“Jau otro dienu ir nelabojamas, idiotiskas kļūdas sajūta.” Es nezinu, kas izraisīja tādu sajūtu Tomasam Venclovam (vienam no šī numura sarunbiedriem), kad viņš to ierakstīja dienasgrāmatā 1972. gada 24. maijā, Brodska dzimšanas dienā, taču šo kļūdu es labi pazīstu. No vienkāršas kļūdīšanās, ko viegli labot, atrodot pareizo risinājumu, šī atšķiras ar to, ka nav labojama, un tu pat īsti nezini, ka esi kļūdījies. Tomēr jau pati apziņa, ka esi izdarījis kaut ko nelabojamu – kas bieži var izpausties pavisam fizioloģiski, teiksim, kā viegls nelabums vēderā –, liecina par kļūdu. Tev pašam tā var šķist “idiotiska”, jo tu pats sevi par idiotu neuzskati un vienmēr turi pa rokai attaisnojumu, ka nevarēji tak zināt, kā viss beigsies. Taču tās vienalga ir atrunas, un par to liecina cita veida zināšana, kas gan atšķiras no tā, kā mēs parasti kaut ko zinām. Diemžēl tieši no rīcības, kas draud ar neatgriezenisku kļūdu, sastāv dzīve, un dažos noguruma un enerģijas atslābuma brīžos gribas piebalsot metaforai, ka dzīve pati ir viena šāda “idiotiska kļūda”. Tā spriest par dzīvi var melanholiskās, retoriski iekrāsotās sarunās franču eksistenciālisma garā, par ko pavīpsnāt iespēju nav palaidis garām cits šī numura (un nu jau visa laika) sarunbiedrs Aleksandrs Pjatigorskis. Tad, lūk, reto iespēju piedzīvot dzīvi, kurā iespējams novērot gan apstākļus, kas noved pie kļūdas, gan arī sekas, kādas tā izraisa, piedāvā kino (un tieši par kino Pjatigorski izjautā Arnis Rītups). Taču novērot, protams, tu vari tikai citu, svešu dzīvi, turklāt situācijā, kur neko manīt nav iespējams, arī savu atrašanās vietu – ja mēs runājam par skatītāju un filmu tā priekšā. Ieklausoties Pjatigorska apgalvojumā, ka kino viņš skatās kā dzīvi – kā interesantu stāstu (vai neinteresantu – “vienkārši nav vērts skatīties”) –, es uz brīdi prātoju, vai manējo būtu vērts skatīties. Atbilde ir vienkārša: tas lielā mērā atkarīgs no skatītāja, vai, runājot Pjatigorska vārdiem, “daži stāsti paši par sevi kļūst man krietni svarīgāki, ja pastāv kaut kas cits. Runājot vienkāršoti, ja uz tiem ir kāds skats no malas”. Ja ir šis “cits”, parasta dzīve kino, pat ja tā nav nekāds īpaši interesantais stāsts, vienalga izskatās aizraujoša un, pat ja filma ir skumja vai bēdīga, ir brīnišķīga sajūta to noskatīties atšķirībā no... nu, jūs jau sapratāt. Atšķirībā no mūsējās, kas drīzāk norit tādā kā Tomasa Venclovas dzejoļu ainavā, ko atstājusi jēga, kura reiz tur bijusi, – pelēkā, miglainā, pamestā piepilsētā, ainavā pēc kaujas, ne īsti pirms, ne pēc nāves.

Vēl vienā šī numura stāstā Brodska māte Marija Moisejevna atceras piecgadīgo dzejnieku, kurš laivā, braucot pāri Volgai, apjautājies: “Mēs taču jau esam tālu aizkuģojuši; kad tad noslīksim?”