Psihedēliskās revolūcijas vēlie augļi

“Kolorādo pavalsts galvaspilsētā Denverā dekriminalizējuši halucinogēnās sēnes. Psilocibīna glabāšana kļūs par nebūtisku pārkāpumu un policijas zemāko prioritāti. Iniciatīvas autori uzsver, ka sēnes nenes draudus sabiedrībai un nerada vai gandrīz nerada pieradumu. Likuma pretinieki ir pārliecināti, ka dekriminalizācija var palielināt narkotiku lietošanu pilsētā.”

svoboda.org, 9. maijā

Šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmanis 1943. gadā, pētot melnos graudus, nejauši sintezēja LSD-25, taču sākumā pats nesaprata, ko paveicis. Kad neliels jauniegūtās vielas daudzums nejauši saskārās ar ādu, viņš nosprieda, ka ir saindējies, tālab nolēma doties mājup un iedzert pienu kā pretindi. Ņemot vērā kara apstākļus, asistents viņu aizveda mājup nevis ar auto, bet ar velosipēdu, tāpēc pasaulē to pazīst kā velosipēda dienu, kas aizsāka vēlāko psihedēlisko revolūciju. Kaimiņiene, kura bija atnesusi pienu, zinātniekam piepeši šķita ļauna ragana, un viņš uztraucās, ka nespēj pat uzrakstīt testamentu, jo jutās trauksmaini un sadrumstaloti. Izsauktais ārsts nekonstatēja nekādus ievērojamus organisma darbības traucējumus, bet nākamajā rītā Hofmanis esot juties pat labāk nekā iepriekš. Bija skaidrs, ka vielas mikrodevai ir milzīgs potenciāls, tāpēc viņš turpināja pētījumus un vēlāk atklāja arī psilocibīnu jeb “maģisko” sēņu aktīvo vielu, un izrādījās, ka tā līdzinās serotonīnam. ASV progresīvās jaunatnes neapmierinātība ar karu Vjetnamā un interese par Austrumu misticismu radīja vidi, kurā interese par apziņas paplašināšanu kļuva masveida. Piemēram, Kens Kīzijs, tas pats, kurš sarakstījis “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, brīvprātīgi piedalījās zinātniskajā eksperimentā ar dažādu substanču lietošanu un šādā ceļā guva iedvesmu. Savukārt Karmas Kagju budisma lama dānis Ole Nidāls, kura pieeja mācībai reizēm tiek raksturota kā vieglais budisms, savu garīgo ceļu iesāka ar hašiša kontrabandu, kuru slēpa Budas statujā. Vienam no saviem Austrumu garīgajiem skolotājiem viņš bija iedevis arī LSD, un tas atzinis, ka tā esot nopietna būšana. Arī tolaik aizsāktajā krišnaītu kustībā liela tiesa sekotāju meklējusi alternatīvus pacilātības avotus. Kad daži no viņiem bija kļuvuši par indiešu skolotāja Prabhupādas mācekļiem, pēkšņi izrādījās, ka viņi nedrīkst lietot pat melno tēju, bet, jautāts, kāpēc viņš par to nav brīdinājis pirms iniciācijas, viedais vīrs sacījis: “Jūs nemaz nevaicājāt.” Viņa reliģiski muzikālos priekšnesumus apmeklēja arī hipiji, kuri atklāti vaicāja par narkotiku spēku, bet Prabhupāda atteica: “LSD ir kā raķete uz kosmosu, tai ir jāatgriežas atpakaļ uz zemes. Bet Hare Krišna gan ir mūžam.”

Mēģinot noskaidrot, vai psilocibīnu varētu izmantot atkarību ārstēšanai un agresivitātes mazināšanai, Hārvarda Universitātē Ričards Alperts un Timotijs Līrijs uzsāka grupu eksperimentus. Tiesa, tie ātri vien nonāca konfliktā ar akadēmisko pieeju, un pulciņš sāka līdzināties sektai. Alperts pameta darbu un devās garīgajos meklējumos uz Indiju, nomainot vārdu uz Rams Dass. Viņš izdeva vairākas grāmatas, kas bija veltītas pašizziņai, un viņa sekotāju loks ievērojami pieauga. Jau cienījamā vecumā viņš piedzīvoja insultu un kopš tā laika runā izteikti gausi, bet sekotāji to uztver kā dziļdomību.

