Viena cilvēka nams

Kopš aprīļa darbu sācis jauns interneta iepazīšanās portāls www.otrapuse.lv, kas veidots, lai paplašinātu nopietnas un viegli pieejamas cilvēku savstarpējās iepazīšanās iespējas. [..] Otrapuse.lv lietotājiem tiek piedāvāta īpaša atlases sistēma, ar kuras palīdzību iespējams ātri un ērti atlasīt atbilstošākos domubiedrus un potenciālos partnerus. [..] Portāla veidotāji aprīlī lielākajās Latvijas pilsētās veikuši aptauju, kurā noskaidrots, ka 45 procentiem iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 45 gadiem, par spīti vēlmei, nav pastāvīga partnera jeb dzīvesdrauga.

LETA, 2009. gada 2. maijā

Nesen Ņujorkas mājokļu privāto sludinājumu portālā, meklējot istabu, ko īrēt ceļojumā, uzdūros kādam agrāk nemanītam sludinājumu tipam - 45 gadus vecs strādājošs neprecējies speciālists nesmēķētājs lūdz atsaukties nesmēķētāju, ar kuru dalīties dzīvojamajā platībā un īres maksā. Latvijā ar svešiem cilvēkiem kopā mēdz dzīvot studenti, bet Ņujorka ir pilna cilvēku pieklājīgā vecumā, kas savas dzīves laikā tā arī nav atraduši nevienu, vai arī - ir pazaudējuši jebkuru, ar ko dalīties dzīvojamā platībā un īres maksā.

Līdzīga situācija, ja papēta statistiku, ir visās lielajās ASV un Rietumeiropas pilsētās. Vientulības oficiālais pārstāvis datu pasaulē ir rādītājs “viena cilvēka mājsaimniecība”, un Ņujorkā tādu ir aptuveni trešā daļa. Rietumeiropas vidējais vienatnes rādītājs 2007. gadā bija ap 29 %, bet labklājīgākajās un drošākajās pilsētās Eiropas vidienē viena cilvēka mājsaimniecību ir ap 50 %. Stokholmā, kas kronēta par “Eiropas brīvo cilvēku galvaspilsētu”, vientuļu skaits ir stipri virs 50 %. Rīgā šis skaitlis, saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem, ir ap 20 %. Starp citu, Eiropas Komisijas 2007. gada pārskatā nekustamo īpašumu burbulis saistīts tieši ar dramatisko viena cilvēka namu skaita palielināšanos.

Britu ekologi, ielūkojoties viena cilvēka mājsaimniecības dziļumos, atklājuši, ka vienatne ir kaitīga videi. Vientuļi izšķērdējot visvairāk enerģijas, aizņemot visvairāk zemes, patērējot visvairāk mājsaimniecības priekšmetu un saražojot visvairāk atkritumu. Britu ģimenē, kurā ir četri un vairāk cilvēku, viens cilvēks saražo 1 tonnu atkritumu gadā, bet vidējais vientulis - ap 1,6 tonnām atkritumu gadā. Savukārt, ASV psihologi un mediķi noskaidrojuši, ka vientulība negatīvi ietekmē cilvēka veselību. Piemēram, vientuļu grupā konstatēta 16 reižu augstāka vēža saslimšana nekā starp ģimenes cilvēkiem. Stipri augstāks ir sirds un asinsvadu slimību risks, vidējais dzīves ilgums - par vairākiem gadiem īsāks, bet vientuļa cilvēka demence novecojot ir daudz straujāka, nekā vecam cilvēkam dzīvojot ar kādu kopā. Atklāts, ka vientuļu cilvēku imūnšūnas darbojas citādi nekā ģimenes cilvēkiem; konstatētas 209 gēnu aktivitāšu atšķirības tajā jomā, kas atbild par iekaisumu aizkavēšanu un pretojas vīrusu infekcijām.

“Vientulības sajūta” - ilgas pēc tuvības ar citiem, nespējot to īstenot - ir viena no cilvēka mūža bēdām, ar ko ik dienas sastopas ikviens psihologs. Lai arī statistiskā vientulība nav tas pats, kas vientulības sajūta, tomēr starp tām abām pastāv spēcīga saistība. Vientuļiem cilvēkiem ir daudz augstāki nomāktības rādītāji, biežāk sastopami uzmācīgi nepārvarami (obsesīvi kompulsīvie) traucējumi, panikas un fobijas.

Vientuļo cilvēku skaita dramatiskākais pieaugums sakrīt ar interneta laikmetu. Gana daudz pētījumu parāda sakarību starp internetā pavadīto laiku un sociālo izolāciju. Piemēram, cilvēkam internetā pavadot stundu nedēļā, viņa nomāktība pieaug par 1 %, vientulības sajūta - par 0,04 % un viņš zaudē kontaktus ar aptuveni 2,7 savas (reālās dzīves) sociālās grupas locekļiem.

