Vēsture turpinās

Liberālā pasaules kārtība varētu sabrukt tieši tikpat pēkšņi kā PSRS.

Pols Meisons, The Guardian, 5. decembrī

1989. gada vasarā Frānsiss Fukujama ASV starptautiskās politikas žurnālā The National Interest publicēja eseju “Vēstures beigas?”, kas kļuva par vienu no 20.gadsimta beigu ietekmīgākajiem tekstiem sociālo zinātņu jomā. Uzlūkojot Aukstā kara beigšanos un daudzu autoritāro režīmu sabrukumu, Fukujama secināja: Rietumu liberālā demokrātija ar laiku izkonkurēs visas pārējās pārvaldes formas visās pasaules valstīs, kļūstot par “cilvēces ideoloģiskās evolūcijas” galapunktu.

Fukujamas aprēķins bija vienkāršs un pārliecinošs: turpinoties aizvien lielākai ekonomiskajai integrācijai, valstīm arvien vairāk būs jārūpējas par savu pozīciju starptautiskajā konkurencē. Tam ir vajadzīga efektīva ekonomika, kuras darbību savukārt vislabāk spēj nodrošināt liberāla politiskā pārvalde, kur brīva ideju konkurence un netraucēta ekonomisko spēku darbība ļauj nonākt pie labākajiem problēmu risinājumiem. Globalizācija un liberālisms šajā shēmā ir saistīti visciešākajā veidā: globalizācija nav iespējama bez liberālisma, liberālisms paļaujas uz globalizāciju kā savu balstu un ideju nesēju.

Pēc 25 gadiem tas pats Fukujama Financial Times rakstā atzinis, ka viņa tēzes priekšnosacījums ir ne tikai arvien dziļāka starptautiskā ekonomiskā integrācija, bet arī “hegemoniskā ASV vara”. Līdz ar izolacionista un ASV “pasaules policista” lomas kritiķa Donalda Trampa ievēlēšanu prezidenta amatā ASV pozīcijas globālajā spēku samērā, visticamāk, mainīsies, un līdz ar to pārveidosies arī visa Rietumu pasaule, kādu mēs to pazinām kopš 90.gadu sākuma.

Tas ir problemātiski ne tikai tāpēc, ka no 20.gadsimta vēstures zināms, ar ko beidzas izolacionistiska pieeja starptautiskajai politikai, bet arī tāpēc, ka kopš 1991.gada neatkarīgas Latvijas pastāvēšana lielā mērā balstīta pieņēmumā par vienmēr spēcīgām, ekonomiskajā integrācijā un liberālu vērtību izplatīšanā ieinteresētām Savienotajām Valstīm.

Vai Trampa politika pilnībā vai daļēji iznīcinās liberālo Rietumu pasaules kārtību vai varbūt, tieši otrādi, to atdzīvinās, par to, kā mēdz teikt, domas dalās. Nav skaidrs arī tas, cik drīz gaidāmas pārmaiņas. No vienas puses, Padomju Savienības pieredze patiešām liecina, ka milzīgas un šķietami stabilas sistēmas var sabrukt burtiski dažu gadu laikā. No otras puses– skan arī mierinošas balsis. Piemēram, Londonas Ekonomikas skolas profesore Svati Dingra uzskata, ka Trampa ievēlēšana un populistu uzvaras gājiens nebūt neapstādinās ekonomikas globalizāciju citviet pasaulē un līdz ar to arī liberālo vērtību izplatīšanos, bet, tieši otrādi, padarīs to veselīgāku. Patlaban starptautiskie tirdzniecības līgumi (TPP, NAFTA u.c.) paredz arī tiesības korporācijām sūdzēt valstis tiesā par tām nelabvēlīgu nosacījumu ieviešanu nacionālajā līmenī, tādējādi radikāli ierobežojot valstu pašnoteikšanos un to demokrātiski ievēlēto valdību varu. Dingra uzskata: ja antiglobalizācijas spiediena ietekmē izdosies no šīm normām atteikties, tas ievērojami uzlabos ekonomiskās sadarbības kvalitāti un mazinās antiglobālistisko noskaņojumu.

