Reiz Aleksejs Hvostenko intervijā RL starp citām rotaļīgām frāzēm izmeta, ka vēl tikai gatavojas ierasties šajā pasaulē. Uz RL jautājumu, vai tas varētu nozīmēt, ka viņš vēl šajā pasaulē neatrodas, Hvostenko atbildēja, ka nenozīmējot vis, papildinot to ar, manuprāt, loģiski pretrunīgo frāzi, ka viņš šeit jau atrodas. Atcerējos šo senās intervijas epizodi saistībā ar leģendārā Ļeņingradas dziesminieka Hvosta cīņu biedra – dzejnieka Anrī Volohonska – nomiršanu pagājušajā mēnesī, vienlaikus atmiņā uznirstot viņa, Anrī Volohonska (nepabeigta saruna ar viņu publicēta šajā RL numurā), dziesmai “Virs zilajām debesīm”, kas pavadīja mūsu ar Arni Rītupu ālēšanos Parīzē tai pašā braucienā, kad intervēju Hvostu.

Tad lūk, Aleksandrs Pjatigorskis (sena saruna ar viņu arī publicēta šajā numurā) apgalvo, ka var gadīties tādi dzīves apstākļi, kuros kāds, kurš domā, dzīvi saprot kā kaut ko pretēju apziņai, bet sevi – kā apziņu. Tikai šādi apstākļi tādam cilvēkam var ļaut, raksta Pjatigorskis, “izdarīt izvēli – filozofēt vai dzīvot. Taču, ja tu jau esi izvēlējies filozofēt, tad ceļa atpakaļ, uz normālo dzīvi, nav. Un, ja tu tomēr centīsies atgriezties, tu atradīsi nevis dzīvi, bet to, kas ir daudz zemāks un sliktāks par dzīvi, un tu, kas izvēlējies, būsi pagalam”. Iespējams, šis svarīgais pretstats starp apziņu un pasauli var palīdzēt saprast īpašo stāvokli, kādā, kā šķiet, savas dzīves “beigu galā” bija nonācis gan Anrī Volohonskis, gan Aleksejs Hvostenko (abi kopā – AHV). Kaut kāda iemesla dēļ viņi bija nolēmuši, ka būs labāk, ja dzīvi pavadīs, par to nedomājot.

Hvostenko: Cenšos pret dzīvi attiekties filozofiski.

RL: Bija tāds smieklīgs gadījums, kad divas tantes brauca vilcienā un viena žēlojās otrai par dzīvi. Tā atbildēja: bet tu attiecies pret to filozofiski, nedomā!

Hvostenko: Pareizi, nevajag domāt. Nav par ko. Vienkārši jādzīvo.

RL: Vai jums ir sava filozofija?

Hvostenko: Ir.

RL: Varat pastāstīt?

Hvostenko: Varu. Tagad es esmu vecs cilvēks, un senie japāņi teica, ka vecumdienās filozofam atliek vienīgi vērot, kā mainās gadalaiki. Vairāk nav ko darīt. Tā es arī tagad cenšos dzīvot. Sēžu verandā, dzeru tēju vai vīnu, uzsildītu, un vēroju, kā lapiņas krīt no kokiem vai zālīte nokalst, vai upīte tek un reizē sasalst, kaut ko tādu…

Un, lūk, fragments no intervijas ar Anrī Volohonski.

Volohonskis: (Smejas.) Nē, tā gluži nav, ka es viss būtu tāds visā vīlies… Apburtais ceļinieks, dzīvē vīlies ceļinieks… Nē, nē, esmu kārtībā.

RL: Bet kas pagaidām jums vēl nav licis vilties?

Volohonskis: Nu lūk – galds, krēsls, vīnogas, visi šie nieki, pelnutrauks, brilles, tā arī dzīvoju.

RL: Lietu pasaule.

Volohonskis: Nu, var teikt, ka lietu pasaule. (Smejas.)

RL: Lietu pasaule atšķirībā, teiksim, no domas pasaules un vārda pasaules.

Volohonskis: Jā, tā var, jā. Bet var citādi.

RL: Kā vēl var?

Volohonskis: Kaut kā ne tā. [..] Nezinu… es… es… es taču jums teicu, ka vispār nedomāju, es tāpat, mazlietiņ sēžu.

_{Kādam varētu likties, ka, tā runājot, AHV niekojas, lai smukāk izklausītos, bet var arī uztvert viņu} teikto burtiski: kaut kādos apstākļos AHV savu izvēli ir izdarījis. Varbūt tomēr nevajadzētu steigties priecāties, ka jā, jā, mēs arī!, mēs nedomājam, mēs dzīvojam, – jo visdrīzāk mums šāda izvēle nemaz nav bijusi jāveic, mums ir vienalga, atrodoties ne īsti vienā, ne otrā pusē. Šajā ziņā dramatismu iegūst arī Pjatigorska komiskā replika: “Jā, bet… jūs taču saprotat, ka mēs šeit neesam, lai ēstu un dzertu, bet lai filozofētu.” Kādā brīdī var tomēr nākties izvēlēties, un kopš tā brīža apzināšanās un dzīve nošķirsies, vienam dodot iespēju būt vienīgi pārdomājot, otram – paliekot upītes citā krastā.