Manas sārtās līnijas

Man nesen kāds pajautāja, ko es domāju par politkorektumu, atsaucoties uz vakaru, kurā man iegadījās likt mūziku un nakts gaitā izskanēja pāris vecu Kaspara Dimitera un Imanta Kalniņa ierakstu. Kā tas ejot kopā: viņi par saviem uzskatiem principā esot “kancelēti”, bet es – tipa publiska persona, pietuvināta visādām liberālām un progresīvām aktivitātēm. Pāris nedēļas vēlāk sekoju Māra Bišofa saceltajam skandālam internetā no attāluma, būdams Amerikā, no kuras nāk bēdīgi slavenā “kancelēšanas” jeb atcelšanas prakse. Oriģinālais ieraksts no feisbuka pazudis, bet tas, ko tur varēja izlasīt, bija dumja paņirgšana par mākslinieci Ingrīdu Pičukāni, feminismu kopumā un atsaukšanās uz savu autoritāti, ko apliecina Bišofa kādreizējie karjeras sasniegumi Amerikā. Situācija, kas, skatoties no Latvijas, izskatās vienkārši muļķīgi, no šejienes izskatās arī smieklīgi. Ja Bišofs būtu turpinājis dzīvi ASV, tad par šādu izrunāšanos mierīgi varētu dabūt tik treknu mizoginijas zīmogu, ka viņa karjeru varētu uzskatīt par neatgriezeniski beigušos. Tajā pašā dienā, kad Bišofs šausminājās par menstruāciju tematiku Pičukānes darbos, Ņujorkas New Museum, piemēram, atklāja milzīgu Džūdijas Šikāgo izstādi “Herstory”, kur citu darbu starpā varēja atrast darbus ar tamponiem, asinīm – vārdu sakot, visu to, kam saskaņā ar Māra izteikumiem nav vietas mākslā.

Lai gan pastāv dažādi principi, kas manā prātā ir nelokāmi, man šķiet, ka visādas sarkanās līnijas, zīmogi un “atcelšana” kopsummā ir trula un kaitīga nodarbe, kas iemieso to pašu strukturālās varas mehāniku, pret kuru cīnās liberāli vai feministiski noskaņoti ļaudis – un es pie tādiem pieskaitu arī sevi. Vērtīgāk šķiet meklēt citu skatījuma perspektīvu, nevis kaut ko nostumt prom no acīm un izolēt. Nevis noliegt, bet uzdot jautājumus. Ko lai dara šādās situācijās, kad šķietami cienījami, pie tam personīgi mīļi cilvēki sarunā galīgu tuftu? Un kā lai risina sarunu par to pašu feminismu, piemēram, ar kungiem gados?

Vienu atbildi, tiesa, mazliet garlaicīgu, varētu meklēt sarunas formas specifikā. Es tik tiešām vairs nesaprotu, kāpēc cilvēki vispār apmainās ar komentāriem internetā. Atskaitot atsevišķus netipiski izvērstus piemērus, virtuālā komunikācija noplicina ne tikai sarunu satura kvalitāti, bet arī valodu pašu par sevi – intonācijas, nianses, domu daudzslāņainību, trauslumu un pretrunību. Sociālajos tīklos visbiežāk sarunu vietā notiek strupu, paviršu, iepriekš izdomātu argumentu sadursmes, kas nerada jaunas izpratnes šķautnes, bet iesaistītos drīzāk apzog, vēlāk liekot justies pat vēl muļķīgāk. Pieļauju, ka arī Bišofa izteikumi klātienē varētu izskanēt tādā tonī, kas aizsāktu, piemēram, foršu strīdu, nevis izskatītos pēc rupja plakāta iesīkstējušam rūgtumam. Tāpat tā ir mediju atbildība, sākot jau ar katastrofālo kultūras žurnālistikas kvalitāti televīzijā, no kuras sižeta šajā gadījumā atspērās Bišofs.

Tomēr arī tādas piezīmes nemaina faktu, ka mizoginija joprojām ir sastopama ik uz soļa – gan starp šķietami inteliģentiem cilvēkiem kultūrā, gan internalizētā formā sieviešu vidū, gan pie jauniem cilvēkiem, gan vecākām paaudzēm. Taču visbiežāk to tiražējam mēs, vīrieši. Domāju, ka daļēji pie vainas tiešām ir sistēmiski principi sabiedrības struktūrā un politikā, kuru inerce turpinās, par spīti soļiem pareizā virzienā; par to daudz plašāk un labāk raksta feminisma teorētiķes.

Šajā rakstā – un tieši šajā žurnālā – es gribētu ierosināt pāris jautājumu vīriešiem. No kurienes ikvienā no mums rodas bailes, naids vai rupjība pret sievietēm? Cik bieži un daudz mēs par to savstarpēji runājam? Cik bieži mākslā un kultūrā sastopami piemēri veselīgai vīrišķībai? Un kā šādu jautājumu gaismā izskatās tas, ko mēs paši darām ikdienā?