Lidojoša cūka vai kas cits

Ukrainā sašutumu izsaukuši leģendārās rokgrupas Pink Floyd līdzdibinātāja Rodžera Votersa izteikumi, kuros viņš paudis atbalstu Krievijas īstenotajai Krimas aneksijai.

LETA, 29. augustā

Mēs esam pieraduši pie tā, ka vienu cilvēku izteikumi mums ir svarīgāki par citu cilvēku izteikumiem. Uzmanībai, gluži tāpat kā mīlestībai un pat iecietībai, ir selektīvs raksturs. Uzzinot par Rodžera Votersa interviju Krievijas medijam, pirmā doma bija pārbaudīt, vai intervijas tulkojums, montāža un izceltās frāzes adekvāti atspoguļo mūziķa teikto, var taču gadīties, ka, izrauts no konteksta, kāds teikums nozīmē pavisam ko citu. Tomēr gan pirmās intervijas videoieraksts (tā notika vēl Rīgā pirms došanās uz Krieviju), gan vēlāka intervija, kas tika sniegta propagandas kanālam Russia Today, liecina par apzinātu un mērķtiecīgu viedokli: Voterss aizstāvēja Krieviju pret Rietumu uzbrukumiem. Tiesa, runājot par Krimu, viņš vārdā nosauc tikai Sevastopoli un to, ka esot “vairāki dokumenti”, kas apliecina Krievijas tiesības uz šo ostu. Daudz skumjāk bija vērot, kā viņš īsos vārdos apraksta Ukrainas Maidanu: atsaukšanās uz kādu “visiem zināmu patiesību” par ASV vēstniecības darbinieces vadītu inscenētu “apvērsumu” jau izklausās pēc tipiska “dīvāna eksperta”, kuram viss ir skaidrs. Līdzīgā manierē par “blēņām” viņš nosauc Skripaļu indēšanas lietu, te jau vairs pat necenšoties piesaukt kādu paralēlo versiju par notikušo, it kā jebkas, ko var pateikt Skotlendjards, jau principā ir meli. Tas viss jau liecina nevis par vienkāršu politisku kreisumu, ko Voterss nekad nav slēpis un aizrautīgi paudis kopš 1973. gada (šķiet, kapitālisma kritika viņa tekstos iesākas ar dziesmu “Money”, bet sarkastisks vērojums par jaunības degsmes ātru zaudēšanu – dziesmā “Time”), bet gan par progresējošu pārliecību par divu patiesību pasauli, kurā cilvēki iedalās tajos, kuri zina īsto, un tajos, kuri ir pakļauti smadzeņu skalošanai.

Smadzeņu skalošana ir viena no tēmām albumā “The Wall”: gan skolu sistēmas ietekme uz vienādi domājošu pilsoņu kopuma izveidi, gan populistisku līderu vara pār pūli ir spēcīgi tēli, kas koncertuzvedumā un filmā pauž nenoliedzamu vēstījumu: totalitārisms ir slikti, indivīda brīvība ir labi. Taču jau te sākas pretrunas, ko populāra mūziķa fani izvēlas pamanīt selektīvi. Voterss noliedz un skarbi kritizē individuālismu, viņš tiešām no sirds ir kreiss un tic solidaritātei, taisnīgai pārdalei un... Franču revolūcijai. Viens no mazāk zināmiem viņa skaņdarbiem ir opera “Ça Ira”, kura tika izdota albuma formātā 2005. gadā un kurā bez mazākās ironijas slavēta sacelšanās pret apspiedējiem un Parīzes komūna kā ideālais sabiedrības modelis. Votersa dziesma “We Don’t Need No Education” ir tikusi izmantota par revolucionāru himnu gan Dienvidāfrikas Republikā, cīnoties pret aparteīdu, gan Latvijā – protestējot pret “krievu skolu slēgšanu” (gan ar pārveidotiem vārdiem par “melno Kārli” Šadurski). Savādas izjūtas pārņem, vērojot, kā dažā labā koncertā Dienvidamerikas turnejas laikā Voterss tekstu “Mums nevajag izglītību” liek dziedāt vietējo bērnu korim: ekonomisku grūtību varā esošā valstī ar korumpētu režīmu atteikšanās no izglītības, kas jau tā ir grūti pieejama, izklausās pavisam citādi nekā Mārgaritas Tečeres laika Londonā ar tās iesīkstējušo un augstus standartus uzturošo izglītības sistēmu. Ne mazāk divdomīga ir dziesmas “In the Flesh” izpildīšana milzu stadionā, burtiski atkārtojot 1979. gada albumā (un 1982. gada filmā) aprakstīto situāciju: sazāļots rokmūziķis tiek padarīts par politiķi, kas “stiprina klausītāju rindas”, izdzenot no auditorijas geju, ebreju, melnādaino un kādu “kas neskatās man acīs”. Redzot Votersu aurojoša tūkstošgalvaina pūļa priekšā liekam viņiem atkārtot sakrustoto roku žestu, kas savulaik bija nepārprotama atsauce uz nacistu sveicienu un orvelisko uzticamības pārbaudi publiskos pasākumos, pazūd jebkāda robeža starp ironiju un pilnā nopietnībā realizētu “smadzeņu skalošanu”.

