Labais cilvēks

Krūzo iespējamu padarīja apgaismība, kas ieviesa priekšstatu par indivīdu kā morāli autonomu personu, paša izveidotu cilvēku. Tavu dzīves lomu vai likteni vairs nenoteica iedzimtība vai zvaigznes – dzīves uzlabošana bija tavās paša rokās. Nācis no turīgu tirgotāju ģimenes, Krūzo bija pievilcīgs grāmatas mērķauditorijai, jo viņš iemiesoja ideju par kapitālistisku pašpietiekamību.

New Statesman, 1. maijā

Rakstniekam, tāpat kā kuram katram cilvēkam, nav pienākuma būt labam. Rakstnieki (tāpat kā kinorežisori, gleznotāji, teātra veidotāji un visi citi) vēstures gaitā ir bijuši pagalam štruntīgi cilvēki. Esmu viens no tiem, ar to nelepojos, bet atzīstu, ka esmu tāds, kāds nu vien spēju būt.

Daniela Defo romāns “Robinsons Krūzo” pirmoreiz tika publicēts 1719. gadā un savādā veidā 1824. gadā kļuva par pirmo tā dēvētās triviālās literatūras darbu, kas tika izdots tagadējās Latvijas teritorijā: ne velti tas iekļauts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspozīcijā “Grāmata Latvijā”.

Man Robinsons Krūzo asociējas tieši ar izmisumu, nevis apgaismības nestu progresu. Un šis izmisums ir nolasāms autora rokrakstā.

Daniels Defo, papildinājis savu uzvārdu ar smalko priekšvārdu “De”, bija visu ēdošs gadījuma rakstnieks un jebkādu ideju popularizētājs, kas peļņu bija gatavs gūt jebkādā ceļā. Gluži kā es. Pēc precībām saņēmis apaļu summiņu, viņš uzsāka savam dzīves laikam apšaubāmus biznesa projektus – piemēram, civetkaķu audzēšanu specifiski fermentētu kafijas pupiņu iegūšanai. Vēl vakar no zeķu kamoliņa izvilku pēdējos 200eiro, un Robinsona Krūzo liktenis šķiet nevis kā pamācošs veiksmes stāsts, bet gan kā brīdinājums: arī tu vari nonākt uz vientuļas salas ar vienu vienīgu palmu vidū un gaidīt pie apvāršņa parādāmies glābiņu sološu kuģi. Tēls ir tik klišejisks un visos iespējamajos veidos karikatūrās apspēlēts, ka žurnāls The New Yorker vienubrīd nospriedis variācijas par šo tēmu vairs nepublicēt.

Ar Daniela Defo “Robinsonu Krūzo” iepazinos samērā vēlu, visupirms nāca Žila Verna “Noslēpumu sala”. Atminos, ka mana mamma latviešu literatūras un valodas skolotājai Lijai Hincei sūdzējās, ka es nelasot obligāto literatūru, bet visādus dēku romānus. Arī visu Žila Verna rakstīto pēc kārtas. Skolotājas atbilde bijusi, ka ir labi, ka dēls vispār kaut ko lasa, un šajā ziņā varu mīļajai skolotājai tikai piekrist.

“Robinsons Krūzo” bija viena no pirmajām grāmatām, ko izlasīju vecajā drukā jeb gotiskajā rakstā. Pati pirmā bija piedzīvojumu romāns par Džonatana Livingstona bēdīgo likteni un, kā šķiet, cilvēku, kuram no galvas tika nodīrāts skalps. Ar grāmatām vecajā drukā man ir īpašas attiecības. Visupirms jau ir mana tēva stāsts no agras jaunības. Viņš kā mazgadīgs vācu gaisa spēku izpalīgs Otrā pasaules kara laikā bija aizdauzījies vāciešiem līdzi līdz pat Berlīnei. Kad viņš atgriezās Latvijā, vilcienā braucošs pretimsēdētājs viņu identificēja kā fašistu, jo viņš lasīja grāmatu vecajā ortogrāfijā. Kā fašistu gan viņu identificēja arī bijušais skolasbiedrs, pazīstams teātra režisors un dziedātājs, un tēvs uz kādu laiku nonāca Korejas pierobežā, brīdī, kad sākās Korejas karš.

Kā jau minēju, arī es nepavisam neesmu labs cilvēks.

Danielu Defo 1692. gadā ietupināja parādnieku cietumā, jo viņš bija notriecis sev nepiederošas 17000 mārciņas. Dažus gadus vēlāk viņš tika tiesāts par tekstu, kurā bija kritizējis Anglijas karalienes Annas represīvo režīmu.

Arī Robinsons Krūzo pilnīgi noteikti nebija nekāds labais cilvēks. Pretēji sava tēva gribai sācis doties jūrā, viņš nopirka cukurniedru plantāciju un kļuva par turīgu kolonistu. Uz vientuļās salas viņš nokļuva pēc iesaistīšanās vergu medīšanas ekspedīcijā, kas beidzās ar negaidītu vētru un kuģa bojāeju.

Droši vien vairumam Daniela Defo romāna lasītāju prātā palicis stāsts par Piektdieni – vispirms jūrmalas smiltīs pamanītu pēdas nospiedumu, bet pēc tam – sapazīšanos ar brīnišķīgo “mežoni”.

Man Defo romāns palicis atmiņā ar kaut ko pavisam citu. Kādā izmisuma brīdī Robinsons Krūzo sāk taisīt vienkoča laivu, taču dara to dziļi džungļos, tālu prom no jūras krasta, neapdomājis iespēju laivu nogādāt līdz okeānam.

Pola Džonsona grāmatā “Intelektuāļi” spilgti dokumentēti dažādi pasaulē pazīstami personāži – sākot ar Žanu Žaku Ruso un beidzot ar Žanu Polu Sartru. Neviens no viņiem nav bijis patīkams vai vismaz labs cilvēks. Drīzāk piestāvētu vārds – draņķis. Taču tieši draņķu piemērs mums var pierādīt, ka ir iespējams būt labākiem.

Būtiskākais jautājums: kā gan būt labam? Kaut kādu nojausmu par to sniedz norvēģu rakstnieka Kārla Ūves Kneusgora romānu cikls “Mana cīņa” un jaunākā stāstu sērija, kuras grāmatas nosauktas četru gadalaiku vārdā. Kneusgors savā dzīvē pilnīgi noteikti nav bijis labs, viņš ir dzēris kā traks, emigrējis no Norvēģijas uz Zviedriju un ienīdis savu tēvu, taču kādā savas dzīves brīdī to visu aptvēris un sajēdzis, ka tu esi vienkārši tāds, kāds esi radīts.