Pagātnes garā ēna

Fragmenti no grāmatas “Der lange Schatten der Vergangenheit”. München, 2006.

Cik vienkārša un nenovēršama ir pāreja no individuālās uz sociālo atmiņu, tik problemātiska, pat pretrunīga, ir pāreja no sociālās uz kolektīvo atmiņu. Lai gan frāze “kolektīvā atmiņa” nu jau ir ne tikai ieņēmusi savu vietu ikdienas valodā, bet arvien biežāk parādās arī grāmatu nosaukumos, skepse pret šo jēdzienu vēl arvien ir izplatīta. “Nav kolektīvas atcerēšanās,” atkal un atkal uzsver vēsturnieks Reinharts Kozelleks, un arī Vīnes filozofam Rūdolfam Burgeram šķiet skaidrs: “Pretēji tam, ko apgalvo mūsdienu mistagogi, “kolektīva atmiņa” nepastāv.”

Kolektīvās atmiņas jēdziens, ko 20. gadsimta 20. gados ieviesa franču sociologs Moriss Albvakss, kopš paša sākuma ir uzņemts atturīgi un vēl joprojām izraisa šaubas un pārpratumus. Tomēr Albvakss atklātā polemikā ar šo kritiku atsaucās uz tādu sociālo atmiņu, kas rodas nevis no mistiskas līdzdalības, bet gan tikai un vienīgi stāstīšanas, atmiņā atsaukšanas un saziņas rezultātā.

Dosim vārdu vēl vienai “kolektīvās atmiņas” jēdziena kritiķei. Sūzana Sontāga savā grāmatā “Vērot citu ciešanas” raksta:

Fotogrāfijas, ko pazīst ikviens, mūsdienās ir svarīga daļa no tā, par ko domā sabiedrība vai par ko tā izlemj domāt. Uz tām atsaucas kā uz “atmiņām”, bet tā, ņemot vērā kopš attēlu uzņemšanas pagājušo laika posmu, ir fikcija. Stingri ņemot, nav nekā tāda kā kolektīvā atmiņa [..] Katras atmiņas ir individuālas, tās nav reproducējamas – tās mirst līdz ar cilvēku, kam tās piederējušas. Tas, kas tiek apzīmēts kā kolektīvā atmiņa, nav balstīts uz atcerēšanos, bet gan uz norunu, ka tas ir svarīgi; un ir stāsts par to, kā tas notika, un attēli šo stāstu nostiprina mūsu prātā. Ideoloģijas izveido savus attēlu arhīvus, kas veido to pamatus; runa ir par attēliem, kas pārstāv konkrētu ideoloģiju, attēli sablīvē domas ar vispārinājumu nostiprina nozīmīgas kopīgās idejas un izsauc paredzamas domas un izjūtas.

Sūzanas Sontāgas versijā sabiedrība spēj izlemt bez gribas, domāt bez gara, runāt bez mēles, bet tā tomēr nespēj atcerēties bez atmiņas. Pie atmiņas jēdziena viņas tēlainās runas brīvība apstājas. Tāpat kā Kozelleks vai Burgers, viņa nespēj domāt par atmiņu, kas būtu neatkarīga no tās organiskajiem pamatiem un individuālā pieredzējuma. Vārds, ko viņa izmanto “kolektīvās atmiņas” vietā, ir “ideoloģijas”. Tajās, kā tālāk skaidro Sontāga, iekļaujas iedvesmojošu attēlu krātuves, kas ietekmē un vada cilvēku ticību, jūtas un domāšanu. Vārds “ideoloģija” savukārt paredz, ka ar iedarbīgiem attēliem tiek iedvestas arī bīstamas un aplamas domāšanas un vērtību sistēmas, kas obligāti jākritizē un jālikvidē.

To, ko politizētajos 60. un 70. gados aprakstīja ar vārdiem “mīti” un “ideoloģijas”, kopš 90. gadiem ietver kolektīvās atmiņas jēdzienā. Jēdziena aizstāšana, kas iet kopsolī ar paaudžu maiņu, ir saistīta arī ar jaunu izpratni. Tā ir izpratne par to, ka attēli ir kaut kas nenovēršams līdz ar vajadzību pēc politiskajiem simboliem. Kritiskā racionālisma vietā, kurš attēlu galvenokārt uzskata par manipulēšanas līdzekļiem, stājas pārliecība, ka cilvēks patiešām ir atkarīgs no attēliem un kolektīvajiem simboliem. Attēliem, kas pastāv prātā, materiālā veidā vai mediju vidē, ir svarīga loma tajā, kā kopiena veido savu tēlu. Protams, šajā procesā iekļaujas ne tikai attēli, bet arī stāsti, vietas, pieminekļi un rituāli.