Ir grūti prasīt no mūziķa, lai tas apzinātos rokmūzikas ietekmes spēku uz lielām ļaužu masām. Klausītājam, gluži tāpat kā lasītājam vai kinoskatītājam, ir viegli nonākt autora un mākslinieka fascinējošās personības ietekmē, nekritiski pieņemot jebko, ko tas teiks. Mēs esam redzējuši dažādus piemērus tam, kā tas strādā (vai arī nestrādā, ja autors atsakās piedalīties šādās attiecībās): daudzi populāri un savu ietekmi apzināties sākuši mūziķi to izmanto, lai “darītu labus darbus”. Bono, Pīters Geibriels, Stings un citi ir izmantojuši savu vārdu, lai vadītu labdarības kampaņas, vērstu sabiedrības uzmanību uz kādu svarīgu problēmu, meklētu kādus risinājumus. Daži šajā darbā ir apdedzinājušies: Bobs Geldofs (kas filmā “The Wall” spēlē galveno varoni) iesāka ziedošanas kampaņu Etiopijas badacietējiem, kopā ar Midžu Jūru sacerot dziesmu “Do They Know It’s Christmas?” un organizējot mērogu ziņā vēl nebijušu labdarības koncertu “Band Aid”, vēlāk bija spiests sadzīvot ar faktu, ka lielākā daļa saziedoto līdzekļu tika korumpētu varasiestāžu izlaupīti un tā arī nenonāca līdz tiem, kam bija paredzēti. Bjorka, savulaik aktīvi paužot dažādus strīdīgus paziņojumus, ieguva vairāk ienaidnieku nekā draugu.

Kļūstot par kāda mākslinieka pielūdzēju vai fanu, mēs neizbēgami nonākam morālas dilemmas priekšā, kad nākas sevi konfrontēt ar viņa politiskajiem, ideoloģiskajiem vai ētiskajiem uzskatiem. Daži mākslinieki intuitīvi cenšas sevi pasargāt no šādām situācijām un cenšas savus uzskatus neafišēt, sakot, ka māksla ir māksla, vai vēl tiešāk – šovbizness ir tikai bizness. Citi atklāj savas kārtis un saka: vai nu tu pieņem mani tādu, kāds es esmu, vai arī ne. Mēs varam būt šokēti, uzzinot, ka Selindžers nebija labs cilvēks, bet Imants Kalniņš jūsmo par Putinu. Tas nenozīmē, ka mums jāmaina sava attieksme pret viņu sarakstīto literatūru un mūziku. Māksliniekiem nereti tiek piedots vairāk nekā citiem. Piedot droši vien vajag ne tikai viņiem, taču jāprot arī cīņu pret smadzeņu skalošanu nošķirt no situācijas, kad mākslinieks pats ir kļuvis par upuri smadzeņu skalošanai. Apgaismības laikmeta atnestais akadēmiskās autoritātes sindroms, kad cilvēks, kuram trīs reizes bijusi taisnība, nevar kļūdīties ceturtajā reizē, vairs nedarbojas, it īpaši tad, ja viņa teiktais iziet ārpus viņa kompetences sfēras. Arī es neesmu ne morāla, ne politiska, pat ne rokmūzikas žurnālistikas autoritāte, lai viennozīmīgi vērtētu Rodžera Votersa fenomenu. Taču uz koncertu neaizgāju. Un kādu laiku arī negribēšu iet.