Politikas un ekonomikas analītiķi norāda arī uz to, ka daudz kas būs atkarīgs no valstu valdību spējas ieklausīties protesta balsotājos un mazināt ar globalizāciju saistīto negatīvo efektu – darbavietu izzušanu attīstītajās valstīs, uzkrītošo nevienlīdzību un migrācijas radīto sociālo neviendabību. Taču kaut kas būs jādara ne tikai ar ekonomiskās izaugsmes augļu sadalījumu starp dažādām sabiedrības grupām, bet arī ar identitātes un vērtību jautājumiem. Proti, valdībām būs jānodarbojas ar acīmredzami samilzušo konfliktu starp slēgtās un atvērtās sabiedrības piekritējiem, starp tiem, kam vērtību hierarhijas virsotnē atrodas indivīda brīvība (pārvietoties, izvēlēties identitāti, veikt darījumus utt.), un tiem, kas priekšplānā liek tradīciju, kopienu un pienākumu.

Jau šobrīd izskan pamatota kritika, ka liberālajās demokrātijās konservatīvisms (kopienas un tradīcijas vērtības) ir tiktāl noniecināts, ka par to teju nav iespējama civilizēta saruna. Ideoloģija ne tikai vistiešākajā veidā ietekmē sabiedrības diskusijai pieejamo argumentu klāstu, bet arī sakārto tos secībā no sociāli pieņemama līdz nepieļaujamam. Te nav runa par sazvērestību – medijiem pat nav atklāti jāatsakās no konservatīvo viedokļu publicēšanas; pietiek ar priekšstatu, ka konservatīvā pozīcija ir nepopulāra, ka tā izglītotajiem un veiksmīgajiem nepiedien. Neatraduši iespēju savu satraukumu par migrāciju, darba tirgus perspektīvām un nacionālo savdabību izteikt sociāli pieņemamā veidā, cilvēki neapmierinātību apspiež tik ilgi, līdz viņiem ir iespēja aizgādāt to līdz vēlēšanu urnām. To pierāda arī apdullinošās sociālo aptauju kļūdas ASV priekšvēlēšanu laikā.

Lai kā gribētos abus 2016.gada lielākos antiliberālisma pasākumus– Brexit un Trampa ievēlēšanu– izskaidrot vienkārši kā stulbuma, emociju un tumsonības izpausmi, iespējams, tie liecina arī par to, ka liberālās vērtības visiem nemaz nav tik pievilcīgas pat attīstītajās valstīs. Vai vismaz par to, ka, tāpat kā indivīda pašnoteikšanās un brīvība, lielai daļai cilvēku ir svarīga arī kopiena, pēctecība, prognozējamība un tradīcija. Valdībām, kas nevēlas pieļaut pilnīgu liberālisma sabrukumu un pasaules ieslīgšanu jaunā autoritārisma un spēka politikas ērā (vai vismaz nevēlas zaudēt populistiem nākamajās vēlēšanās), savā dienaskārtībā būs jāiekļauj ne tikai labāka globālo korporāciju darbības regulācija un tāda nodokļu politika, kas mazinātu nevienlīdzību, bet arī jauna izpratne par to, kā mūsdienu pasaulē ir iespējama tradīcijas saglabāšana.

Cik lielā mērā politiskā elite, kas veidojusies, balstoties uz pieņēmumu par “vēstures beigām”, spēs šādai situācijai pielāgoties, nav saprotams. Taču viens gan ir skaidrs: vēsture Fukujamas izpratnē nebūt nav beigusies, un arī ideju evolūcija nebūt nav lineāra. Un varbūt tā nemaz neved uz liberālismu.