Būt vientuļam ir kaitīgi, slimi un bēdīgi, tomēr viena cilvēka mājsaimniecību skaits pasaulē turpina augt, augšanas ātrums ģeometriski pieaug. Pēdējā gadsimta laikā vientuļo skaits Eiropā un Amerikā ir pieckāršojies, bet tuvākajā laikā lielajās pilsētās prognozē tā palielināšanos vēl par 10 %. Stokholmā šis skaitlis pāris gadu laikā sasniegs 67 %.

Fakts, ka visvairāk vientuļu ir tieši pilsētās, nav saistīts vienīgi ar to, ka uz pilsētām pārceļas cilvēki, kas jau tāpat ir vientuļi. Sociologi skaidro: kontaktu pārbagātība liek cilvēkiem citam no cita norobežoties, veicina anonimitāti un izolāciju. Starp kontaktu daudzuma palielināšanu un kvalitatīvu kontaktu izveidošanos neesot tikpat kā nekādas sakarības. Tomēr interneta iepazīšanās portāli, balstoties statistikā, sabiedrībai iesaka šķietami pašsaprotamo: ja jau ir tik daudz vientuļu, lai viņi atlasa cits citu pēc pazīmēm un cits ar citu piepilda savus namus. Tas izskatās mazliet pēc ņirgāšanās, jo par spīti neizsmeļamajām kontaktu iespējām tiešsaistes sociālajos tīklos, internetā darbojas tā pati likumsakarība, kas lielpilsētās - kontaktu daudzums nepāraug kontaktu kvalitātē un cilvēki kļūst arvien vientuļāki. Nevar droši pateikt, vai internets rada cilvēku vientulību, vai arī, gluži otrādi, vientuļi cilvēki veido internetu, tomēr sausais atlikums ir tāds, ka interneta izplatība nav novedusi pie viena cilvēka mājsaimniecības statistiskās piepildīšanās. Internetā ir vairāk viena cilvēka mājsaimniecību nekā visā Stokholmā, internets ir lielākā un vientuļākā no visām lielpilsētām.

Vientuļo cilvēku mājsaimniecības iedala trijās grupās - jaunie profesionāļi, kuru vidējais vecums arvien pieaug, brieduma gadu šķirteņi un cilvēki pensijas vecumā. Citiem vārdiem - visi. Attieksme pret rādītāju “viena cilvēka mājsaimniecība”, atšķirībā no rādītājiem “dzimstības samazināšanās” un “noziedzība”, stratēģiskajos ziņojumos un attīstības plānos tomēr ir bezkaislīga. Neviens neuzsver stāvokļa nopietnību un neaicina vērst uzmanību. Nevienam politiķim nešķiet, ka to vajadzētu ierakstīt priekšvēlēšanu programmās un risināt. Neviens ministru prezidents nav Jaungadā mūs mācījis, kā citam citu atrast un paturēt. To risina sieviešu žurnāli un vīriešu literatūra, bet tas, ko ierasts uzskatīt par sabiedrības nopietnību, klusē. Neviens nepalīdz mums veidot stratēģijas un pieņemt racionālus lēmumus cīņai pašiem ar savu vientulību, toties ļauj reģistrēties arvien jaunos portālos un pārcelties uz arvien lielākām pilsētām. Mēs esam vieni savā vientulībā un nezinām, ar ko ir jācīnās. Ir skaidrs, ka ne jau cilvēku skaits ir deficīta resurss, bet gan kaut kas pavisam cits, “kaut kas”, kas izraisījis ekoloģisku katastrofu.

Nevar saprast, kā to saukt - patērnieciskums, individuālisma sērga, Dievs, kas mūs tiesāja Bābelē un piesprieda saprašanās spējas entropiju pasaules mūža garumā? Kā lai nosauc apstākļus, kas iznīcina Rietumu civilizāciju un ir bīstami pietuvojušies Rīgai? Kas liek mums alkt pēc tuvības, bet reizē upurēt savu dzīvi karjerai un iekārei, kalpojot infekciozajai “patiesībai”, kam tic lielākā daļa man pazīstamo cilvēku - “ikviens ir pats par sevi, pašos pamatos šķirts no citiem un neviens nekad nevienu līdz galam nesapratīs”? Varbūt tā ir kāda ekoloģiska pašregulācija, kas liek mums domāt šo postošo domu un triekties pretim savai vientulībai kā vaļiem pašnāvniekiem pret smilšu sērēm Austrālijas baltajās sapņu pludmalēs.