Kopš 80. gadiem ir attīstījusies jauna pētniecības nozare, kas tieši nodarbojas ar jautājumu par to, vai attēliem (plašākā nozīmē) ir kāda loma kopienu veidošanā. Šīs pētniecības galvenie jēdzieni ir “sociāli imaginārais” (Žaks Lakāns, Kornēlijs Kastorjadis), “iedomātā sabiedrība” (imagined community, Benedikts Andersons) un kopš 90. gadiem arvien konsekventāk: “kolektīvā atmiņa”. Šo paradigmas maiņu no ideoloģijas kritikas uz kolektīvo atmiņu nekādā gadījumā nav noteicis kāds postmoderns relatīvisms, kas atsakās no racionālisma un morālā pienākuma; drīzāk šos jaunos priekšstatus veido divas izpratnes: tas, ka attēli un simboli spēj pārvarēt laiku, un tas, ka tie izveidojušies vēsturiski. Šī izpratne grauj “aplamās apziņas” kategoriju, no kuras vienmēr tiek izslēgts tas, kas apzinās, jo tā vienlīdz attiecas kā uz cita, tā arī uz savu paša domāšanu. Izpratne, ka attēli un simboli tika un tiek “taisīti”, vairs netiek automātiski vērtēta kā pierādījums to “fiktīvajam”, “neīstajam” un “manipulējošajam” raksturam, jo “taisītas” (nav svarīgi – sen vai nesen) tiek jebkuras kultūras parādības. Tas, ka attēli tiek vērtēti kā ideoloģiski, nenozīmē, ka to vispārēja kritika ir galvenais apziņas uzdevums; gluži pretēji – tagad individuālais kultūras horizonts vairs netiek izslēgts no aplūkojamās parādības, bet tiek pakļauts tādai pašai analīzei. Kultūrzinātniskā atmiņas pētniecība ne vien apraksta un izskaidro attēlu un simbolu darbības veidu, bet arī kritiski izvērtē to destruktīvo potenciālu. Šāds atmiņas kultūrzinātniskās pētniecības darba lauks pavērās tajā brīdī, kad tika sperts inovatīvais solis no individuālās uz kolektīvo atmiņu. [..]

Kā atceras?

Runājot par jautājumu “kas atceras?”, mēs aplūkojām uzvarētāju un zaudētāju, vainīgo un upuru, kā arī liecinieku perspektīvas, ņemot vērā viņu vēsturisko kontekstu, domāšanas ievirzes, politiskās stratēģijas un priekšstatus par morāli. Individuālās un kolektīvās atcerēšanās pamatjēdzienu un izteiksmes līdzekļu izpēte tagad ir jāpaplašina, pievēršoties jautājumam par atcerēšanās un aizmiršanas specifiskajiem veidiem. Trauma, klusēšana, aizmiršana un sēras ir atslēgas vārdi, kas šeit tiks lietoti, lai runātu par dažādām atcerēšanās vai tās bloķēšanas formām.

Trauma

Mūsdienās bieži tiek norādīts uz paradoksu (kas jau kļuvis gandrīz vai par banalitāti), ka, lai gan attālums laikā no holokausta tikai pieaug, mēs no tā šausmām nevis attālināmies, bet arvien vairāk tām pietuvināmies. Šādu situāciju psihiatri dēvē par “posttraumatisku”, bet holokausta seku ilgums ir tāda stāvokļa simptoms, kuru nu jau apzīmē ar klīnisko terminu “trauma”. Kas tieši ar to ir domāts? Vārds “trauma” nāk no grieķu valodas un burtiski nozīmē “brūce”. Medicīnā šis termins jau sen ir nostiprinājies ar ļoti vispārīgo nozīmi “ievainojums”. Jaunajā un specifiskajā nozīmē tā ir psihiska brūce, kura izraisījusi mīklainus simptomus, nostādot ārstus pavisam jaunu problēmu priekšā.

Psihisku traumu izraisa vardarbība, kas apdraudējusi dzīvību un dziļi ievainojusi dvēseli; šādu pieredzējumu smagums pārvar uztveres aizsardzību pret kairinājumu, un tos – to svešāduma un personas identitāti apdraudošā rakstura dēļ – psihiski nav iespējams pārstrādāt. Lai pēc šāda notikuma spētu izdzīvot, tiek izmantots psihisks aizsardzības mehānisms, ko psihiatri sauc par “disociāciju”, ar to saprotot neapzinātu cenšanos draudīgo pieredzējumu izslēgt no personas apziņas. Piedzīvotais gan psihē tiek reģistrēts, tomēr vienlaikus tiek nojaukti tilti, kas ved uz tā apzināšanos. To, ko šādas izslēgšanas rezultātā nav iespējams ne atcerēties, ne aizmirst, apziņa it kā iekapsulē, un latentā stāvoklī tas ilgi var palikt neapzināts un nepamanāms, līdz atkal liek par sevi manīt ar tādiem vai citādiem simptomiem. Atmiņas, kas nespēj atrast ceļu uz apziņu, paliek, kā mēdz teikt, ierakstītas ķermenī. Tādi simptomi ir, piemēram, sejas muskuļu raustīšanās un kustību traucējumi, ko novēroja Pirmā pasaules kara demoralizētajiem karavīriem. Cits piemērs ir tā saucamā multiple personality disorder, proti, patoloģiska identitātes šķelšanās, kas tiek novērota bērnu seksuālās izmantošanas upuriem.

Traumas jēdzienam ir relatīvi nesena vēsture. Lai gan ar psihiatriju saistītajās zinātnēs to lietoja jau kopš 19. gadsimta, kā oficiāla diagnoze Amerikas Psihiatrijas rokasgrāmatā tā tika ierakstīta tikai 20. gadsimta 80. gados – saistībā ar Vjetnamas kara politiskajām un sociālajām sekām. ASV tam bija ne tikai terapeitiskas, bet arī juridiskas sekas. Tā kā varēja pierādīt, ka sen iegūti psihiski ievainojumi ir tieši saistīti ar pašreizējiem psihiskajiem traucējumiem, dažiem noziegumiem (piemēram, bērnu seksuālajai izmantošanai) tika atcelts noilguma termiņš, kas savukārt izraisīja veselu apsūdzību vilni – līdz ar organizētu aizstāvību pret šādām apsūdzībām.

Kara, seksuālās izmantošanas un holokausta traumas, protams, ir ļoti atšķirīgi fenomeni. Tomēr visos gadījumos upuru personības veidošanos ilgu laiku ietekmējusi iekapsulēta nepārvaramās pagātnes draudīgā klātbūtne. Bieži vien traumas simptomi var parādīties daudzus gadus vēlāk. Dvēseles satraucamību, kas izpaužas ļoti dažādu simptomu formā, neapzināti var pārmantot arī no paaudzes paaudzē. Traumas turpināšanos no paaudzes paaudzē var pārraut tikai tad, ja traumas izslēgtās un neapzinātās daļas izdodas pārvērst apzinātās atmiņas formās. Terapija šajā gadījumā cenšas, traumu verbalizējot, to atbrīvot no iekapsulēšanās un padarīt par apzinātās personības identitātes daļu. Tomēr to nevar paveikt tikai ar individuālo terapiju vien, tam ir vajadzīga arī sabiedriska un politiska vide, precīzāk, “atcerēšanās ietvars”, kurā šīs izslēgtās un apspiestās atmiņas var tikt ar empātiju uzklausītas, iegūstot savu vietu sociālajā atmiņā.

Kopš traumas jēdziens nostiprinājies medicīnā, tas vienmēr ticis saistīts tikai un vienīgi ar upura perspektīvu, un tas nozīmē, ka fiziskas vardarbības un psihiska apdraudējuma izciešana ir kļuvusi par neatņemamu traumas jēdziena sastāvdaļu. Upurim izciešana pārvēršas ciešanās, pasivitāte – pasijā. Aptuveni simt gadus ilgajā traumu pētniecības vēsturē svarīgākie piemēri ir dzelzceļa katastrofas, Shell Shock (karot nespējīga, demoralizēta karavīra sindroms, kas izveidojies, piedzīvojot eksplozijas, kuras viņa cīņu biedrus gaisā sarāvušas gabalos; šis sindroms pirmo reizi masveidā parādījies Pirmā pasaules kara laikā), bērnu seksuāla izmantošana, politiskās vajāšanas, spīdzināšana un genocīds.

Freids nav piedalījies psihiatru diskusijā par Shell Shock fenomenu; tiesa gan, viņa uzmanības lokā nonāca bērnu seksuālā izmantošana, taču viņš šīs liecības skaidroja ar “pavedināšanas teoriju”, kas notikušo ievietoja cietušās personas fantāzijā, tādējādi mūsdienu traumas pētniecība nav tiešā veidā saistīta ar Freida teoriju. Tāpēc par šīs jaunās pētniecības nozares tēvu kļuva nevis Freids, bet gan tādi zinātnieki kā Pjērs Žanē Francijā vai V. H. Riverss Lielbritānijā, kas likuši traumas izpratnes un ārstēšanas veidu jēdzieniskos un eksperimentālos pamatus.