Kā karojošs antitotalitārists atklāja ultranacionālismu

Pirmo reizi mēs tikāmies gandrīz pirms 30 gadiem, uzreiz pēc Berlīnes mūra krišanas, kādā disidentu saietā Francijas vēstniecībā Budapeštā.

Prezidents Fransuā Miterāns bija man lūdzis sagatavot ziņojumu par to, kā Francija varētu palīdzēt Centrāleiropas valstu rekonstrukcijā pēc atbrīvošanās no komunisma jūga.

Tolaik Viktors Orbāns bija viena no spilgtākajām personībām uzvaras vainagotajā cīņā ar padomju iekārtu. Šis jaunais cilvēks, kuram Džordža Sorosa piešķirtā stipendija ļāva studēt Oksfordā, savu maģistra darbu bija veltījis poļu kustībai Solidaritāte. Orbāns savulaik kļuva slavens vienas dienas laikā, pateicoties runai, ar ko uzstājās Budapeštas Varoņu laukumā, godinot ungāru 1956. gada sacelšanās mocekli Imri Naģu.

Un te nu viņš ir šodien, 2019. gada 10.aprīlī; šie 30gadi viņu pārvērtuši par tuklu satrapu ar pensionēta cīkstoņa miesasbūvi, par Vladimiru Putinu bez muskuļiem. Viņa sejā ir kaut kas skumjš un padrūms, un tam līdzi nāk dīvaina atturība, kas robežojas ar kautrību, – īpašība, kas senāk viņam nepiemita. Atturība parādās, kad viņš sasveicinās ar manu draugu Žilu Ercogu, kurš palīdzēs ar piezīmēm, – nepārliecināti pasniedz viņam roku un nomurmina: “Labrīt, mani sauc Viktors Orbāns. Laipni lūdzu Budapeštā.”

Mēs atrodamies reliģiska satura grāmatu pildītā bijušā karmelītu klostera bibliotēkā Budas pils rajonā; uz šo vēsturisko ēku pirms neilga laika pārcēlies Orbāna birojs. To es uzzinu no Ungārijas vēstnieka Francijā Ģerģa Kāroja. Viņš ieradies no Francijas tikai tādēļ, lai varētu būt klāt šajā intervijā, kas norit angliski.

Dažādu iemeslu dēļ – manu prātu šajā brīdī pārplūdina atmiņas, man negribas sarunu sākt ar jautājumu par to, kā izbijis karojošs antitotalitārists ceļā uz Damasku (pareizāk – Maskavu) atklājis konservatīvismu un ultranacionālismu vai kā Sorosa stipendiāts pamanījies pasludināt savu bijušo skolotāju par tautas ienaidnieku nr.1 (vēl gluži nesen Sorosa karikatūra bija izlīmēta Ungārijas galvaspilsētas ielās), un es nejūtu arī vēlēšanos uzreiz mēģināt atrisināt mīklu, kā īstens disidents varēja apgūt staļinisko retrospektīvās biogrāfiju pārrakstīšanas tehniku (šajā gadījumā viņš tīrīšanu sarīkojis pats savā atmiņā), – es sāku pavisam nekaitīgi un uzdodu pieklājīgu jautājumu, gluži vienkārši, lai iegūtu mazliet laika un pamazām iejustos.

– Kāpēc jūs izvēlējāties šo klosteri? Kāpēc tik askētisku vietu?

Taču Orbāna atbilde dīvainā kārtā ir tieša un koncentrēta, un saruna jau uzreiz uzņem apgriezienus.

– Tāpēc, ka mana biroja vecās telpas bija parlamenta ēkā, lejā, Donavas otrā krastā, un tas nebija labi no varas dalīšanas viedokļa.

Atbilde būtu godīgāka, ja viņš teiktu: “Tāpēc, ka es vēlos būt noteicējs šajā pilsētā, kas vienīgā visā valstī vēl turpina man pretoties.”

Taču viņš tā nesaka.

Neliberālisma izgudrotājs, cilvēks, kurš izmanto demokrātiju, lai torpedētu demokrātiju, autokrāts, kurš pastāvīgi cenšas apklusināt Ungārijas parlamentu, komandē tiesnešus un kontrolē medijus, man paziņo, ka aizgājis no agrākajām telpām, rūpējoties par demokrātiskajiem procesiem.

Es neprotestēju.

Man šajā brīdī vēl nav ne jausmas, cik laika viņš man atvēlēs.

Es vēl nezinu, ka nākamajā rītā Ungārijas brīvā prese atzīmēs, ka es vienā pēcpusdienā esmu pavadījis ar Orbānu vairāk laika nekā tās žurnālisti deviņos demotatūras (termins, ar ko es apzīmēju demokrātisku diktatūru) gados, kopā ņemot. Tāpēc ķeros vērsim pie ragiem.

– Jūs Eiropā esat kļuvis par demotatūras neliberālā spārna līderi...

Apzīmējums neliberāls,šķiet, viņu pārsteidzis.

– Atļaujiet jūs šai vietā pārtraukt. Mums vajadzētu vispirms vienoties par terminoloģiju. Kāda ir realitāte? Liberālisms radījis politisko korektumu, tātad – totalitārisma paveidu, kas ir tiešs pretstats demokrātijai. Un tāpēc es uzskatu, ka neliberālisms atjauno patiesu brīvību, patiesu demokrātiju.

Šoreiz gan es jūtos spiests viņam pateikt, cik demagoģiska man šķiet šāda loģika. Un uzskaitu dažus no demokrātijas gara pārkāpumiem, par ko pirms dažām stundām uzzināju man par godu sarīkotā nevalstisko organizāciju sanāksmē: slēgti laikraksti, migranti, kuri cieš badu, cietumsods cilvēkiem, kas palīdz patvēruma meklētājiem, Centrāleiropas Universitāte – pazīstama kā Džordža Sorosa universitāte – spiesta piešķirtos akadēmiskos grādus validēt Vīnē, aresti un naudas sodi bezpajumtniekiem, tiesneši, kuri izpilda valdības rīkojumus, un tā tālāk.