Sakustēšanās
Pirms pāris mēnešiem kāds anonīms personāžs Delfu komentāros nosauca Rīgas Laiku par “Latvijas ebreju žurnālu”. Spriežot pēc intonācijas, tas nebija domāts kā kompliments, drīzāk kā pieklājīgi neitrāls eifēmisms tam, ko viņš paturēja pie sevis, – “sorosītu”, “liberastu”, “intelektuāļu” žurnāls. Viņam droši vien būtu iemesls justies gandarītam par sava sprieduma nekļūdīgumu, atverot jauno RL numuru un ieraugot, ka visas trīs sarunas tajā ir ar ebrejiem: holokaustā izdzīvojušu vēsturnieku no Latvijas, konceptuālu dadaistu no Krimas un augstskolas pasniedzēju no Ņujorkas.
Es nezinu, kurā vēstures periodā ebrejus Rietumeiropā sāka saistīt ar intelektuālismu, taču brīdi, kad abu šo jēdzienu savienojums tika oficiāli pasludināts par jauno ķecerību, ne mazāk bīstamu un nīdējamu kā raganu un pesteļu sērga 17.gadsimta Vācijā, iespējams datēt visai precīzi– ar līksmo grāmatu dedzināšanu 1933.gada 10.maijā Berlīnē un Gebelsa kaismīgajiem vārdiem, ka “ebreju intelektuālisma ēra ir beigusies”. Kas notika pēc tam, nevienam nav jāstāsta, lai gan viedokļi par to, kas patiešām notika, un šo notikumu vērtējums, kā saka, atšķiras. Un atšķiras visai dramatiski, par ko lieku reizi atgādināja dažādās reakcijas uz Rumbulā noslepkavoto ebreju piemiņas pasākumu 30.novembrī pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
Marģers Vestermanis saka, ka viņš šo brīdi gaidījis 75gadus, proti– gaidījis, kad latvieši pateiks, ka arī ebreju upuri ir piederīgi Latvijai. Atskatoties uz savu dzīvi, nākas konstatēt, ka man pagāja vairāk nekā 40gadi, līdz es uzzināju, ka manā dzimtajā ciemā kara laikā bijusi koncentrācijas nometne– tā pati, kurā pabija arī Marģers Vestermanis–, toties vārdus dziesmai “stobri jau karsti, bet žīdi nāk un nāk” es zināju jau kopš 12 gadu vecuma. Vēl pēc gadiem pieciem manu vecāku kolēģe pa kluso iešķieba mammai vecajā drukā iespiestu brošūru ar nosaukumu “Ciānas gudro protokoli”– lai izlasot, tad viss kļūšot skaidrs. Ja pareizi atceros, tieši tajā laikā ciemā bija sākušas cirkulēt baumas, ka apkārt braukājot žīdi melnās volgās un laupot bērnus. Neatceros, vai es kādu dzīvu ebreju savā mūžā vispār biju redzējis, mūsu pusē tādu nebija. Manā priekšstatā viņi bija tādi kā klejotāji, kas pēkšņi uzrodas kādā vietā un tad atkal pazūd.
Diez vai kāds nosauks “manas nezināšanas vēsturi” par unikālu. Visticamāk, līdzīgas epizodes savās atmiņās glabā krietna daļa latviešu. Tiesa, pēdējos 20 gados šajā ziņā daudz kas ir mainījies, taču nez kāpēc neatstāj sajūta, ka visi oficiālie žesti, pētniecība un “diskursa maiņa” attiecībā uz ebreju vēsturi Latvijā, holokaustu un zināmas latviešu daļas līdzdalību tā noziegumos ir saistāmi ne tik daudz ar iekšējiem faktoriem kā ar ārēju spiedienu. 300 Latvijas iedzīvotāju parakstītais aicinājums pieminēt Rumbulas traģēdijas upurus, iededzot svecīti pie Brīvības pieminekļa, bija, šķiet, pirmā reize, kas uzrādīja kaut kādu sakustēšanos pašos cilvēkos. Šī sakustēšanās šādā formā varēja izpausties pavisam vienkārša iemesla dēļ: tādēļ, ka dažiem mūsu līdzpilsoņiem pietika drosmes izdarīt to, ko līdz šim baidījušies darīt valsts vadītāji, – īstenot līderību tajā nozīmē, kādā par to runā Hārvarda Universitātes Kenedija skolas pasniedzējs Mārtijs Linskis šī numura lappusēs. Īstenot līderību, saskaņā ar viņa teikto, nozīmē izvilkt dienas gaismā un atrisināt neatrisinātos vērtību konfliktus, lai varētu doties tālāk. Šāds solis no līdera prasa drosmi un gatavību uzņemties personisku risku. Labā ziņa, saka Linskis, ir tā, ka drosme ir apgūstama prasme.
