Mīts par cilvēku

Man šķita ļoti svarīgi paraudzīties, kāpēc vardarbīga nāve kļūst tik saistoša, tik pievilcīga mūsu acīm mūsdienu kino un literatūrā. Ja runā par mehānismiem, kas izraisa šīs pārmaiņas, tad, manuprāt, tā ir atteikšanās no priekšstata, ka cilvēks un cilvēka dzīve ir pati augstākā vērtība, kā arī mēģinājums novietot viņu vienā plaknē ar dzīvniekiem.

Dina Hapajeva, gefter.ru

No cilvēka skatījuma arī ronis ir resurss, un mēs viņu izmantojam. Bet tajā pašā laikā – ar ko mēs esam labāki par roņiem? Ne ar ko, mēs esam tāda pati dabas daļa kā tas ronis. Kāpēc mums ir lielākas tiesības izdzīvot nekā ronim?

Valdis Pilāts raidījumā Zaļais ceļš, LR1,18. martā

Katrs, kuram ir nācies inteliģentu auditorijās klausīties dažādas uzrunas un referātus, būs ievērojis, ka daudzi no tiem ir būvēti pēc viena principa: proti, šodien mums klājas grūti, pasaulē notiekot daudz kas nesaprotams un nežēlīgs, veco laiku mājīgās un drošticamās patiesības esot aizgājušas nebūtībā, un tamlīdzīgi. Tomēr vienmēr paliekot taču kaut kas dziļi cilvēcisks, kas ļaus mums izkļūt no labirinta: vai tā būtu cilvēka iespējamā realizēšanās vai cilvēku savstarpējā solidaritāte un komunikācija, vai prāts un morālā atbildība, vai varbūt humanitārā “kultūra” kā kādas labākas pasaules apsolījums. Tas parasti arī ļauj pabeigt referātu uz augstas, patētiskas nots – un beigu beigās vēl noraut vētrainus aplausus.

Lai saprastu, par ko raksta Hapajeva, ir vērts paturēt prātā šo “populāro humānismu” kā fonu viņas aprakstītajam vardarbīgās nāves kultam mūsdienu kultūrā. Tas, ka klasiskais priekšstats par cilvēku vairs nav noturams pasaules izpratnes centrā, franču filozofijā ir labi zināms vismaz kopš Fuko un Delēza “posthumānisma”. Ir labi zināms, ka filozofu rakstītais bieži realizējas dzīvē ar zināmu laika nobīdi, un var jau būt, ka visi šie vampīri, zombiji un monstri tiešām ir praktiskās izpausmes tai teorētiskajai humānisma kritikai, ar kuru 70. gados aizrāvās Francijā. Lai nu kā, “cilvēks” kā pēdējais arguments pēdējā gadsimta laikā tiešām ir zaudējis savu spēku. Vispirms te savu lomu ir spēlējusi Aušvicas un Gulaga pieredze kā apliecinājums tam, uz ko ir spējīga humānistiskā Rietumu civilizācija. Otrkārt, vēlme izstumt cilvēku no pasaules centra ir svarīgs “zaļās” domāšanas postulāts: ekoloģiskās problēmas rodas tieši tādēļ, ka cilvēki savas “īpašās” vietas dēļ ir raduši nerēķināties ar apkārtējo vidi un citām, no cilvēka atšķirīgām dzīvām būtnēm. Treškārt, tehnoloģiskā attīstība jau šobrīd liek uzdot jautājumus par projekta “cilvēks” dzīvotspēju situācijā, kad iejaukšanās cilvēka genomā kļūst arvien efektīvāka, kad, tuvojoties t.s. “singularitātes” laikmetam, mākslīgais intelekts pakāpeniski izkonkurē dabisko, kad nanotehnoloģiju sajūgšanās ar mikrobioloģiju varētu būtiski izmainīt priekšstatus par cilvēku veselību un nāvi. Protams, tuvākajā nākotnē nepazudīs nedz vārds “cilvēks”, nedz tas, ko šis vārds apzīmē. Tomēr cilvēks varētu aiziet nebūtībā kā Rietumu kultūras pamatjēdziens, kurš nokomplektēts ar savām palīgkategorijām – racionālismu, morālā izvēli, progresu, autonomiju, kultūru, tradīciju u.tml. Protams, pret to var karot un cīnīties – tomēr izmisīgais patoss, ar kādu šodien daži cīnās par “cilvēcību” un “cilvēka cieņu”, pats liecina, cik tālu minētais process ir aizgājis.

