimālus postījumus pēc iespējas lielākam skaitam mērķu, bet, tā kā šie mērķi faktiski neietver vietējos iedzīvotājus, lielākā daļa izdzīvotu. Piemēram, prioritārie mērķi Ņujorkā visdrīzāk būtu jūras osta un Redhukas rajons Bruklinā, nevis Manhatana, jo Maskavu Ņujorka vairāk uztrauc kā vieta, no kuras uz Eiropu var izbraukt kuģi, nevis kā vieta, kur dzīvo investīciju baņķieri.

Un tas liek domāt par to, kas notiktu pēc kara. Lai gan lielākā daļa iedzīvotāju pat samērā lielās pilsētās paliktu dzīvi, vai viņus visus nenogalinātu radioaktīvais piesārņojums un kodolziema? Par laimi, tam, ko par šo jautājumu domā sabiedrība, ir maz kopīga ar realitāti. Ar radioaktīvo piesārņojumu saprot dažādas radioaktīvās daļiņas, kas pēc sprādziena nosēžas uz zemes. Tās var iedalīt divās grupās. Viena grupa ir agrīnais piesārņojums, kas rodas 24 stundu laikā vēja virzienā no sprādziena, bet otra – vēlīnais piesārņojums, kas ir globāls un ļoti izkliedēts. Sprādziens gaisā rada tikai vēlīno piesārņojumu: praktiski tam būtu pārsteidzoši maza iedarbība. Mūsu 4000 kodolgalviņu kara kopējā jauda būtu aptuveni 1800 Mt – tikai 4,25 reizes vairāk nekā visu atmosfērā veikto kodolizmēģinājumu jauda, kas pat intensīvākajos brīžos, šķiet, radīja dozas, kuras bija līdzvērtīgas varbūt pusei no dabiskā fona starojuma. Pat ja mēs pieļaujam, ka šāds karš radītu 10 reižu vairāk vēlīnā piesārņojuma nekā kodolizmēģinājumi (īsāka laika perioda dēļ un tādēļ, ka faktiskās kodolgalviņas varētu būt netīrākas nekā izmēģinājumos izmantotās), radioaktīvā starojuma līmenis savā augstākajā punktā būtu aptuveni tāds pats, kādam pakļauti lidmašīnu apkalpes locekļi mūsdienās.

Agrīnais piesārņojums ir daudz lielāka problēma, īpaši, ja dzīvo pa vējam no kodolraķešu bāzes. Bet pat tad bīstamība nereti tiek pārspīlēta. Aprēķini šādos gadījumos ir ārkārtīgi sarežģīti, bet, apskatot kodolieroču iedarbības aprakstus, šķiet, ka pēc W88 sprādziena pie zemes virsmas jūs sajustos slikti, bet izdzīvotu pat bez nekādas aizsardzības, ja atrastos vairāk nekā 225 km attālumā no sprādziena centra. Pat visvienkāršākā aizsardzība (palikšana telpās, vēlams, pagrabā vai noslēgtā istabā bez logiem) un evakuācija pēc pāris dienām samazinātu kaitīgās ietekmes risku līdz minimumam, jau sākot no 110 km attāluma vēja virzienā.

Paliek vēl kodolziema, un tieši šajā jautājumā pastāv vislielākā nesakritība starp sabiedrības uzskatiem un realitāti. Pamatideja, ka kodolkara izraisītie ugunsgrēki izmestu stratosfērā milzīgu daudzumu sodrēju, kas atdzesētu planētu par 20 °C vai vairāk un iznīcinātu sējumus, aizgūta no ārkārtīgi vienkāršotiem 80. gadu modeļiem. To ātri vien pārņēma pret kodolieročiem noskaņotu zinātnieku grupa, kuras zināmākais pārstāvis bija Karls Seigans un kura turpināja popularizēt šo uzskatu pat tad, kad labāki modeļi jau bija pierādījuši, ka izmesto sodrēju apjoms būtu daudz mazāks un ka to ietekme bijusi pārspīlēta. Tas pierādījās arī praksē 1991. gadā, kad Seigans prognozēja, ka Sadāma Huseina aizdedzinātie Kuveitas naftas urbumi būtiski ietekmēs globālo klimatu – samērojami ar Krakatau vulkāna izvirdumu. Tomēr sodrēji stratosfēru nesasniedza, un pāris dienu laikā tos aizskaloja lietus. Daži ir mēģinājuši šo teoriju atdzīvināt, bet nevienam tas, šķiet, tā arī nav izdevies. Realitātē kodolkarš pat pirms 30 gadiem būtu radījis ne vairāk kā kodolrudeni – lai gan kodolieroču skaits tolaik bija daudz lielāks nekā tagad.

Galvenais secinājums ir vienkāršs. Kodolkarš noteikti nav eksistenciāls apdraudējums cilvēcei, kur nu vēl visai planētai. Sākotnējo uzbrukumu pārdzīvotu lielākā daļa cilvēku pat lielpilsētās, kā arī pārsteidzošs daudzums infrastruktūras. Tā, protams, vienalga būtu katastrofa, kādu cilvēce vēl nav pieredzējusi, jo sabruktu globālā ekonomika un reģioniem nāktos iztikt pašiem ar saviem resursiem. Tas, visticamāk, nogalinātu vairāk cilvēku nekā pats karš, it īpaši blīvi apdzīvotajos rajonos, bet es paredzu, ka viss nostabilizētos varbūt 19./20. gadsimta mijas tehnoloģiju līmenī un tad sāktu atkopties.

Vēlreiz – kodolkarš ir slikti, un mums būtu ļoti jāsargās, lai to nesāktu, bet tas nav tik briesmīgs, par kādu bieži to uzskata. Šāds uzskats daļēji saistīts ar to, ka kodolieroču pretinieki to bīstamību mēdz pārspīlēt, bet daļēji ar to, ka tas vairs neatbilst šībrīža situācijai, kad ilggadēju kodolieroču ierobežošanas pūliņu rezultātā kodolkara iespējamā ietekme uz planētas iedzīvotāju skaitu ir būtiski samazinājusies.

© navalgazing.net, 27. martā