Arveda Berga saruna ar Kārli Ulmani

Pirmajās nedēļās pēc apvērsuma Ulmanis aktīvi mēģināja panākt Berga lojalitāti jaunajam režīmam. Kad ar to neveicās, komunikācija starp abiem pārtrūka. Arvien uzskatāmāk kļuva redzams, ka Latvja redakcija atšķirībā no citām Latvijas avīzēm nepakļausies režīma diktātam. Īpaši ass bija Latvja atbildīgais redaktors Arvīds Avots (1898–1942), kurš, noplokot sajūsmai par apvērsumu, sāk kritizēt Ulmani par neizdarībām, solījumu neturēšanu un absurdām režīma izpausmēm. Vasaras otrajā pusē Ulmanis pēc ilgāka pārtraukuma uzaicina Bergu uz sarunu, lai noskaidrotu, vai iespējams panākt dziļāku sadarbību ar Bergu un vai varētu mainīt Latvja kursu, ja tiktu atlaists Avots.

Avots atlaists netika, bet Ulmanis Avotam viņa rakstus tā arī nepiedeva. Pēc Latvja redakcijas slēgšanas viņš kļuva par persona non grata un viņam nebija iespējams atrast darbu. 1937. gadā viņu apcietināja un tiesāja kā it kā pastāvošas sazvērnieku grupas “Latvijas brīvības cīnītāji” biedru. Grupai pārmeta sazvērestību ar nolūku gāzt valsts varu (apsūdzība piesauca arī Berga vārdu). Avotu atzina par vainīgu un ieslodzīja cietumā. Pēc Latvijas okupācijas par dalību šajā pašā organizācijā Avotu apcietināja vēlreiz un izsūtīja uz GULAG nometni Kazahstānā, kur viņu 1942. gadā nošāva.

Pieredze politikā bija Bergam iemācījusi, ka sarunu dokumentēšanai var būt nozīme. Jau vienreiz, 1925. gadā, Berga politisko karjeru gandrīz sadragāja skandāls, ko izraisīja avīzē Jaunākās Ziņas publicēts raksts par Berga un vācbaltu politiķa Heinriha fon Štrika sarunu 1919. gadā, kurā Bergs tika apvainots gandrīz vai nodevībā pret pagaidu valdību. Bergam izdevās sevi attaisnot, tikai pateicoties īsām, uzreiz pēc sarunas veiktām piezīmēm. Turpmāk Bergs protokolēja pašas svarīgākās sarunas, arī šo – ar Kārli Ulmani 1934. gada 1. augustā (LVVA, 100. f., 1. apr., 20. 1.).

Kārlis Sils

Pēc dažām laipnības frāzēm un apsēšanās saruna sākās ar U. jautājumu: kā nu iet pasaulē? Es atbildēju, ka par to daudz neko nezinu, jo ilgāku laiku sēdēju Ķemeru vannās. “Jūs laimīgais”, iemeta U.

Es: Jā, tiešām, Ķemeri ir ļoti laba vieta, piem. viņi mani pieradināja pie 75 gr. romiešu pirts, par kuŗu karstāku taču jūs man nesakurināsiet.

U.: O, nē. Pavisam tā nē. Redziet, savā laikā bija runa par to, ka Jūs arī uzņemtos kādu valdības amatu...

Es: Piedodiet, ka pārtraucu. To daru, lai tūliņ noskaidrotu kādu jautājumu un labāk saprastos. Kad Jūs man piedāvājāt pilsētas finansu nodaļas vadītāja amatu un es atteicos, tad Jūs man prasījāt, vai es to darot aiz principa.¹ Es toreiz Jums teicu un atļaujiet to tagad atkārtot, ka atteicos nevis aiz principa, bet tāpēc, ka jutos nepiemērots finansu amatam. Bet es uzskatu sevi par līdzatbildīgu par tagadējo valsts iekārtu un valdību un tāpēc uzskatu par savu pienākumu tai kalpot, kur iespējams.

U.: Mēs taču agrāk esam kopā strādājuši un labi sastrādājuši. Vēlāk tas jau nu gan iznāca citādi, bet es vēlētos un es domāju, ka arī tagad mēs varētu saprasties.

Es: Pilnīgi pareizi. Es arī vēlētos valdībai pakalpot un tai būt palīdzīgs.

U.: Ir tādi – es gan pie tiem nepiederu – kas saka, ka vajag Jūs kautkur aizsūtīt ārpusē, tad vieglāk varētu tikt galā ar Latvi.

Es: Uz Parizi?

U.: Uz Parizi tagad neiznāk. Bija gan par to runas arī ar Valsts prezidentu. Parizē pārmaiņas būs, bet tās tik ātri neiet. Bet Jūs šai resorā nekad neesiet strādājuši, tāpēc uz reizi Parizē būtu tā neērti...

