Krievu Medūzas seksuālā revolūcija Rīgā

Jūnijs ir LGBT kultūras mēnesis. 2020. gada 6. jūnijā bija jānotiek Baltijas praidam, ko atcēla koronavīrusa dēļ.

Meduza, 7. jūnijā

Baltijas praidam šogad tiešām bija jānotiek Tallinā, tāpēc izcēlu šo teikumu kā teju vienīgo pierādāmo faktu izdevuma Meduza vēstījumā krieviski lasošajai pasaulei, kurā 20. gadsimta 20. gadu Rīga ir pasludināta par “svarīgāko LGBT un travestu kultūras centru”. Īsti gan nav saprotams, kur tas centrs bija tik svarīgs – Latvijā, Baltijā, pasaulē vai vienīgi kāda indivīda nostalģiskajā iztēlē. Un acīmredzami tieši iztēle bijusi tā, kas ļāvusi “modes vēsturniecei un ikdienas kultūras vēstures speciālistei” Olgai Horošilovai Meduza rubrikā “Stāsti” (“Истории”) izteikt šo apgalvojumu. Viņas stāsts strukturēts 11 rindkopās, katra satur informāciju, kas neatbilst patiesībai, toties ļauj veidot priekšstatu par 20. gadu Rīgu kā liberālisma metropoli – sava veida Veimāras republiku – un vietējo homoseksuāļu paradīzi. Šim nolūkam pielāgoti arī fakti, tos ne tikai nepamatoti vispārinot, bet pat sagrozot un apgalvojot to, kā nav bijis. Tāpēc Meduza publikācija, protams, nespēj sniegt lasītājam zināšanas par pagātni visā tās sarežģītībā, toties tā pilda citu funkciju – izmanto sagrozīto pagātni par instrumentu, ar ko graut laika atšķirības starp 20. gadsimta 20. gadiem un 21. gadsimta 20. gadiem, izveidojot emocionālu kontaktu starp marginalizētiem cilvēkiem toreiz un tagad un radot empātiju un simpātijas mūsdienu lasītājā par homoseksuāļu subkultūras tēmu kā tādu. Lai konstruētu savu kvīrisko “es” tagadnē, vēsturiskām personām tiek piedēvētas viendzimuma attiecības, bet vēsturiskas vietas tiek sasaistītas ar tā laika “homo varoņiem”. Kā tādu vietu tad Meduza arī tēlojusi 20. gadu Rīgu, kaut arī ar īstenību tam visam ir maz sakara.

Latvijā vīriešu viendzimuma anālais sekss bija krimināli sodāms līdz pat 1992. gadam, jo pretstatā Meduza apgalvojumam 20. gadsimta 20. gados netika atcelts Latvijas Sodu likuma 516. pants, kas par minēto aktu (vietējā jurisprudencē sauktu par “pederastiju”) noteica minimālo sodu – vismaz trīs mēnešus brīvības atņemšanas cietumā. Tādēļ ar mākslas pasauli saistītie homoseksuāļi arī centās slēpt vilkmi uz sava dzimuma pārstāvjiem. Tāpat nav nekāda pamata izvēlēties Nacionālā teātra režisoru Aleksi Mierlauku, lai vispārināti runātu par visām Rīgas mākslinieku aprindām. Savukārt Robertam Tautmīlim-Bērziņam, kurš arī pataisīts par Meduza raksta varoni, ar 20. gadu uzdzīvi vispār nav sakara, jo viņš nomira jau 1915. gadā.

Saskaņā ar minēto publikāciju rīdzinieki esot aicinājuši kabarejos un citās izklaides vietās uzstāties “travestītus”, un šie slaidie, lokanie jaunie vīrieši spīguļojošās kleitās neesot neko atšķīrušies no kabarē meitenēm. Varbūt – bet ne Rīgā. Meduza cenšas šo apgalvojumu pamatot ar imitatora Kārļa Lenca¹ uzstāšanos Rīgā, taču tā nebūt nenotika 20. gados, bet gan 1934. gadā, turklāt nebūt ne “šmaugo stāvu iekļaujošā kleitā”, bet ducīgas krievu bajārienes tautas tērpā.

Pretstatā Meduza apgalvotajam nekādus desmit travestītus kafejnīcā Stambula no 10 līdz 11 vakarā nevarēja redzēt. Galu galā, pat jēdziens “travestīts” nav attiecināms uz 20. gadsimta 20. gadiem: 20. gadsimta 70. gados, galvenokārt Dienvidamerikā, par “travestītiem” sevi nosauca vīrieši, kuri uzvedās kā sievietes. Savu ķermeni viņi sievišķoja, izmantojot krūšu implantus, silikona injekcijas un hormonālu terapiju. Ar viņu tēlu nekādi nav saistāma lūpu krāsa un pūderis, ko 20. gadu Rīgā lietoja vietējie homoseksuāļi.

