Liftā iestrēgušie

Dumpis pret elitēm vēršas pret jebkura veida izcilību – politiskajām elitēm, biznesa elitēm, mediju elitēm, institucionālajām elitēm un, dārgo lasītāj, arī pret tevi. Tu lasi rakstu nopietnā žurnālā, kas, lai arī cik pavirši, tomēr skar nopietnu tēmu. Tas iezīmē tevi kā pie elites piederīgu.

P. Dž. O’Rūrks, The Weekly Standard, 13. februārī

Slavenajam komiķim Graučo Marksam reizēm par sabiedrību izdevās noformulēt tik precīzas atziņas, ka tās darītu godu pat viņa vēl slavenākajam uzvārda brālim Kārlim. Viena no tām skan šādi: “Es negribu būt par biedru nevienā klubā, kurš pieņem par biedriem tādus kā es.” Citiem vārdiem, sociālā statusa ziņā mēs vienmēr gribam kaut ko vairāk, nekā mums “objektīvi” pienākas – pretējā gadījumā pēc augstāka statusa tiekties būtu bezjēdzīgi. Ja mēs saņemam tikai to, kas mums pienākas, mēs jūtamies nenovērtēti un nelaimīgi. Līdzīgi ir ar daudzu intelektuāļu noliedzošo attieksmi pret elitēm: es esmu pret eliti tādēļ, ka šī elite, pie kuras es it kā pašsaprotami piederu, patiesībā nav gana elitāra. Es gribētu piederēt pie kādas citas, labākas un elitārākas elites, kura būtu principiāli atšķirīga un vēl nemaz nepastāv.

O’Rūrka aprakstītais antielitisms šodien ir realitāte. Trampa ievēlēšana un Breksits notika par spīti tradicionālo elišu pretestībai pa visu perimetru – no Roberta De Niro un Bono līdz Stīvenam Hokingam, Džordžam Sorosam un Ričardam Brensonam. Tomēr tā ir arī paradoksāla norise. Šī krīze skar eliti, kura jau ilgāku laiku pati ir antielitiska. Proti, tā ideoloģiski uztur pārliecību, ka vislabākā pasaule patiesībā būtu pasaule bez elitēm. Te mēs varam saskatīt, cik dziļi mūsdienu Rietumos iesakņojusies kreisi demokrātiskā ideja, ka “elite – tas ir slikti”. Ne velti vismaz politikā pašam elites apzīmējumam ir diezgan slikta slava: tas it kā apzīmē demokrātiskā progresa neķītru blakni. Galu galā, pilsoņi, kas demokrātiskā valstī veido tautas suverēno gribu, visi ir vienlīdzīgi. Tādēļ elites pastāvēšana pati par sevi ir aizdomīga, tā ir tāda kā veco, barbarisko laiku atlieka jaunajā situācijā, kad grassroots aktīvisti arvien biežāk par visu lemj tiešā veidā, kad internetā augstu vilni sit Hābermāsa demokrātiskais diskurss, kad visi statusi ir tikai pagaidu statusi, kad visās apspriežu telpās ir sakarinātas tiešraides kameras. Elite nepieciešami ir diskreditējama, un vara jāatdod, tā sacīt, cilvēkiem.

Šajā ziņā Tramps Rietumu liberāļiem ir aptuveni tas pats, kas Ļeņins pirms simt gadiem eseru un meņševiku inteliģentiem. Vladimirs Iļjičs pilnā nopietnībā, rupji un izlēmīgi īstenoja praksē to, par ko krievu kreisā inteliģence gadu desmitiem ilgi bija tikai pļāpājusi, – proti, proletariāta diktatūru. Un te nu izrādījās, ka gaidītās strādnieku paradīzes vietā iestājās asiņains, brutāls terors. Tēzi, ka nākotnē buržuāzija kā šķira izzudīs, nu vairs neuztvēra par teorētisku formulu, bet par praktisku padomu ierīkot gulagu. Tā arī šodien. Vidējais amerikānis beidzot jūtas iesaistīts. Beidzot kāds runā cilvēkam saprotamā valodā un skar viņam svarīgas tēmas. Viņa riebums pret politkorekto, mediju treniņos dresēto, globalizēto eliti ir personificēts paša ASV prezidenta veidolā. Tomēr te pēkšņi izrādās, ka šāda “sabiedrības iesaiste” pilnīgi un galīgi neatbilst tam, ko iepriekš rakstīja mācību grāmatās. Tajā ir daudz ksenofobijas, nacionālisma un intelektuāļiem grūti panesamas bezgaumības. Tas apliecina labi zināmo patiesību: ko Dievs grib sodīt, tam viņš piepilda tā vēlēšanās. Kad intelektuāļu antielitiskie sapņi sāk piepildīties dzīvē, tas lielākoties notiek pavisam ne tā, kā bija rakstīts grāmatās. Principiāla atšķirība starp Trampu un Bērniju Sandersu ir tikai viena: vienam paveicās, bet otram – ne.

Ja runājam par elitēm kā socioloģisku fenomenu, tad sabiedrību bez elites, t.i., bez privileģētām un ietekmīgām grupām, kas pieņem sabiedrībai svarīgus lēmumus, ir grūti iedomāties. Gluži pretēji. Modernās sabiedrībās šādas grupas ir pat daudzas – ekonomiskās, mediju, politikas, administratīvās, politiskās, kultūras u.c. elites –, turklāt neviena no tām pilnībā nekontrolē pārējās. Attīstībai svarīga ir nevis cīņa pret elitēm, bet gan šo elišu cirkulācija – spēja panākt, lai spējīgi un ambiciozi ļaudis no neelites grupām varētu iekļūt elitē, izspiežot no tās nespējīgos un iesīkstējušos. Tas nav viegls uzdevums, jo jebkura privileģēta grupa sargā savas privilēģijas, un, lai cik skumji tas būtu, pat visdemokrātiskākajās Rietumu valstīs visdrošākais ceļš uz eliti ir – piedzimt elitē. Vienlaikus ir empīriski pierādāms, ka modernas sabiedrības veiksme ir atkarīga no vertikālās mobilitātes iespējām, no tā sauktajiem “sociālajiem liftiem”, kas saskaņā ar nopelnu principu nodrošina pakāpenisku kadru nomaiņu augstākajās pozīcijās politikā, administrācijā, zinātnē. Tur, kur šie lifti ir iestrēguši, gaidiet nepatikšanas. Arī Tramps, neraugoties uz bramanīgo retoriku pret elitēm, būtībā nav nekas vairāk kā veiksmīgas elites cirkulācijas paraugs. Viņa parādīšanās ir kapu zvans tai elitei, kura acīmredzami nav spējusi pildīt savu elites funkciju – apkalpot sabiedrības intereses un leģitimēt politiskos lēmumus. ASV prezidentu plejādē Tramps gan var likties pārlieku trakulīgs un dumpiniecisks, gluži kā zilonis trauku veikalā. Tomēr vēsture mūs māca, ka elišu cirkulācija ļoti bieži ir visai sāpīga padarīšana, un, jo ilgāk turpinās šķietams miers un komforts, jo lielāka ir iespēja, ka gaidāms pamatīgs negaiss.