Es: Protams!

U.: Bet vai kaut kur ārpusē Jūs negribētu?

Es: Piemēram, uz Liepāju?

U.: Nē, par to nav domāts, bet par Avotu šaī ziņā gan bija runa.

Es: Pateicos, bet atvainojiet, no Rīgas es gan negribētu aiziet.

U.: Nu jā, man jau teica, ka Jūs negribēšot. Par vietu kabinetā nevar būt runa. Kautkur par direktoru Jūs taču arī nevar likt.

Es: Kāpēc Jūs, Prezidenta kungs, pūlaties man atrast kādu amatu? Man liekas, Jūs ziniet, ka uz amatiem nemaz neesmu kārs un man liekas, ka valdības amatā nebūdams, es varu pat vairāk pakalpot valdībai, jo tad manam vārdam vairāk tic.

U.: Citi saka tā, ka vajagot Jūs piesaistīt vai dabūt prom ārpusē, tad ar Latvi vieglāk tiks galā. Es tā nedomāju. Jūs taču varat Latvi iespaidot kaut no Parizes.

Es: Bez šaubām. Bet vai tad tas Latvis ir tik ļauns?

U.: Es jums teikšu skaidri: ļoti ļauns.

Es: Tas mani pārsteidz, es tā nebiju domājis. Kā tad tas tā parādītos?

U.: Tā ir gaŗa lieta. Tā sākās jau ar Avota rakstiem par vadonību. Tas ir pavisam bez garšas raksts. Tad Avots raksta par goda vārtiem un sumināšanu. Nu, es jau par to neko neiztaisos. Bet tad katrā numurā ir 4–5 raksti par žīdiem. Kāpēc tie vajadzīgi! Jūs taču saprotiet, ka tie mums ārzemēs ļoti var kaitēt. Paldies Dievam, mēs esam varējuši tās ārzemes apklusināt. Iznāk tur Erfurtē kāda antisemitiska lapa, ko saraksta kāds nacionālsociālists. To piesūta visiem. Man ar. Es izlasu – otrā dienā Latvī viss tas pārdrukāts. Es tik brīnos, kā tie žīdi vēl nav tik gudri bijuši. Iesistu viens otram pa galvu un būtu gatava kliegšana par grautiņiem.

Es: Vai tad Latvja raksti uz to mudina? Antisemitisms mūsu tautā tiešām ir ļoti liels un dibināts. Tas tiešām reiz varētu atrast izeju grautiņos, ja citādi nemaz vairs neatrod izeju, kaut tādā veidā, ka par to var izrunāties.

U.: Viņi tak ir pilnīgi lojali. Skataities, kā viņi tagad lieto visus latviskos vietu nosaukumus un pārkrāso izkārtnes, kaut gan par to likuma nemaz nav.

Es: Atļaujiet mazu pārlabojumu. Izkārtnes pārkrāsoja mani mazie žīdiņi Marijas ielā, kas nobijās no policijas. Lielie žīdi Iekšpilsētā aizgāja pie saviem advokātiem un izkārtnes nepārkrāso, bet prasa policijai, kur ir tāds likums?

U.: Mēs taču esam darījuši ļoti daudz pret sveštautiešiem, viss pavisam citāds palicis. Paldievs Dievam, mēs no viņiem esam neatkarīgi, nevis tā, kā citur. Bet saprotiet, ka viņi taču arī uz mums var iespaidu darīt.

Es: Jā, taisni par to tautā runā. Vienu dienu man atnesa Brīvās Zemes numuru ar daudziem sludinājumiem vizitkaršu veidā. Tur ar zīmuli bija atzīmētas žīdu firmas un, domājiet, iznāca, ka visas ir žīdiskas, izņemot kādas 2–3.

U.: Ko tad lai dara, ja latviešu veikalnieku mums nav!

Es: Tad jau nu tomēr nav jādrukā tik uzkrītošā veidā žīdu sludinājumi.

U.: Kāpēc tad nē? Kura avīze tad atraida sludinājumus? Vai tad Jūs nedrukātu?

Es: Mēs, paldievs Dievam, šādā kārdinājumā nenākam. Mums viņi sludinājumus nenes.

U.: Nu, un mums viņi nes.

Es: Un tauta domā, ka ne bez iemesla. Laikam jau gan arī tie “sludinājumu vācēji” tur pieliek savas pūles.

U.: Protams, tie dabū savu komisiju. Bet tad tas Avota raksts par strādniekiem. Tā taču ir tīrā strādnieku musināšana pret valdību. 16. maijs strādniekiem esot vienaldzīgs. Valdība esot aizmirsusi strādniekus. Valdība lai ejot pie strādniekiem. Vai tad Latvim nu vajag palikt par strādnieku avizi! Visi komunisti tagad lasa Latvi un priecājas, ka tur rakstot pret valdību.