Hapajevas tēze, ka mūsdienu kultūras apsēstība ar vardarbīgu nāvi, monstriem un vampīriem ir minēto tendenču simboliska izpausme, prasa nopietnu un piesardzīgu attieksmi. Vispirms, jebkuram cilvēkam, kuram astoņgadīgā meita ir atnesusi mājās sazilējuša līķa krāsas Monster High lelli, kas it kā sadiegta kopā no nocirstiem locekļiem, nerodas šaubas: kaut kas tiešām ir mainījies. Neskaitāmās filmas un datorspēles, kurās cilvēki iet bojā kā uzturviela kādam briesmonim, kurās cilvēka ķermenis tiek pakļauts ilgai un nāvējošai vardarbībai, patiešām ir simptomātiskas. Atcerēsimies, vēl 1973. gadā Lielbritānijā pārmērīgas seksualitātes un vardarbības dēļ tika aizliegts Stenlija Kubrika “Mehāniskais apelsīns” – šodien tā šķiet teju vai bērnu filma, salīdzinot ar dažiem masu kultūras produktiem. Vienlaikus neesmu drošs, ka visas šīs dažādās vardarbības izpausmes tiešām ir iespējams reducēt uz to antihumānismu un “cilvēces vilšanos pašai sevī”, par kuru raksta Hapajeva. Kā literatūrzinātniecei viņai ir taisnība, ka mūsdienu apsēstība ar vardarbīgu nāvi neietver nevienu no kontekstiem, kuros tā aplūkota agrāk, – šeit nav nedz klasiskā senču kulta, nedz katarses un morālā atlīdzinājuma, par ko raksta Aristotelis. Vienlaikus rodas iespaids, ka viņas pētījums lielā mērā ir nonācis tā objekta varā – runa ir par “Krēslu”, “True Blood” un tamlīdzīgām vampīru sāgām, kā arī amerikāņu un krievu fantastikas romāniem. Vai tas tiešām liecina par vardarbīgas nāves kulta dziļo antihumānismu, gan varētu šaubīties. Vispirms, cilvēku masveidīga pārvēršana monstrozu būtņu pārtikā ir ļoti sena fantastikas tēma. Kurš fantastikas cienītājs gan neatceras Roberta Šeklija “man garšo mierīga protoplazma, man garšo arī kustīga protoplazma” no stāsta “Absolūtais ierocis” (1953)? Otrkārt, daudzos mūsdienu kino un literatūras darbos plaši tēlotā ultravardarbība nebūt nav antihumānistiska, bet gan demonstrē kādu labi zināmu problēmu. Proti, lai kā tu izrīkotos ar cilvēka ķermeni, tomēr ir ārkārtīgi grūti to atbrīvot no specifiski cilvēciskā, no tā, kas gļotainas cīpslas, bālganu ādu un asiņainus muskuļus padara par tā saukto “cilvēcisko personu”. Ilgi nedomājot, minēšu divus citus amerikāņu produktus: lielisko seriālu “True Detective” (1. sezonu) un Mela Gibsona “Kristus ciešanas”.

Tomēr skaidrs ir viens: pieprasījums pēc fiziskas vardarbības ainām un tolerance pret tām ir stipri vien pieaugusi. Es uzdrošinos domāt, ka šeit pie vainas ir arī paaudžu nomaiņa. Jau pirms kāda laika Rietumos pie teikšanas ir nonākusi paaudze, kura lielākoties nav piedzīvojusi masveidīgu, vardarbīgu un bezjēdzīgu nāvi. Tā ir paaudze, kura nāvi lielākoties pazīst sterilās paliatīvās aprūpes nodaļās. Tādēļ iespēja parotaļāties ar vardarbīgas nāves ideju tai šķiet krietni nevainīgāka, jo, par spīti bažām, cilvēki tīri labi atšķir tēlus no īstenības. Tomēr šī vardarbība var būt iesaistīta dažādos literāros kontekstos un ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu.