Graujoša darbība kopējā labuma vārdā
Foto: Ignas Staškevičius

Ar Mārtiju Linski sarunājas Arnis Rītups

Graujoša darbība kopējā labuma vārdā

“Tu būsi kļuvis par īstu līderi vienīgi tad, kad, pusaudzim kliedzot tev sejā: “Tēt, es tevi ienīstu,” – tu spēsi pret to izturēties konstruktīvi.”

Tieši šī 2006. gada vasarā Hārvarda Universitātes Kenedija skolas sagatavošanās seminārā Mārtija Linska atstāstītā frāze man īpaši iespiedusies atmiņā. Linska nedaudz tēvišķi izteiktās pamācības oriģinālais adresāts esot bijis Ronalds Haifecs. Nojaušams, ka Mārtijs ir vecāks par Ronaldu.

Linskis, senāk žurnālists, jurists, Masačūsetsas pavalsts politiķis, un Haifecs, senāk Ņujorkas ārsts psihiatrs un talantīgs čellists, kopīgi izveidojuši savu akadēmisku un praktisku “adaptīvās līderības” pieeju. Viņi kopīgi sarakstījuši divas vērtīgas un ļoti populāras grāmatas “Leadership on the Line” un “The Practice of Adaptive Leadership” (to līdzautors ir arī Aleksandrs Grašovs). Abi izveidojuši konsultāciju un mācību uzņēmumu Cambridge Leadership Associates. Un tā tālāk.

Tomēr būtiskākais ir tas, ka abi radījuši un 30gadus vadījuši adaptīvās līderības studiju kursu Hārvarda Universitātes Kenedija skolā (pēdējos gados Linskis gan tur parādās tikai vasaras semināros). Jau pārdesmit gadus adaptīvās līderības kurss ir studentu pieprasītākais un pārpildītākais kurss visā skolā. Tā ir pārveidojoša pieredze, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu – netrūkst nedz dievinātāju, nedz noliedzēju, kaut gan dievinātāju ir ievērojami vairāk, to vidū arī es.

Man ir bijusi iespēja klātienē mācīties gan no Linska, gan vēl lielākā mērā – no Haifeca, un tā ir bijusi viena no manām nozīmīgākajām dzīves pieredzēm. Viņi līderību nepako “5 līderības līmeņos” vai “līderības 6E”, vai kādā citā viegli tirgojamā, bet maziedarbīgā korporatīvo metodoloģiju kastītē. Linskis un Haifecs praktiski māca mobilizēt grupu resursus, lai tās tiktu galā ar grūti pārvaramām problēmām un vērtību konfliktiem. Viņi māca ieskatīties sevī un sakopot drosmi, lai liktu savas grupas biedriem vilties tādā tempā, kurā viņi to spētu sagremot. Un vēl viņi māca topošajiem līderiem šajā savā lomā izdzīvot.

Linskis intervijā izskaidro savu un Haifeca pieeju līderībai: tās pamatā ir izpratne par līderības uzdevumu (mērķi, nolūku). Mēs bieži sūkstāmies par līderības trūkumu un politisko līderu atbildību dažādās krīzēs un nelaimēs. Tomēr jāšaubās, ka šajā trūkumā spējam ieraudzīt savu lomu, to, ka tieši mūsu izpratne par līderību un gaidas pret līderiem ir tās, kas izraisa patiesas līderības deficītu.

Linskis un Haifecs ir ebreji, kuru ģimenes cietušas holokaustā. Viņi aicina ar dziļām aizdomām izturēties pret vadoņiem, kuri krīzes situācijā tiecas mierināt sabiedrību ar vārdiem “viss būs labi, sekojiet man, es zinu, kas darāms” vai arī novirza sabiedrības dusmas uz kādu citu grupu – “ar jums viss ir kārtībā, re, kur viņi – vainīgie!” (elite, ebreji, bagātie vai nabagie, geji, cittautieši utt.). Patiesa līderība, lai mobilizētu sabiedrību citādai rīcībai, kas var būt pretrunā ar tās ierastajām vērtībām, var būt bīstama nodarbe, pirmām kārtām jau pašam līderim. Tomēr falšas līderības cena sabiedrībai var būt ļoti augsta.

Daniels Pavļuts,

Hārvarda Kenedija skolas maģistrs sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā

Rīgas Laiks: Kā jūs saprotat sengrieķu teicienu “cilvēka raksturs nosaka viņa likteni”?1

Mārtijs Linskis: (Ilgi klusē.) Man šādu skatījumu ir grūti pieņemt galvenokārt tādēļ, ka es īsti nezinu, kas ir raksturs, bet esmu diezgan drošs, ka tas nav nemainīgs. Mani interesē, kāpēc cilvēki dara to, ko dara, taču mana pieredze liecina, ka vairums cilvēku ne visai labi saprot, kāpēc viņi dara to, ko dara. Katram no mums šajā sakarā ir savs stāsts, taču tas nav nekas vairāk kā stāsts, kas mums labi kalpo. Jautājumu par raksturu vai par autentiskumu man ir grūti uztvert.

RL: Cik ērti jūs jūtaties, nezinādams, kāpēc darāt to, ko darāt?

Linskis: Es cenšos neizdarīt minējumus pats par savu rīcību.

RL: Bet vai jums ir stāsts par to, kāpēc jūs darāt to, ko darāt?

Linskis: Jā, lai vakarā varētu aizmigt, ir vajadzīgs stāsts par to, ko es visu dienu esmu darījis. Un, kad tāds cilvēks kā es vakarā liekas gulēt un stāsta sev stāstu par notikušo, viņš savā stāstā ir vai nu galvenais varonis, vai vismaz neitrāls personāžs. Taču viņš parasti aizmirst, ka dienas gaitā ir sastapis daudzus cilvēkus, kuri arī par šo dienu stāsta sev stāstus, un tajos viņš tik labi neizskatās. Un es nedomāju, ka viņa stāsts ir patiesāks par citiem.

RL: Taču, jums par laimi, nav tāda novērotāja no malas, ar kuru jūs varētu sazināties un kurš visus šos stāstus redzētu vienlaikus.

Linskis: Nu, kaut kādā mērā es tieši nodarbojos ar to, ka palīdzu cilvēkiem iztēloties, kādi ir šie stāsti, lai saprastu, kā īstenot līdera lomu. Jo, ja tu nesaproti stāstus, kurus citi cilvēki stāsta sev, pat ja tev tās šķiet tīrās blēņas, tu nevari saprast, kā viņus pārvietot no vietas, kur viņi šobrīd atrodas, uz vietu, kur, tavuprāt...

RL: ...viņi varētu vai viņiem vajadzētu būt?

Linskis: ...vai arī kur viņu atrašanās nāktu par labu kopējam labumam

RL: Taču pašizpratnes labad: vai stāstos, kurus stāstāt par to, kāpēc darāt to, ko darāt, nošķīrumam starp darītāju un vērotāju ir jēga? Proti, uzskatam, ka cilvēks nespēj būt reizē darītājs un sevis vērotājs?

Linskis: Nu, es domāju, ka tas vispār... Es domāju, ka katrs ir potenciāli spējīgs darīt un vērot vienlaikus. Patiesībā es domāju, ka tā ir ļoti svarīga prasme, kuru var apgūt un likt lietā. Teiksim, jūs šobrīd sēžat un runājat ar mani, bet vienā jūsu smadzeņu daļā risinās saruna par to, kurp virzās šī saruna! Nu, tā būtībā ir darīšana un vērošana vienlaikus. Un šī prasme, manuprāt, ir ļoti svarīga.

RL: Ir tāda paruna, ka tie, kas nespēj sasniegt savus mērķus ārpus akadēmiskās vides, māca citus.

Linskis: Jā, ja tu nespēj neko izdarīt, tad māci!

RL: Vai tas jebkādā ziņā attiecas uz jums?

Linskis: Protams. Es neesmu akadēmiķis – Hārvarda Universitātes Kenedija skolā esmu uzkavējies daudz par ilgu. Es tur atrodos perifērijā. Es burtiski atrodos perifērijā tādā ziņā, ka dzīvoju Ņujorkā, nevis Kembridžā un mans darba apjoms Kenedija skolā no 125–130% slodzes ir krities līdz 15%, jo es cenšos sākt jaunu nodaļu savā dzīvē. Pirms pāris gadiem es sapratu, ka man ir jāpamet Kenedija skola, jo tā mani nepametīs. Tāpēc esmu pakāpeniski samazinājis savu slodzi un nonācis līdz 15%. Ar to visu es gribu teikt, ka neuzskatu sevi par akadēmiķi...

1Saruna notika 2016. gada oktobrī.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela