Starp vienatni un vientulību

Savos astoņdesmit septiņos gados dzīvoju viens. Viens pats aizņemu veselu stāvu 1803. gadā celtā lauku mājā, kur mana ģimene dzīvojusi kopš Pilsoņu kara laikiem. Pēc vectēva nāves te vienatnē dzīvoja mana vecmāmiņa Keita. Viņu mēdza apciemot viņas trīs meitas. Es ievācos pēc tam, kad 1975. gadā Keita deviņdesmit septiņu gadu vecumā nomira. Kopš tā laika pagājuši gadi četrdesmit, un es vadu savas dienas vienatnē, sēžot vienā no diviem krēsliem. No mīkstā zilā krēsla dzīvojamajā istabā es pa logu redzu nekrāsoto laidara ēku – zeltainu un nu jau neapdzīvotu, jo tajā nav ne govju, ne zirga Railija. Es vēroju tulpes; es skatos uz sniegu. Sēdēdams kabineta mehāniskajā krēslā, es rakstu šīs rindas un diktēju vēstules. Vēl es skatos televīzijas ziņas, lai gan bieži bez skaņas, un mēdzu izbaudīt savas vienatnes neizmērojamās ērtības. Ļaudis vēlas mani apciemot, taču pārsvarā es viņiem atsaku, sargājot savu klusumu. Divus vakarus nedēļā ierodas Linda. Retu reizi iegriežas mani divi labākie draugi no Ņūhempšīras, kuri dzīvo Meinā un Manhatanā. Pāris stundas nedēļā Karola parūpējas par veļas mazgāšanu, pārskaita manas tabletes un drusku piekopj. Es viņu allaž gaidu, taču izjūtu atvieglojumu, kad viņa dodas prom. Laiku pa laikam, īpaši naktīs, vienatnes maigais satvēriens atslābst, un piezogas vientulība. Esmu pateicīgs, kad vienatne atkal atgriežas.

Esmu dzimis 1928. gadā, un biju vienīgais bērns. Lielās depresijas laikā tādu kā es bija daudz, un Springglenas pamatskolā bija veselas astoņas klases ar bērniem, kuriem nebija ne māsu, ne brāļu. Bērnībā dažkārt es tiku pie kāda drauga, taču šīm draudzībām nebija ilgs mūžs. Čārlijs Aksels no balsas koka un zīdpapīra gatavoja lidmodeļus. Mēģināju arī es, taču izrādījos neveikls un uz spārniem paredzētā papīra uzlēju līmi. Viņa modeļi lidoja. Vēlāk pievērsos pastmarku krāšanai, un to pašu darīja Franks Benedikts. Taču pastmarkas man apnika. Septītajā un astotajā klasē parādījās meitenes. Atceros, kā ar Bārbaru Poupu pilnībā apģērbušies un atstatu viens no otra gulējām viņas gultā un istabā noraizējusies ielūkojās viņas māte. Taču pārsvarā pēc skolas man patika palikt vienam un sēdēt krēslainajā dzīvojamajā istabā. Māte vai nu iepirkās, vai ar draudzenēm spēlēja bridžu; tēvs nodarbojās ar aprēķiniem savā birojā, bet es sapņoju.

Vasarās no savas Konektikutas priekšpilsētas es pārcēlos pie vectēva un viņa Ņūhempšīras saimniecībā palīdzēju vākt sienu. Vēroju, kā viņš no rītiem un vakaros slauc septiņas Holšteinas šķirnes govis. Pusdienās es pats sev taisīju sīpolmaizi – starp divām baltmaizes rikām vajadzēja ielikt biezu sīpola šķēli. Par šo sviestmaizi jau esmu reiz stāstījis.

Kad man palika piecpadsmit, pārcēlos uz Ekseteru un pēdējos divus vidusskolas gadus nomācījos tur. Mācības Ekseterā bija grūtas un atviegloja manu iestāšanos Hārvardā, taču es tās nevarēju ciest, jo tur istabiņās pa diviem dzīvoja pieci simti pilnīgi vienādu zeņķu. Vienatne bija retums, un, lai pie tās tiktu, bija jāpiestrādā. Es mēdzu doties garās pastaigās, smēķēdams cigārus. Kad retu reizi istabā paliku viens, centos tajā uzkavēties, cik ilgi vien varēju, lasot un rakstot. Sestdienu vakaros, kad visi pārējie basketbola zālē drudžaini skatījās kino, es paliku savā istabā un izbaudīju vienatnes prieku.

Koledžas kopmītnēs bija vienvietīgas un divvietīgas istabiņas. Trīs gadus nodzīvoju viens pats istabiņā, kas bija piekrauta ar visu manu iedzīvi. Pēdējā kursā es pamanījos tikt pie vienvietīga mitekļa ar guļamistabu, dzīvojamo istabu un vannu. Oksfordā man vienam pašam bija divas istabas. Tāpat kā visiem. Pēc tam es tiku pie stipendijas. Vēl pēc tam rakstīju grāmatas. Bet visbeidzot, pašam par šausmām, man vajadzēja atrast darbu. Ar savu pirmo sievu – tajos laikos ļaudis precējās jauni, mums bija 20 un 23 gadi – mēs apmetāmies Anārborā, un es Mičiganas Universitātē mācīju angļu literatūru. Man patika staigāt šurpu turpu pa auditoriju un stāstīt par Jeitsu un Džoisu vai arī lasīt priekšā Tomasa Hārdija un Andrū Mārvela dzeju. Šīs izpriecas gan nevarēja saukt par vienatnīgām, taču mājās es varēju savas dienas vadīt niecīgā bēniņu istabiņā un darboties ar saviem dzejoļiem. Mana ārkārtīgi inteliģentā sieva bija drīzāk matemātiķe nekā literāte. Lai gan dzīvojām kopā, mēs pamazām attālinājāmies. Tas bija vienīgais laiks manā mūžā, kad izbaudīju saviesīgus pasākumus jeb Anārboras kokteiļu vakaru tradīcijas. Drīz vien manīju, ka jau ar ilgošanos gaidu nedēļas nogali un ļaužu pilnos saietus, kas ļāva attālināties no laulības ikdienas. Piektdienu vakaros bija divi trīs pasākumi, sestdienās vēl vairāki, un tā nu precētie pāri klīda no vienas viesistabas uz nākamo. Mēs flirtējām, dzērām un triecām un svētdienā jau vairs nespējām atsaukt atmiņā, kas noticis sestdienas vakarā.

Pēc 16 laulības gadiem mēs izšķīrāmies. Piecus gadus es atkal biju viens, taču bez vienatnes ērtībām. Neizdevušos laulības dzīvi es iemainīju pret tikpat neizdevušos dzīvi ar alkoholu. Vienubrīd man bija draudzene, kas dienā izdzēra divas pudeles degvīna. Nedēļā man varēja būt trīs četras sievietes, bet šad tad – arī trīs vienā dienā. Mana dzeja izčākstēja un apsīka. Mēģināju sev iegalvot, ka izbaudu laimīgu brīvību. Tā nebija tiesa.

Džeina Kenjona bija mana studente. Viņa bija gudra un rakstīja dzeju, nodarbībās izcēlās ar tiešumu un humora izjūtu. Es zināju, ka viņa dzīvo kopmītnēs netālu no manis, un tā nu es palūdzu viņu pieskatīt manu dzīvokli, kamēr man bija stundu gara tikšanās (togad Anārborā bieži tika apzagti dzīvokļi). Kad atgriezos, mēs likāmies gultā. Mums labi saskanēja gan uzskatos par brīvdomību, gan miesīgās baudās. Pēc tam es viņu uzaicināju vakariņās, un 70. gados tas vienmēr nozīmēja arī brokastis. Mēs redzējāmies reizi nedēļā, paralēli turpinot satikties arī ar citiem, bet pēc tam jau divreiz nedēļā, tad trīs vai četras reizes nedēļā, un visbeidzot mums pietika tikai vienam ar otru. Kādu vakaru mēs ierunājāmies par laulībām, taču žigli vien mainījām sarunas tēmu, jo es biju par viņu 19 gadus vecāks un, ja mēs apprecētos, viņai tikpat ilgi būtu jābūt atraitnei. Mēs salaulājāmies 1972. gada aprīlī. Nodzīvojām Anārborā trīs gadus, bet 1975. gadā no Mičiganas pārcēlāmies uz Ņūhempšīru. Viņa dievināja šo veco dzimtas māju.

Gandrīz 20 gadus es ik rītu pamodos līdzās Džeinai un pienesu viņai kafiju. Vēlāk viņa izveda laukā mūsu suni Gasu. Pēc tam mēs devāmies rakstīt – katrs savā darbistabā, kas mums katram bija mūsu divstāvu mājas pretējos galos. Manējā bija pirmajā stāvā, tajā pusē, kur garām iet 4. ceļš. Viņas darbistaba bija otrajā stāvā pagalma pusē ar skatu uz vecajām kalnu ganībām. Savā divkāršās vienatnes nošķirtībā mēs abi no rītiem rakstījām dzejoļus. Pusdienās uzēdām sviestmaizes un devāmies pastaigā, taču nesarunājāmies. Pēc tam nolikāmies 20 minūšu diendusā, uzkrājot sparu atlikušajai dienas daļai, un pamodāmies mūsu dienišķajai pišai. Pēc tās man patika vēl pavārtīties, bet Džeinā orgasms atraisīja enerģiju, un viņa aizsteidzās uz darbistabu. Pēc dažām stundām arī es atgriezos pie rakstāmgalda. Vēlāk pēcpusdienā es kādu stundu Džeinai lasīju priekšā. Es lasīju Vērdsverta “Prelūdiju”, divreiz Henrija Džeimsa “Vēstniekus”, Veco derību, Viljamu Folkneru, vēl kaut ko no Henrija Džeimsa, 17. gadsimta dzejniekus. Pirms vakariņām es iedzēru alu un pāršķirstīju The New Yorker, bet Džeina tikmēr gatavoja ēdienu un iemalkoja kādu glāzi vīna. Lēnā garā tapa kas garšīgs – varbūt teļa karbonāde ar sēņu un ķiploku mērci vai varbūt vasaras sparģeļi no dobes turpat pāri ceļam. Viņa lūdza, lai salieku uz galda šķīvjus, un aizdedza sveci. Pie galda mēs apspriedām, kā katram no mums savā nošķirtībā aizritējusi diena.

Vasaras pēcpusdienas mēs pavadījām pie Ērgļu dīķa, pavisam niecīgā pludmalītē varžu, ūdeļu un bebru sabiedrībā. Džeina gulēja un sauļojās, bet es audekla saliekamajā krēslā lasīju grāmatu. Ik pa laikam mēs ienirām dīķī. Dažkārt launagam mēs turpat uz hibači¹ uzcepām desiņas. Pēc 20 gadus ilgušās ideālās laulības, kopīgas dzīvošanas un rakstīšanas dubultvienatnē Džeina 1995. gada 22. aprīlī 47 gadu vecumā nomira no leikēmijas.

Ir 2016. gada 22. aprīlis, un Džeina ir mirusi vairāk nekā divus gadu desmitus. Gada sākumā, būdams 87 gadus vecs, es viņas trūkumu sajutu tik stipri kā vēl nekad. Biju saslimis, un man šķita, ka miršu. Visu laiku, kamēr viņa mira, es ik dienas pavadīju viņai līdzās – tā aizritēja pusotrs gads. Bija grūti pieņemt, ka Džeinai jāmirst tik jaunai, un tas, ka varēju atrasties viņai līdzās katru dienu un stundu, bija kaut neliels mierinājums. Bet janvārī man atkal uznāca skumjas – šoreiz par to, ka viņas nebūs man līdzās manā miršanas brīdī.

Tulkojis Pauls Bankovskis