Arī Līrijs nespēja izturēt zinātnes rāmjus un kļuva par LSD guru. Viņš uzskatīja, ka pilnīgi visiem nekavējoties jāpiedzīvo šveiciešu ķīmiķa uzietais brīnums, tāpēc vienubrīd bez maksas dalīja skābi dažādos pasākumos. Ņemot vērā likumdošanas atšķirības atsevišķās pavalstīs, mūža laikā viņu vairākkārt arestēja par zālītes glabāšanu, un vienā no tādām reizēm viņš bija spiests aizpildīt pirms gadiem paša sastādītu psiholoģisko testu. Tas viņam ļāva parādīt sevi vēlamā gaismā – kā pasīvu vientiesi, kurš netiecas pēc avantūrām –, un viņam izdevās no cietuma izvairīties. Tāpat kā daudzi citi tolaik, arī viņš ticēja, ka narkotikas spēj pārvarēt prāta važas un cilvēkus, tāpēc nepaguris izdomāja dažādus palīglīdzekļus – tā, piemēram, viņš vēlējās sastādīt psihedēlisko ceļojumu karti, kas balstījās uz “Tibetas mirušo grāmatu”. Reiz viņš ieslēdzās istabā un lietoja LSD veselu mēnesi no vietas. Līrijam pieder ideja tipogrāfijā piesūcināt telefona grāmatas stūri ar LSD un tad publiski paziņot, ka nu ikvienam ir iespēja eksperimentēt, kā arī ieplūdināt skābi pilsētas ūdensvadā. Iespējams, šāda plāna realizācija novestu pie masveida saindēšanās. Mūža otrajā pusē, piedzīvojot LSD aizliegšanu, Līrijs aizrāvās ar datoriem un uzskatīja arī tos par narkotiku. Būdams jauno tehnoloģiju entuziasts, Līrijs arī savu nāvi translēja tīmeklī, bet ķermeņa daļu novēlēja aizsūtīt kosmosā, kas esot ticis izdarīts.

Psihedēliskā revolūcija dzemdināja arī savu melno avi– Čārlzu Mansonu, kura drūmās harismas iespaidā viņa sekotāji nogalināja nejaušus cilvēkus, arī kinorežisora Romana Polaņska līgavu. Taču, par laimi, tā ir pagātne.

Atminos, pirms gadiem desmit, kad biju atgriezies no dzīvošanas Anglijā, kāds paziņa stāstīja par savu mēģinājumu iegādāties zālīti Latvijā. Viņš devies uz pārbaudītu vietu Ķengaragā, kur kaņepju ziediņus pret naudu iemaina caur logu. Atceļā viņš sajutis, ka no aizmugures piebrauc policijas mašīna, un pēdējā mirklī no nopirktā paguvis atbrīvoties. Būdami pārliecināti, ka prece tomēr ir viņam kabatā, likumsargi aizveduši viņu uz iecirkni un likuši izģērbties svešu cilvēku klātbūtnē, bet, aizliegto vielu tā arī neatraduši, esot kļuvuši pikti. Anglijā policijas suņa saostu “kāsi” pat neatsavina, bet miermīlīgi atdod īpašniekam, ja runa, protams, nav par plantāciju ierīkošanu vai tirgošanu, tādēļ šī aina man likās sirreāla. Bet arī tā, par laimi, ir pagātne. Pats es nevēlos stāvēt pliks policijas iecirknī, tāpēc par Denveras iniciatīvu priecājos – arī tādēļ, ka pētījumos balstīta vielu dekriminalizēšana vērojama arī citur pasaulē.