Vakar, rokoties internetā, pamanīju ko tādu, ko būtu gribējies nepamanīt. Tas bija raksts par ASV prezidenta Niksona 1972. gada vizīti Ķīnā. Daži varbūt zina vai atceras, ar ko šī vizīte bija (kāpēc bija – joprojām ir) tik nozīmīga, taču daudz vairāk ir tādu, kuri būs dzirdējuši slaveno atbildi, ko vizītes laikā sniedza Ķīnas premjerministrs Džou Eņlajs uz jautājumu, kā viņš vērtē Lielās franču revolūcijas nozīmi pasaules vēsturē. Džou Eņlajs esot atbildējis: “Par to vēl ir pāragri spriest.” Man tā vienmēr bija likusies “miljons dolāru atbilde” – pārāk laba, pārāk “ķīniska”, lai tā nebūtu īsta. Izrādās, tomēr nē. Tas ir, atbilde ir pareiza, tikai jautājums, kā apliecina Niksona tulks Čārlzs V. Frīmans Jaunākais, kurš tajā sarunā bija klāt, bijis nevis par Lielo franču revolūciju, bet gan par 1968. gada studentu revolūciju.

Lai kā arī būtu, ķīniešu prasmi domāt garos, pat astronomiski garos laika nogriežņos demonstrē arī šajā RL numurā intervētais seno ķīnzīmju pētnieks Vans Dajou. Par 30 000 gadu pagātni viņš runā apmēram tā, kā mēs runātu par iepriekšējo gadsimtu, par 26 000 gadu ciklu – kā mēs runātu, teiksim, par globālo ekonomisko krīžu ciklu. Skatoties caur šo prizmu, mēs pašlaik dzīvojam Garajā vasarā, kas ilgst 3000 gadus, pēc tās nāks jauni pasaules plūdi, bet pēc tiem atkal kļūs aukstāks, iestāsies ledus laikmets, un viss sāksies no jauna. Ja domājam šādās laika kategorijās, pāragri šķiet spriest ne tikai par Lielās franču revolūcijas, bet arī, teiksim, par Ķīnas impērijas izveides vēsturisko nozīmi.

Nav īsti zināms, kurš pirmais palaida ziņu par Džou Eņlaja spārnoto atbildi, bet skaidrs, ka tas bija kāds no tālaika medijiem. Britu žurnālists, savulaik Tonija Blēra valdības komunikācijas stratēģis Alasters Kampbels, sarunā ar Arni Rītupu daudz runā par mūsdienu medijiem, katastrofāli kritušos žurnālistikas kvalitāti un agresīvās mediju vides radīto troksni, kas spiež politiķus nodarboties ar šābrīža aktualitātēm un traucē domāt par pārmaiņām vidējā un tālākā perspektīvā. Un, lai arī šī tālākā perspektīva nav ne 1000, ne 100 gadus ilgs laika posms, tas tomēr ir tuvāk tai tālredzīgās domāšanas ievirzei, ko parasti piedēvē ķīniešiem. Šāda domāšana ļauj Kampbelam paturēt prātā arī to, ka “pasaule cikliski iet cauri ļoti sliktām un ļoti labām attīstības fāzēm”, un pamanīt, ka pašreizējais periods “potenciāli ir ļoti, ļoti slikta fāze”. Atceroties Vanu Dajou, varam sevi mierināt ar domu, ka šī potenciāli sliktā fāze vēl nenozīmē Garo ziemu.

Par to, kā noder domāšana tālākā perspektīvā, atgādina arī Kārļa Sila stāsts par Arvedu Bergu, kura uzmācīgie centieni panākt Satversmes reformu beigu beigās tik vien kā palīdzēja Kārlim Ulmanim sagraut to, ko viņš un citi Satversmes tēvi ilgi un rūpīgi bija cēluši. Ja tikpat uzmācīgi savos centienos grozīt Satversmi būs arī Berga idejas mantinieki šodien, Garā ziema var iestāties agrāk, nekā mums gribētos.

Nobeidzot uz pozitīvas nots, šajā RL numurā ir ko lasīt arī tiem, kuriem visas šīs runas par domāšanu tuvā vai tālā perspektīvā ir dziļi vienaldzīgas. Geja Talīza raksts par Franku Sinatru, domāju, iepriecinās pat tos, kuriem ir vienaldzīgs pats Sinatra. “Viņa ņem ziemu/ Un pārvērš to vasarā...”