Diemžēl arī vācu seksologs Magnuss Hiršfelds savu vizīšu laikā Rīgā 1926. un 1929. gadā nekādu revolūciju neuztaisīja. Pāris lekcijas, kuras viņš nolasīja vācu valodā, klausījās gaužām šaurs cilvēku loks, presē par tām nekādas diskusijas nesākās, un uz plašāku publiku viņa vāciski izdotās un vēlāk, 30. gados, aizliegtās grāmatas ietekmi atstāt nevarēja.

Pretēji Meduza apgalvojumiem divas istabiņas Vecrīgā, kuras kā homoseksuāļu salonu bija iekārtojis Emīls Kozlovskis, ne Rīgas mākslinieki, ne bohēmas pārstāvji neapmeklēja. Līdz ar to viņiem nebija nekādas nepieciešamības par caurlaidi salonā uzrādīt “žetonus ar melnu neļķi uz tumšzaļa fona”. Par notiekošo Kozlovska dzīvoklī nevis ziņoja kaimiņi, bet iesniegumu policijai uzrakstīja Kara ministrijas darbinieks, kurš bija noskaidrojis, ka dažs labs obligātajā militārajā dienestā iesaukts karavīrs piepelnās, piekrītot homoseksuālam seksam. Turklāt šī parādība nebūt netika uztverta kā kaut kas ārkārtējs. Pie kriminālatbildības par “pederastiju” sauca četrus vīriešus. Trīs no viņiem sodīja ar minimālo (nevis maksimālo, kā uzskata Meduza) sodu, atņemot brīvību uz trim mēnešiem; naudas sods šādos gadījumos netika piemērots. Prese šo gadījumu nodēvēja par Melnās neļķes kluba lietu un tiešām ieinteresēti sekoja prāvas gaitai. Tomēr tas, ka žurnālisti nerakstīja par citām krimināllietām, nenozīmē, ka tādu nebija. Lai to noskaidrotu, būtu jāpēta ne tikai Rīgas apgabaltiesas, bet arī pārējo četru Latvijas apgabaltiesu dokumenti, ko Meduza informācijas avots nav darījis.

Vienīgi Olgas Horošilovas literārā iztēle likusi Rīgas policijai dažkārt saņemt “ziņojumus par lesbiešu saloniem, ko policisti ar ziņkāri izlasīja un ar nopūtu negribīgi arhivēja”. Fantāziju par tādu salonu ir publicējusi tālaika dzeltenā prese, bet pat tur netika rakstīts “par vīriešiem līdzīgām sievietēm biksēs, žaketēs un gangsteru cepurēs” kā portālā Meduza.

Un tikai viens no Meduza apgalvojumiem ir patiess: 1928. gadā iknedēļas divvalodīgās krievu-latviešu precību avīzes Preciniece izdevējs pirmo reizi latviešu žurnālistikas vēsturē publicēja autobiogrāfisku stāstiņu par homoseksuālo mīlestību “Divas vīriešu sirdis”. Šo vispārzināmo faktu vairākās starptautiskās konferencēs minējis literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Avīzes Preciniece publikācijas Vērdiņš raksturo kā laikmetam netipiskas, jo runa ir par pašu homoseksuāļu rakstītiem stāstiņiem, kas aicina saprast homoseksuālas attiecības, nevis tiecas šokēt lasītājus no malā stāvētāja pozīcijām, kā to iepriekš 20. gadu latviešu presē bija darījuši citi stāstnieki. Iespējams, ka “Divu vīriešu siržu” autors ir krievs, tomēr drīzāk nevis emigrants, bet gan pats avīzes izdevējs – tobrīd 36 gadus vecais Sava Medvedins, dzimis rīdzinieks, vecticībnieks, kurš 1921. gadā, kad izdota viņa pase, vēl bija tipogrāfijas strādnieks. Un Preciniece ne tuvu nebija plaši lasīta avīze; tā spēja iznākt tikai trīs mēnešus un plašāka ļaužu loka priekšstatus nekādi neietekmēja.

Meduza par vēsturisku centusies uzdot nostalģisku tēlojumu par Rīgas homoseksuāļu dzīvi pagājušā gadsimta 20. gados: tā ir naiva un pat aizkustinoša publikācija, bet tas ir labākais, ko par to var pateikt.